Saruna par lūgšanu

[triglochin]

Surožas metropolīts Antonijs

***
Ievadam: daži teksti, ko plānoju šeit ievietot, ir mūsu pašu tulkotie materiāli, ko izmantojām Rīgas Debesbraukšanas draudzes jauniešu vakaros. Priecāšos, ja kādam tie būs interesanti un noderīgi.
Būšu priecīga par komentāriem un ierosinājumiem!
Visi teksti būs atrodami pēc atzīmes (tag) "latviski"
***

Es domāju, ka biju pabeidzis lūgšanai veltīto sarunu ciklu. Taču saņēmu dažus jautājumus, kuri ir tik cieši saistīti ar to, ko esmu, un ko neesmu pateicis, ka vēlos arī šo sarunu veltīt lūgšanai. Es centīšos neatkārtot to, ko jau biju runājis, bet, ja nepieciešams, tikai pavisam īsi.

Pirmais jautājums, ko man uzdeva, attiecās uz vārdu "tikšanās".
Es apzinos, ka bieži lietoju šo vārdu attiecībā uz lūgšanu. Savā pamatā lūgšana ir satikšanās ar Dievu. Bez šaubām, tikšanās ir pamatā arī cilvēku attiecībās,
jo ja cilvēki saskaras viens ar otru, bet pēc tam vienkārši šķirās, lai vairāk nesatiktos, ja divi cilvēki sarunājās, bet neatrod kopīgo valodu, nevar saprast, par ko iet runa, kad viens runā par pašu svarīgāko un dziļāko, kas ir viņa dvēselē, tad, protams, satikšanās nenotiek.

Satikšanās notiek tikai tad, ja starp cilvēkiem iestājas kaut kāda saistība. Un, lūk, pirmais jautājums, kas rodas, ir šāds: kas man traucē nonākt kontaktā ar cilvēku, ar kuru es vienkārši esmu kopā? Pat ne obligāti ar cilvēku, kurš man ir īpaši interesants vai nozīmīgs, bet vienkārši ar cilvēku. Tas ir ļoti svarīgs moments, jo - vai mēs apzināmies, ka jebkurš cilvēks, jebkurš garāmgājējs ir cilvēks? Ka Dievs to ir radījis, devis tam esamību, ka Dievam viņš ir nozīmīgs un dārgs, ka Dievs viņa dēļ atdeva Savu dzīvību tāpat, ka Viņš to atdeva par katru no mums? Starp svēto dzīves aprakstiem ir stāsts par stingru un tikumīgu mācītāju, kurš lūdzās par to, lai Dievs sodītu grēciniekus. Un pie viņa atnāca Kristus un tam teica: "Nelūdzies tā! Es nomiru par grēciniekiem un ja pasaulē būtu tikai viens grēcinieks, Es būtu gatavs atkal kļūt par cilvēku un atkal mirt viņa dēļ."
Vai tāda ir mūsu attieksme pret cilvēku? Protams, nē. Bet vai mēs redzam katrā cilvēkā tādu, ko Kristus ir tā iemīlējis, ka, lai kāds nebūtu šis cilvēks, Kristus būtu miris viņa dēļ? Ne tikai manis vai man tuvo cilvēku dēļ, bet arī šī cilvēka dēļ, lai gan tas man ir svešs vai pat riebīgs. Ka tad ir jādara, lai varētu radīt saikni starp cilvēkiem?
Pat sākot tikai ar tiem cilvēkiem, kuri mums ir tuvi, dārgi un pieņemami. Es šobrīd nerunāju par milzīgiem varoņdarbiem, bet par to, kā mēs ejam viens otram garām. Viens no iemesliem, kāpēc mēs nevaram satikt otru cilvēku, var būt tas, ka mēs esam tik pārņemti ar sevi, ka nepamanām otru; vai arī tas, ka katrā cilvēkā mēs redzam priekš sevis kādu uzdevumu vai draudu. Kad es biju vēl zēns, pirmajos un grūtākajos emigrācijas laikos, es uztvēru cilvēkus kā draudu. Man likās, ka visa pasaule ir džungļi, kur mīt bīstami savvaļas zvēri, un tie visi ir gatavi mani saplosīt, un ka vienīgais veids, kā šajos džungļos var izdzīvot, ir iemācīties būt nejūtīgam, pārakmeņoties. Tikai tad, kad man atklājās Evaņģēlijs - man tobrīd bija 14 gadi - pēkšņi izmainījās mana attieksme pret apkārtējo pasauli. Atceros, kad izlasīju pirmās Evaņģēlija lappuses un piedzīvoju ko tādu, ko nekad agrāk nebiju piedzīvojis, es kādu laiku sēdēju un domāju:  "Ja Dievs tik ļoti visus mīl, tad lai būtu kopā ar Viņu man jābūt gatavam viņus mīlēt tāpat kā Viņš mīl. Lai ko viņi man nenodarītu, es mīlēšu viņus. Lai viņi mani saplosa, lai viņi mani atraida, es mīlēšu viņus, jo gribu būt kopā ar Dievu."

