No sarunas par brīnumiem
Nov. 30th, 2010 07:17 pm![[personal profile]](https://www.dreamwidth.org/img/silk/identity/user.png){kind=small}
triglochinFragmenti no priestera Georgija Čistjakova grāmatas "Gaisma spīd tumsībā" 3., 5., 11., 22. nodaļām
***
Evaņģēlijs izvairās no vārdiem "brīnums", "brīnumi" attiecībā uz Kristu, tas runā par zīmēm. Brīnumi - tā ir antikrista darīšana, kura mērķis ir pievērst vientiesīgo cilvēku uzmanību. Tā laika grieķu valodā bija vairāki vārdi, kurus var pārtulkot kā "brīnums": vēlā antīkā laikmeta ļaužu apziņa kāroja pēc sensācijām, pēc kaut-kā negaidīta, neticama. Tajā laikmetā izplatījās daudz līdzīga veida literatūras. Cilvēki lielākoties iemācījās lasīt, taču vēl nebija izauguši līdz īstai literatūrai, tāpēc arī radās grāmateles, kurās bija aprakstīti dzīvnieki ar divām un trīs galvām, siāmiešu dvīņi, 3-4 un pat 20 metrus gari cilvēki (viens romiešu virsaitis, rokot kapu, it kā esot atradis gandrīz 21 metrus garu skeletu).
Tāda veida pastāsti bija ārkārtīgi izplatīti, tāpēc tā laika cilvēka acīs vārds "brīnums" bija kompromitēts. Evaņģēlijā šis vārds nav lietots. Tur sastopami citi vārdi: grieķu semeion, latīņu signum - "signāls", "zīme". "Brīnumi" grieķiski ir "taumasia", latīniski - "miracula". Šie vārdi nekad nav lietoti Evaņģēlijā. Kas tad ir tie brīnumi, ko darīja Kristus? Tās ir Dieva klātbūtnes zīmes; tās nozīmē to, ka Dievs atjauno savu radību. Tāpēc Kristus dara brīnumus nevis tādēļ, lai pārsteigtu cilvēkus, bet tādēļ, lai parādītu Dieva klātbūtni.
Lasot Evaņģēliju, mēs redzam, ka bieži vien Kristus brīnumi īpaši saista cilvēkus no malas, garāmgājējus. Tie pulcējas ap Viņu lielos pūļos, bet tanī pat laikā tie, kuri jau staigā līdz ar Kristu, it kā tos brīnumus nemaz nepamana (mēs to redzam Mateja un Marka Evaņģēliju pirmajās nodaļās).
Jēzus rādīja pirmo zīmi un atklāja Savu godību (Jņ 2:11 ). Vārdi "atklāt", "atklāties" ir ļoti raksturīgi Bībeles valodai. Jēzus atklājas cilvēcei. "Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu." - lasām Jāņa Evaņģēlija (Viņš atklāja godību). Grieķu vārds "doksa" un latīņu "gloria" (godība) Evaņģēlijā gandrīz vienmēr attiecās tikai uz Dievu. Tanī pat laikā, ja Vecajā Derībā godība (ebrējiski "kabod") - tas vispirmām kārtām ir Dieva "svars", t.i. nozīmīgums un spēks, tad Evaņģēlijā godība ir tā gaisma, kādā Dievs atklājas cilvēces vēsturē, tā "gaisma, lai apgaismotu pagānus", par kuru runā svētais Simeons (Lk 2:32). Dieva godība ir gaisma, kura spīd un apgaismo visu pasauli - zemi, cilvēci. Tā ir gaisma, kura iedegas pašā pirmajā Bībeles (pirmās Mozus grāmatas) lappusē, kad Dievs saka: "Lai top gaisma".
Tātad, godība ir tas, kā Dievs atklājas. Vārdos "atklāj godību" jau apslēpta apustuļa Pāvila formula: "Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā" (Kol 2:9). Jēzū Pats Dievs atklāj Sevi cilvēkiem, atklāj Savu klātbūtni Jēzus cilvēka dabā. Jēzus atklāja Savu godību - un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. Vairāk nekā 70 reizes Jāņa Evaņģēlijā sastopams vārds "ticēt", turklāt tas parasti ir tieši darbības vārds, lietvārds "ticība" gandrīz nav sastopams. Kāpēc? Acīmredzot tāpēc, ka lietvārdi izsaka kaut ko statisku, nemainīgu. Darbības vārdi parāda dinamiku, kustību. Taču ticība nav nekas sastindzis, tas ir kas dzīvs, tā virzās, ir dinamiska.