Varbūt tā bija bērnišķīga pieeja, bērna reakcija, bet tanī pat laikā tas runā par to, kas man traucēja redzēt cilvēkos cilvēkus un just viņos brāļus un māsas, cilvēkus, kuriem varbūt esmu vajadzīgs; kas var būt briesmīgi, bet es tomēr varu nebaidīties no viņiem. Kas tad tas bija? Tas, ka viss bija sakoncentrēts ap manu personību.
Un man liekas, ka bieži mēs nevaram viens otru satikt, - es pašreiz runāju nevis par Dievu, bet par cilvēku - jo esam tik aizņemti paši ar sevi, ka mēs nevaram redzēt citu.  Jūs droši vien esat mānījuši, kā dažreiz sarunas iznāk tukšas. Mēs esam kopā ar cilvēku, viņš runā, bet mēs nedzirdam to, ko viņš runā. Tas nav tikai tāpēc, ka domājam savas domas, bet tāpēc, ka, kamēr viņš runā savu, mēs domājam par to, ko varēsim uz to atbildēt: "Kā es varēšu atsaukties? Kā varu atbildēt viņam?" Beigās mēs nedzirdam viņa vārdus, bet meklējam atbildi uz vārdiem, ko nebijām dzirdējuši. Atceros kā, man runājot ar bērniem, viņi gribēja kādu ilustrāciju tam, ko es šobrīd centos jums pateikt pieaugušo valodā. Es teicu: "Iedomājies, ka aizgāji uz zoodārzu. Tu skaties, kā pa būri staigā tīģeris, un tu esi sajūsmā par to, cik viņš ir skaists. Kāds spēks, kādas krāsas, cik briesmīgs izskatās viņa purns. Tu vari stāvēt tam priekšā un jūsmot, pat nevari atrauties no tā, ko redzi. Bet iedomājies, ka pēkšņi būris būs vaļā un tīģeris nokļūs uz ielas, uz ceļa kopā ar tevi. Vai tiešām tu joprojām redzēsi tā skaistumu? Nē, tu skriesi pēc iespējas ātrāk prom. Jo tajā brīdī tīģeris jau būs nevis skaistums, bet drauds."
Un tas ir tas, kas mums bieži traucē satikt citu cilvēku. Mēs būtu varējuši viņā redzēt to skaistumu, ko viņā redz Dievs, jo kad Dievs skatās uz mums, Viņš redz to dziļumu, kurā ir ietverts Viņa Paša tēls.
Viņš neredz mūsu tikumus, kuru var arī nebūt, Viņš neredz mūsu trūkumus, bet redz to neatņemamo skaistumu.
Es domāju, ka tas mums jāatceras mūsu savstarpējās attiecībās, cilvēku attiecībās.
Vai tas kaut kādā veidā attiecās arī uz Dievu?

Protams, tas attiecās uz Dievu, jo mēs nākam pie Viņa lielākoties ar savām rūpēm, savām raizēm un savām problēmām. Mēs nenākam pirmkārt pie Viņa, bet atnesam Viņam mūs pašus.  Varbūt tas, ko saku, šķiet nedaudz dīvaini, bet mēs nākam pie Dieva ar savām rūpēm, ar savām vēlmēm, saviem sapņiem, savām bailēm - vai pie Viņa mēs nākam? Bieži Viņš ir priekš mums, kad mēs lūdzamies vai domājam par Viņu, tikai iespējamā prieka, iespējamas pestīšanas avots.  Bet vai mēs gribam satikt Viņu, lai kāds Viņš nebūtu?
Kā Soģi, kā Pestītāju? Lai kas Viņš būtu, es gribu satikt Viņu, vienalga ko tas man maksātu. Lūk, tā rezultātā starp mums un Viņu ir šķērslis - un tas šķērslis esmu es pats, manas rūpes, manas bailes, mani sapņi. Viņš man nozīmē tikai pestīšanas avotu vai bailes no soda.  Vai šādā gadījumā varam domāt par īstu, dzīvu satikšanos starp Viņu un mums?
Jo satikt var tikai to, kam tu esi pilnībā atvērts un to, ko tu gribi satikt tādu, kāds viņš ir un lai kāds viņš būtu.
Tas ir ļoti svarīgi.  Evaņģēlijā, precīzāk - Atklāsmes grāmatā - , ir vieta, kur teikts Kristus vārdā: "Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu." Vai mēs to dzirdam?  Bet ja dzirdam, vai mēs nereaģējam uz to tāpat, kā reaģējam, kad klauvē kāds svešs cilvēks laikā, kad esam aizņemti ar kaut ko, kas mums ir svarīgs?
Vai neatbildam Viņam: "Man tagad nav laika, uzgaidi" ?  Dieva sūtītais ir cilvēks, ko Dievs sūtījis, lai mēs, Dieva vārdā, par to parūpētos.  Taču mēs domājam par citu. Mēs domājam tikai: "esmu aizņemts ar ko citu."
Mums pat nav bail no tā cilvēka, viņš vienkārši ir lieks.  Tad satikšanās nav iespējama. Bet ir vēl cita puse šīm jautājumam.

Dažreiz, bieži, mēs gribam satikt Dievu, mēs alkstam pēc tā; ne tikai tāpēc, ka gribam satikties aci pret aci ar mūsu Radītāju, Pestītāju, ar to, kas mūs mīl vairāk nekā jebkurš cits varētu iemīlēt, mīl ar visu Savu dzīvību un ar Savu nāvi.  Mēs gribam Viņu satikt, bet ar saviem noteikumiem.  Mēs gribam Viņu satikt tagad, jo Viņš mums ir vajadzīgs.  Mēs to gribam satikt kā palīdzību, kā prieku, bet Viņš mums, nez kāpēc, rādās kā tiesa, ka prasība.  Mūs visus nomāc tas, kā pasaulē nevaldāmi plosās ļaunums.  Miljoniem cilvēku, bieži tādu, kuri ir tikai atnākuši un vēl nav apzinājušies savu dzīvību, ir no tās nežēlīgi izrauti. Tad kādēļ mums ir dota šī nejēdzīgā dzīvība? Un lūk, dvēsele kāro tikties ar Dievu un jautāt: kādēļ Tu man devi dzīvību? Mani pārņem ciešanas, man apkārt tumsa. Kāpēc slēpies no manis?  Es zinu, ka Esi labs, bet kādēļ Esi vienaldzīgs pret manām ciešanām? Kāpēc Esi tik cietsirdīgs un nežēlīgs pret mani? Es nevaru Tevi saprast. Svēto dzīve aprakstos atrodam tam ilustrāciju: tas ir stāsts par kārdinājumiem, ko tuksnesī piedzīvoja svētais Antonijs Lielais.
Viņš gadu desmitiem bija cietis no dažādiem kārdinājumiem un sātana uzbrukumiem.  Un kādreiz, savu spēku izsīkumā, viņš gulēja uz plikas zemes un nevarēja pat pakustēties, un pēkšņi viņam priekšā nostājās Kristus.
Viņš pat nevarēja piecelties lai Tam klanītos, tikai pacēla uz Viņu acis un teica: "Kungs, kur Tu biji, kad biju tā cīnījies un man tā vajadzēja Tavu palīdzību?" Un Kristus tam atbildēja: "Es neredzami stāvēju tev klāt, gatavs iesaistīties cīņā, ja vien tu būtu padevies."