Tāpēc Evaņģēlijos lietvārds "ticība" sastopams tikai šādā kontekstā: "Tava ticība tev palīdzējusi" (Mt 9:22; Lk 5:34, 18:42 utt.). Jēdziens "ticība" pieder Jaunajai Derībai. Vecās Derības reliģija balstījās uz pakļaušanos baušļiem, uz likuma pildīšanu. Jaunajā Derībā cilvēka atbilde Dievam balstās uz mūsu katra personīgo uzticēšanos Dievam un uz Viņa uzticēšanos mums. Surožas metropolīts Antonijs savos sprediķos uzsver, ka mēs visu laiku runājam par mūsu ticību Dievam, bet aizmirstam par Viņa ticību mums. Bet visa Jaunās Derības vēsture balstās tieši uz šo savstarpējo ticību. Pie tam jāuzsver, ka šeit jārunā nevis par ticību tam, ka kāds ir, eksistē, bet par ticību kādam, tas ir par uzticēšanos.
***
(Jņ 4:43-54)
Ticīgam jūdam - tāda ir viņa psiholoģija - Dievs atklājas kādā zīmē, brīnumā, tādā, kas redzams katram. Tā Otrajā Mozus grāmatā Dievs atklāj Sevi ar desmit briesmīgiem brīnumiem un katram lasītājam ir skaidrs, ka neviens, izņemot Dievu, nespētu tos darīt. Tāpat arī mūsdienās daudzi alkst pēc zīmēm, pēc brīnuma kurš būtu skaidri redzams visiem un pierādītu, ka Dievs patiešām ir starp mums.
Tāpēc brīnumus nereti uztver ka Dieva esamības pierādījumu, kā pierādījumu Viņa klātbūtnei un darbībai. Par to pašu, būtībā, runā Mateja Evaņģēlijs. Jēzus iesaucās: "Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes, bet viņai nekāda cita netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme" (Mt 16:4). Marka Evaņģēlijā Viņš saka: "Patiesi Es jums saku: šai ciltij nekāda zīme netaps dota" (Mk 8:12 ). Tātad, Jēzus pārmet mums, un pietiekami stingri, to, ka mēs meklējam zīmes, brīnumus. Ber "zīme netaps dota". Kāpēc? Tā vienkārša iemesla dēļ, ka ticība, kura balstās uz akām pēc brīnuma, nevis uz alkām pēc Dieva, ir vislielākā mērā nepilnīga. Dievs no mērķa pārvēršas par instrumentu brīnumu darīšanai.
Pieredze rāda, ka tad, kad cilvēki meklē brīnumu un tas beigās notiek, viņi lielākoties rīkojās līdzīgi tiem deviņiem spitālīgiem no Lūkas Evaņģēlija 17-ās nodaļas, kuri pat nebija pamanījuši, ka bija noticis brīnums. Jēzus izdziedināja desmit, bet deviņi mierīgi gāja tālāk, lai izmantotu dzīves labumus, kuri tiem tapa pieejami. Un tikai viens saprata, ka ar viņu bija noticis brīnums. Līdzīgi visu laiku notiek ar mums. Ja mūsu ticība sākas ar prasību pēc brīnuma, tad var teikt, ka mēs uzaicinām Dievu uz laiku, kā, piemēram, sadzīves pakalpojumu speciālistu. Kad pakalpojums ir sniegts, mēs vispār aizmirstam, ka viņš ir. Tāda ir pagāna psiholoģija. Viņš vajadzības gadījumā vēršas pie saviem dieviem un pēc tam tos aizmirst. Un ja mūsu ticība sākas ar līdzīgām alkām pēc brīnuma, tā arī noslīd uz tā pagānu ceļa, pārvēršas par patērēšanu - dabūjuši vajadzīgo, mēs par Dievu aizmirstam.