Lūk, mūsu dzīvē bieži jūtam, ka visapkārt mums kārdinājumi, briesmas, mūs pilda bailes.  Un mēs kliedzam uz Dievu: "Jel Kungs, atnāc! Kur Tu esi?" Un Kungs mums neatbild. Vai uz to varam kā atbildēt? Tēva Sofronija grāmatas otrajā lappusē varam atrast ko līdzīgu atbildei, kas nāk no svētā Siluāna dzīves.  "Reiz dzīvoja cilvēks ar dižu un spēcīgu garu, vārdā Simeons. Viņš ilgi, ar nevaldāmām asarām, lūdzās: Kungs, apžēlojies par mani! bet Kungs viņu neklausīja.  Pēc daudziem mēnešiem, šādi lūdzoties, viņa dvēseles spēki apsīka. Viņš nonāca līdz izmisumam un iekliedzās: Esi nepielūdzams! Un kad viņa dvēselē, izrunājot šo vārdu, vēl kaut kas bija pārtrūcis, viņš uz mirkli ieraudzīja Dzīvo Kristu.  Viņa dvēseli un visu miesu ar tādu spēku piepildīja uguns, ka, ja Kristus parādītos kaut vēl uz mirkli ilgāk, viņš būtu miris.  Pēc tam viņš vairs nekad nevarēja aizmirst to neizsakāmi lēnīgo, nebeidzami mīlošo, prieka pilno, neizsakāma miera pilno Kristus skatienu. Un visa sava ilga mūža garumā apliecināja, ka Dievs ir mīlestība, bezgalīga un neaptverama mīlestība." Tāda ir svēto pieredze. Mēs varam pārņemt šo pieredzi, un bez šīs, kaut kādā mērā piedzīvotās pieredzes, mēs nevaram Dievu satikt. Jo mēs meklējam šo tikšanos tā kā bērns, kurš grib, lai māte, vai tēvs, vai draugs vienā mirklī atrisinātu visas viņa problēmas, bet baidās no briesmām, kas ir viņam apkārt un no tā trūkuma, kurā viņš atrodas.

Atceros sarunu starp māti un mazu, 6-7 gadīgu, meiteni, ko kādreiz biju dzirdējis: māte kā reiz tai skaidroja to, ko skaidro, protams, daudz sarežģītāk, tēvs Sofronijs un ko rāda ar savu dzīvību svētais Siluāns. Viņa teica tai, ka Dievs ir šeit, Viņš ir mums blakus. Ir mirkļi, kad tu sajūti Viņa klātbūtni, sajūti prieku, gaišumu dvēselē un tu saproti, ka Dievs, ejot tev garām, un mirkli apstājās un apgaismoja tevi ar savu gaismu. Meitene tai atbildēja: jā, bet kāpēc tad Viņš parādās man uz mazu mirkli, uz mazu mirkli Viņš mani piepilda ar prieku, gaismu, dzīvību, bet pēc tam Viņa vairs nav? Pēc tā, ko esmu piedzīvojusi, man gribās, lai Viņš vienmēr būtu man klāt, ir neciešami atgriezties atpakaļ tajā mūsu pelēcīgajā, garlaicīgajā, bezjēdzīgajā dzīvē. Bet māte tai teica: lūk, mēs tikko spēlējām paslēpes. Tu turēji acis ciet, es skrēju prom un slēpos aiz kokiem un krūmiem un tad saucu. Tu attaisīji acis un meklēji mani. Es pārvietojos aiz tiek kokiem un visu laiku saucu. Un tad, kad es jutu, ka tu vairs nevari mani meklēt, ka tu zaudē cerību mani atrast, es tīšām parādījos, lai tu mani ieraudzītu un varētu notvert.  Tāpat - teica māte tai meitenei - dara Dievs; Viņš ir ar mums, tad Viņš saka: "aizver acis, Es paslēpšos, bet tu nezaudē ticību un cerību tam, ka Esmu te. Meklē Mani!" Tie vairs nav māte un meitene, kas sarunājas; jo šādos meklējumos pieaug uzticība, garīgs spēks.  Ja tev ne pārāk gribās satikt māti, kas ir paslēpusies, tu vienkārši aiziesi spēlēties citur.  Bet ja tava sirds tiecās pie mātes, - jo neiet runa par to, ka tu to atrodi spēlējoties, bet par to, ka tu viņu atrodi un vari apkampt, nobučot, atkal būt ar viņu kopā - tad tu neiesi prom.  Tas arī ir jautājums par mūsu satikšanos ar Dievu: vai mēs esam gatavi Viņu meklēt pat tad, kad mums liekas, ka Viņa nav? Pat ļaunāk, kad liekas, ka Viņš ir no mums novērsies un aizgājis projām, un viņam nav nekādas intereses par mums.

Ja mēs jūtam, ka tiešām Dievu mīlam, jo kaut uz vienu mazu mirkli sajutām Viņa mīlestību, un zinām, ka bez Viņa nevaram dzīvot - tad mēs Viņu meklēsim. Un mēs nekritīsim izmisumā. Jo mēs tikai ar laiku uzzinām vairāk - sākumā mums likās, ka mēs jebkurā brīdī varam tikties ar Dievu, atpazīt Viņu, uzņemt Viņu pašos mūsu sirds dziļumos un kļūt par Viņa mācekļiem pilnā mērā. Taču tas tā nav. Mēs vēl neesam tam nobrieduši.
Uz mirkli, jā, mēs atsauksimies, bet pēc tam, kā teikts Evaņģēlijā, iegrimstam rūpēs un pasaules kārībās, un tā noslāpst mūsu vēlme būt kopā ar Viņu, mūsu tieksme uz Viņu, mūsu ilgas pēc Viņa. Ja Viņš nepaliek ar mums, mēs paraustam plecus un sākam: nu labi, līdz nākamai reizei.  Vai tad nav tā? Diemžēl tā ir. Lūk, mums ir jānobriest caur šīm ilgām pēc Dieva. Jānobriest caur to, ka mēs slāpstam pēc Viņa, caur badu.  Tā nobriest, lai tad, kad Viņš mums parādīsies, mēs varētu atsaukties uz Viņa klātbūtni ar visu savu esamību.  Svētītāja Feofana Vientuļnieka rakstos ir vieta, kur viņš raksta par to, cik smagi, cik dažreiz neciešami smagi priesterim, garīgam vadītājam, atrasties blakus cilvēkam, kuram ārkārtīgi nepieciešama garīga palīdzība, un nespēt atrast neviena vārda, ne viena darba, zināt , ka nekādi nevar viņam palīdzēt.  Viņš saka, ka, nodzīvojis garu mūžu, ir sapratis vienu lietu: ir brīži, kad cilvēks nav nobriedis. Kad viņš nav gatavs saņemt palīdzību. Viņam to var dot un viņš uz brīdi to uznems, bet pēc tam tā atkal aizies. Jo viņš nespēs to saglabāt savā sirdī, savā atmiņā, savā gribā, savā dzīvē.

Lūk, mums ir ļoti svarīgi šo atcerēties. Ka runājot par satikšanos ar Dievu, mēs varam teikt, ka mums ir noteikta vēlme, noteikts bads, noteiktas ilgas, taču Dievs var redzēt, ka šī vēlme, šīs ilgas un šis bads vēl nav pietiekoši dziļi.  Ka pirmajā tikšanas mirklī tie būs apslāpēti. Un pēc tam mēs, tā kā bērni, kurus māte samīļoja, atkal gribam atrauties un skriet projām spēlēties.  Domāju, ka mums tas vienmēr jāatceras. Un lūk, kad mēs runājam par tikšanos ar Dievu, mums ir jāatceras, ka mēs vēlamies Viņu satikt - bet kāpēc? Vai tāpēc, ka Viņš dos visu, kas mums vajadzīgs? Vai tāpēc, ka Viņš piepildīs kaut kādu tukšumu mūsu sirdī? Vai tāpēc, ka Viņš mums ir tik ļoti dārgs, ka mēs esam gatavi iztukšot savu dzīvi, iztukšot savu prātu un sirdi, lai viss piederētu Viņam?