Kāpēc Jēzus iesāka sarunu par ticības dabu tieši tad, kad runa bija par zēna dzīvību (Jņ 4:43-54 )? Laikam tāpēc, ka Viņam bija svarīgi, lai šī zēna tēvs izmainītos. Kāpēc ir iespējams brīnums? Kas glābj, kas palīdz cilvēkam? Evaņģēlijs to bieži atkārto. "Liela ir tava ticība" vai "tava ticība tev ir palīdzējusi" - Jēzus vairakkārt pasaka šos vārdus. Vēršoties ar šiem vārdiem pie zēna tēva Jēzus arī viņu aicina uz to, lai viņa sirdī iedegtos dzīva ticība. Viņš pasaka galma vīram: "Ej, tavs dēls ir dzīvs". Šis "ej" no Jēzus mutes izskan diezgan skarbi. Kad pie Viņa vēršas ar lūgumu atnākt un dziedināt bērnu Viņš it kā saka: "nē, tu ej! Dari pats! Un palīdzība nāks no tevis." Un kas tad? Tēvs iet - un dēls top vesels. Tātad, kad mēs gaidām brīnumu, līdzīgu tiem, par ko stāsta Otrā Mozus grāmatā, tādu, kurš notiek ārpus mums, mums esot tikai novērotājiem, Jēzus piedāvā ko citu: Viņš aicina cilvēku pašam pavirzīties uz priekšu. Tālāk par galma vīru teikts: viņš "vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja". Viņš neredzēja brīnumu un nedzirdēja par to. Viņš izdzirdēja tikai "ej", līdzīgu tam, ko Dievs teica Ābrahamam: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu" (1Moz 12:1). Rodas jautājums: bet kas tad ir ticība? Tēvs noticēja tam, ko nevarēja redzēt, jo slimais dēls bija pietiekami tālu. "ticība ir, - saka apustulis Pāvils, - stipra paļaušanās uz to, uz ko jācer, pārliecība par neredzamām lietām" (Ebr 11:1 ). Tas ir, pamatojums tam, ko mēs neredzam. " Tāpēc, ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" - saka Jēzus apustulim Tomam (Jņ 20:29). Tā ir tā iekšējā pārliecība, kura balstās uz kaut ko tādu, kas dziļi iesakņojies sirdī, ko tādu, kas ir "pretī katrai cerībai", kā saka apustulis Pāvils (Rom 4:18 ). Skaidrs, ka cilvēks vienmēr dzīvo cerībā, bet ticība ir tas, kas ir pāri, "pretī cerībai". Ticība pastāv tad, kad cerība sniedzās tik tālu, kur, liekas, vairs nav uz ko cerēt. Tā ir stipra pārliecība, kas nav balstīta ne uz ko ārējo, kurai nav pierādījumu. Lūk, par ko mums saka neliels Evaņģēlija teksts par zēna izdziedināšanu.
***
Daudzās Jāņa Evaņģēlija vietās centrālais ir vārds "darbs", "darbi". "Gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc, ka viņu darbi bija ļauni" - saka Jēzus sarunā ar Nikodēmu (Jņ 3:19 ). Satiekot pie akas samarieti, Kristus izskaidro, kādēļ Viņš ir nācis pasaulē: "Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu" (4:34 ). Arī citā vietā teikts par to pašu: "tie darbi, ko Tēvs Man ir devis, lai Es tos pabeidzu, šie paši darbi, ko Es daru, liecina par Mani, ka Tēvs Mani ir sūtījis. <...> Bet jūs Viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz Viņa seju redzējuši" (Jņ 5:36-37 ). Arī daudzās citās vietās Jēzus uzstājīgi atkārto, ka Viņa darbi liecina par Viņu, ka jātic darbiem, kuros atklājas Dievs. <..>
Tas nozīmē, ka Dievs ir redzams Viņa darbos, darbos ir redzama Viņa roka. Tāpēc nav nejauši, ka Vecajā Derībā daudzkārt sastopami vārdi "roka", "elkonis" u.c. Atcerēsimies vienu no tādiem tekstiem. Mozus vēršas pie Dieva ar lūgšanu: "Ak, Kungs! Kāpēc Tavas dusmas iedegušās pret Tavu tautu, kuru Tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku?" (2Moz 32:11 ). "Stipra roka", "spēcīgs elkonis" un citi - tie visi ir Dieva apzīmējumi Vecajā Derībā. Dievs atklāj Sevi darbībā, un tie, kam šķīsta sirds, ieraudzīs Viņu - atpazīs Viņa darbus starp visām lietām, kas notiek apkārt. Kad Jēzus saka: "Kas Mani redzējis, ir redzējis Tēvu" - Viņš saka par Saviem darbiem, kurus evaņģēlists sauc par signa - "signāliem", "zīmēm". Ne tas ir svarīgs, ka tie ir brīnumi, bet tas, ka tie tieši signāli par Dieva klātbūtni mūsu vidū. Un tie nāk caur darbiem, kuri pārvērš esošo realitāti.