Lai Viņš varētu iemājot šajos noslēpumainajos dziļumos, un tad notiktu tāda satikšanās, par kādu mēs pat neprotam iedomāties.  Jo mēs allaž domājam par īsu tikšanos, tādu, kas atstās priecīgu, saldu atmiņu, bet ne par savienošanos vienreiz un uz visiem laikiem. Pie tam par savienošanos, kura nav tikai nepārtraukta laime un prieks, bet ir uzticība, uzticība līdz galam.  Nesatricināma uzticība, kad, satikuši Dievu, mēs esam gatavi būt bez Viņa, bet tikai darīt Viņa darbu.  Jūs droši vien atceraties Evaņģēlija stāstu par to, kā pēc Savas Augšāmcelšanās Kristus sūtīja Savus mācekļus pasaulē, glābt pasauli.
Mums liekas, ka tas ir tik vienkārši: Kristus mira par visiem, Viņš ir augšāmcēlies, Viņš deva tiem Svēto Garu - un tagad Viņš tos sūta.
Bet Viņš ir šķiries no tiem, Viņš vairs nebija ar tiem, viņu dvēseles skuma pēc tā prieka, kurš bija katram, kamēr viņi vēl bija blakus Kristum.
Kad tie varēja Viņu redzēt, dzirdēt, aptaustīt.
Jūs droši vien atceraties vietu no apustuļa Pāvila vēstules, kurā viņš saka: "dzīvot man ir - Kristus un mirt - ieguvums." (Fil. 1:21)
Jo, kamēr es dzīvoju miesā, esmu atdalīts no Kristus. Tikai nāve var saraut šīs važas, kuras mani ierobežo ar visu pasaulīgo un ļaut man nostāties ar vaigu pret vaigu ar Kristu, dzīvo, jau mūžībā, nešķirami.
Mums jābūt gataviem tieši tam.
Mēs satikām Kristu, noticējam Viņā, lai pat nepilnīgi, tikai pēc mūsu spēkiem - mēs dzīvojam ar šo ticību, un mums šī ticība ir jāpārvērš nesatricināmā uzticībā un jābūt gataviem būt Kristus sūtītiem, it kā atdalīties no Viņa tā, lai Viņš būtu ar mums tika neredzami, bet nejūtami, ne vienmēr turētu mums aiz rokas kā māte tur bērnu.
Lūk, kad mēs runājam par tikšanos lūgšanā, par tikšanos garīgajā dzīvē, mums jāatceras tieši tas, ka šāda tikšanās notiek vienreiz, un tai ir jāpiepilda mūsu sirdi ar vēlēšanos lai nekas un nekad nenostātos starp mums un Kristu, kuru mēs tā esam satikuši.
Bet pēc tam mums jābūt gataviem brīžiem Viņu satikt un brīžiem nesatikt, brīžiem meklēt Viņu, bet meklēt ar cerību, meklēt ar pārliecību par to, ka Viņš ir uzticīgs un parādīsies mums tad, kad būsim tam gatavi, tā, kā stāstā par svēto Siluānu.
Viņš lūdzās, viņš gribēja satikt Kristu, viņš toreiz bija vairāk nobriedis nekā jebkurš no mums, tas notika jau tad, kad viņš bija klosterī jau 14 gadus un visus šos gadus viņš cīnījās par to, lai tā savienotos ar Kristu, lai nekad vairs nešķirtos no Viņa. Un Kristus ļāva viņam nobriest.

Mums jāatceras, kad mēs lūdzamies un meklējam satikšanos, ka jā, mums jāmeklē šī satikšanās, bet, ka mums ir sevī jāsameklē visi nosacījumi, kuri padarītu šo tikšanos vai nu īslaicīgu, vai arī tādu, kas ilgs mūžīgi.
Kristus stāv mums katram pie durvīm un klauvē, bet mēs lielākoties neatsaucamies.  Bieži ir laiks palūgties pirms ejam gulēt - un tik daudz dažādu domu, tāda plūsma, atmiņas par pagājušo dienu, domas par to, kas vēl ir priekšā, dažādas pārdomas, un mēs atliekam lūgšanu, lai vēlreiz pārdzīvotu to, ko jau esam satikuši. Dēļ satikšanas ar Dievu mums jābūt gataviem pateikt: "tas nekur nepazudīs. Tas, ko esmu piedzīvojis, manī ir nostājies, neviens man to neatņems es pat varu uz laiku aizmirst, bet tas paliek manī un jebkurā brīdī var uznākt augšā." "Bet tagad es visu likšu malā, pilnīgi visu, un pavadīšu laiku ar Kristu. Varbūt es nesajutīšu Viņa klātbūtni, varbūt es pat neapzināšos to pietiekoši dziļi, bet es Viņam no sirds, godīgi pateikšu to, ko man vajag Viņam pateikt." To var pateikt ar saviem vārdiem vai ar svēto vārdiem, bet jā mēs lietojam svēto teiktos vārdus, mums ir pakāpeniski jāpārvērš tie par saviem vārdiem.  Jā tie paliek tikai svēto teiktie vārdi, kurus mēs atkārtojam, tā vēl nav mūsu lūgšana. Mums ir pakāpeniski jāiemācās tas, ko šie svētie ir ielikuši savos vārdos. Tās domas, tā ticība, tas jūtas, tā apņēmība ko satur šie vārdi. Un tādēļ mums jādomā par to, nozīmē šo lūgšanu vārdi.  

Kad es saku "Kungs", ko es gribu ar to teikt? Vai tā ir tikai Dieva iesauka? Vai tas nozīmē tikai to, ka, vai es gribu vai nē, Tu esi manas dzīves saimnieks? Vai tas nozīmē, ka no visiem kungiem uz zemes un debesīs, esmu Tevi izvelējies kā savu Kungu, par visas manas dzīvības Valdītāju? Ka es saucu Tevi kā savu Kungu tāpēc, ka esmu Tevi izraudzījis tāpat kā Tu esi savā laikā izraudzījis mani? Tātad, ir jāpārdomā katra lūgšana, ko mēs sakām. Lai katra mūsu lūgšana būtu patiesa no manas puses.  Ne tikai svēto pieredzes atkārtošana, bet ieiešana šajā pieredzē.  Šīs ir visa mūža darbs. Bet tas ir jāsāk uzreiz, tagad, neatliekot.  Tādēļ ir jāpārdomā vienkārši pašu vārdu nozīme, pārdomāt to, ko šie vārdi nozīmē tieši man, pārdomāt vārdu, jautājot sev: ko es zinu par tiem no pieredzes attiecībā uz Dievu? Un tad, ar laiku, katram lūgšanas vārdam rodas kaut kāds dzīves spēks, sprādziena spēks, un kad mēs pasakām šos vārdus, tie uzspridzina mūsu dvēseli, apgaismo to, dod tai impulsu, grūdienu un savieno mūs ar šī svētā pieredzi un ar to, kas stāv aiz šīs pieredzes - ar Dievu, ko šīs svētai ir piedzīvojis.

Man gribētos īsi pakavēties pie Jēzus lūgšanas vārdiem.
"Kungs, Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcīgu"
Šie vārdi tapa mūku tradīcijā un izplatijās to tās tālāk, ļoti plaši iegāja pareizticīgo pasaulē.
Un man liekas, ka mums ir jāsaprot, jāzin, kā lietot šos vārdus.
Centrā šajos vārdos ir Jēzus Kristus vārds.
Un uz to attiecās tas, ko tikko esmu runājis: vārdam jāpiemīt sprādziena spēkam.
Ja es saku "Jēzus" un tas ir tikai nosaukums, tā faktiski ir patiesība, bet līdz manīm tas neaiziet.
Jūs noteikti zinat, kā tas ir, kad domājam par cilvēkiem - domājot par svešu cilvēku mēs atceramies viņa vārdu, uzvārdu, tas paliek tikai vienaldzīga doma.
Ja cilvēks ir mūs apvainojis un mūsu sirdi satrauc dusmas, tā ir sakaitināta, tad mēs varam domāt par šo cilvēku un saprast, ka mums ir jamaina attieksme pret viņu un tad mūsos var sākties salīgšana un nožēla.
Mēs varam domāt par cilvēku, ar kuru draudzējamies, ar prieku. Mēs varam domāt par pašu tuvāko, mums mīļāko cilvēku un kad viņa vārds ienāk mūsu atmiņā, mūsu dvēselē, visa mūsu dzīve it kā sakoncentrējas ap šo vārdu.
Jūs noteikti zināt, katrs no mums zina kādu vārdu, ap kuru sanāk visa mīlestība, viss prieks, viss maigums, visa cerība, visas dvēseles dzīvās jūtas
Un tikai kad Jēzus vārdam ir šāds spēks, šāda nozīme, Jēzus lūgšana kļūst par spēku, kas pārvērš, apskaidro cilvēka dzīvi.
Priekš tam nepietiek ar to, ka mēs šo lūgšanu atkārtojam, vienalga ar lūgšanu krellēm vai bez.
Jo no daudzuma var nekas klāt nepienākt.
Atceros, kad biju jauneklis, mēģināju lūgties ar Jēzus lūgšanu. Un mēģināju lūgties tā, kā biju lasījis tajā vai citā grāmatā. Daudzas reizes pēc kārtas, daudz, daudz, daudz.
Un pienāca brīdis, kad es sajutu, ka vairs nelūdzos, ka šie vārdi griežas manā galvā bez jebkādām jutām, un ka es nespēju no tiem atrauties, ka tas ir murgojums, nevis lūgšana.
Un tad es sevi piespiedu pārtraukt šo lūgšanu.
Jo tā vairs nebija lūgšana, bet, kā jau teicu, murgs.
Pēc tam aprunājos ar savu garīgo vadītāju, palasīju Jāņa Zeltamutes un citu rakstīto, atklāju, ka pats vienkāršākais ir - arī Feofans Vientuļnieks par to skaidri saka - ka pats vienkāršākais ir nostāties Dieva priekšā.
Apzinoties, ka Viņš neredzami, nejūtami atrodas šeit. Ka Viņš var parādīties man jūtami, es nerunāju par vīzijām, bet par iekšējo sajūtu, un ka Viņš dzird to, ko es saku.
Koncentrējot uzmanību uz vārdiem, un pārdzīvojot Viņa vārdu kā pašu dārgāko, kā svētumu, es teikšu: "Kungs Jēzu Kristu," - tas ir, Dieva Sūtītais - "Dieva Dēls," - Dievs, Mūsu Debesu Tēva Dēls, kurš kļuva par Cilvēka Dēlu, - "apžēlojies par mani, grēcīgo."
Pie tam šajos vārdos ieliekot reālo jēgu.
Mēs bieži domājam par vārdu "apžēlojies" kaut kādā likuma nozīmē - "nedusmojies, piedod".
Bet vārds "apžēlojies" nozīmē "samīļo", "esi mīļš pret mani", "mīli mani" un glāb mani, grēcinieku.
Ja mēs domājam par apžēlošanos tikai tā, lai mūs nesodītu, tā ir formāla, likuma attieksme.
Ja mēs domājam par to tā: "Kungs, es vēršos pie Tavas mīlestības! Pie Tava maiguma uzticības, rādi savu maigo mīlestību, sasildi mani. Esmu grēcīgs."
Bet vārdu "grēcīgs" mēs atkal bieži saprotam caur likumu. Ka esam pārkāpuši vienu no baušļiem un par to pelnījuši sodu. Tas nav tā.
Jā, mēs esam pārkāpuši ne vienu vien, bet daudzus baušļus. Bet ne sods ir svarīgs.
Jūs zināt no ģimenes dzīves, no savas bērnības, ka sods neatrisina problēmu. Bērns izdarīja kaut ko nepareizi un viņu sodīja - vai tad tas atrisināja problēmu?
Nē. Nevar uztvert sodu kā izpirkumu - it kā es samaksāju. Es neklausīju, tu sodīji, tagad esam izrēķinājušies.
Tādas attiecības ar Dievu nav pieņemamas, nav iespējamas.
Ja palasīsim apustuļu vēstules, man liekas, Jēkaba vēstuli, tur iet runa par to, ka grēks ir cilvēka stāvoklis, kad viņš no Dieva sfēras aizgāja uz svešo sfēru. Uz to, kur nav Dieva.
Tas nozīmē, ka esam pārkāpuši robežu un vairs nesam Viņa teritorijā. Ka mēs neesam ar Viņu, ka esam aizgājuši uz tālo zemi, par ko runā Evaņģēlijs.
Un mūsu uzdevums nav tas, lai Viņš mums piedotu to, ka dzīvojam svešā zemē, ka vairs neesam ar Viņu, bet uzdevums ir atgriezties, šķērsot šo robežu un atgriezties Dieva zemē.
Un kad mēs sakām: "esmu grēcīgs", mēs sakām "Kungs, es varētu būt ar Tevi kopā visu laiku, bet es izvēlos tik daudz citu lietu, kuras Tev svešas, kuru dēļ Tu tiki sists krustā, kuru dēļ esmu samulsis/samulsusi, taču tās man patīk un ir man dārgas."
Lūk, kad mēs lūdzam, lai Kristus pār mums apžēlotos, mēs nelūdzam, lai Viņš mums vienkārši piedotu - "Nu, Dievs ar tevi, ko citu no tevis varēja gaidīt" - nē. Mēs sakām "Kungs, nezaudē to mīlestību pret mani, kuras dēļ kļuvi par cilvēku, kuras dēļ uz zemes dzīvoji mocekļa dzīvi un pieņēmi mocekļa nāvi manis dēļ. Tā ir Tava mīlestība Kungs, dod man to. Un dod man to redzēt tā, lai mana dvēsele taptu satriekta un lai es vairs nespētu aiziet uz tālo zemi."
Tagad mirkli pavadīsim klusumā, palūgsimies, un aiziesim mājās zinot, ka mēs veselu stundu pavadījām kopā un ka šeit nav svešu cilvēku.
Atceros, biju Trijādības un svētā Sergija klosterī, uzņemšanā par godu patriarham Aleksijam, vecajam, ne tagadējam, un, kā vienmēr, mums bija jāsēž pēc kārtas, pēc goda. Es stāvēji, skatījos apkārt, un man pienāca mūks un jautāja: "ko jūs meklējat, valdniek?" "Es meklēju savu vietu, negribu aizņemt svešo." Un viņš uz mani paskatījās un teica "Kungs! Bet te taču nav svešo! Šeit visi ir savējie." Lūk, tāpat mēs te visi esam savējie, svešo te nav.

piezīme: teksts ir sarunas videoeraksta atšifrējums un tulkojums (no krievu valodas)