Jēzus ne tikai dara brīnumus, bet arī aicina mācekļus darīt to pašu: "kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs" (Jņ 14:12 ). Svarīgi saprast, ka Jēzus ne vien pareģo, ka arī Viņa mācekļi darīs brīnumus, bet aicina mūs, Savus mācekļus, darīt tieši tos darbus, ko Viņš bija darījis, t.i. palīdzēt nabagiem un dziedināt slimos, atbalstīt tos, kam ir slikti, atgriezt cerību tiem, kuri krīt izmisumā un ir cerību zaudējuši. Kad Jēzus pasaka: "Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus" (Mt 10:8 ), Viņš tieši aicina mācekļus strādāt starp slimajiem, to skaitā arī neārstējami slimiem, starp tiem, ko dzīve ir nospiedusi, kuri ir pārņemti ar ļaunumu un ļaunprātību. Aicina, vispirms, darboties - jo imperatīvā izteikts darbības vārds vienmēr ir aicinājums, taču šeit imperatīvā ir četri vārdi pēc kārtas: dziediniet, šķīstiet, uzmodiniet un izdzeniet.
Jēzus saka, ka tas, kas Viņam tic, noteikti darīs darbus, ko Viņš bija darījis, un vēl lielākus par tiem, un tad piebilst, ka tas ir iespējams tāpēc, ka Viņš noiet pie Tēva (Jņ 14:12). Bez šī pēdējā vilciena viss pants zaudē jēgu. Kristietība nav vienkārši Kristus atdarināšana, taču tāda pakaļ darīšana, ko pamato tas, ka starp Viņu un Tēvu pastāv īpaša, unikāla un nesaraujama saite.
Atcerēsimies vēl vienu tekstu: "Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi" (Lk 11:20 ). Tas nozīmē, ka viss, ko dara Kristus, atklāj Dieva roku; tas, kurš redz Jēzus darbus, redz Dievu Viņa darbos, bet ne Viņa seju.
***
Vispār vajadzīga zināma skepse tajā, kas attiecās uz ticību. Tā nav vajadzīga lietās, kuras var pārbaudīt ar eksperimentu. Taču kad mēs apgalvojam kaut ko, kas attiecās uz ticību, vajadzīga veselīga piesardzība - tāda neticība, kāda bija apustulim Tomam, par ko lasām Jāņa Evaņģēlija pēdējā nodaļā. Apustulis Toms izrādās nevis "neticīgs" (kā to bieži nepareizi nosauc) bet drīzāk "nelētticīgs", tas, kas baidās noticēt baumām, jo viņš noraida to, ko viņam saka jo uzskata, ka ticēt var tikai tam, par ko var kaut kādā veidā pārliecināties ar savu pieredzi. Un šī pieredze viņam tiek dota.
Varbūt, ka arī mums jāseko apustulim Tomam, savādāk mēs varam nonākt līdz katastrofām, kā tas notika Krievijā XX gs. sākumā, kad veselīgas skepses trūkuma dēļ daudzi zaudējuši ticību. Ja atceramies svēto miesu (relikviju) atvēršanas kampaņu 1918.-1923. gados, nevar noliegt, ka boļševiki to veikuši prasmīgi: neviens no sarkanās armijas karavīriem, čekistiem, partijas darbiniekiem nepieskārās relikvijām, to darīja paši garīdznieki. Kad pacēla svēto miesas saturošo sarkofāgu vākus, garīdznieki vai nu izņēma ārā lelles, vai arī izrādījās, ka tur vispār nekā nav. Bieži zem lellēm atrada atsevišķus kaulus no svēto miesām - tos, kuri arī bija miesas.
Tas notika tādēļ, ka kopš XVII gs. Krievijā izplatījās uzskats, ka svētā ķermenim pēc nāves obligāti jāsaglabājas nesatrunējušam. Līdz XVII gs. tā neuzskatīja. Turklāt, ja analizē vārdu "мощи" (pīšļi), var saprast, ka tas nozīmēja "kauli", jo tieši kauli piedod miesai stingrumu (krieviski "мощь" - spēks). Hronikas autors, aprakstot Sv. Pečoras Feodosija miesu izņemšanu no zemes, raksta, ka svētais bija "не в телесе, а в мощах" (saglabājies nevis ķermenis, bet kauli). Tātad, līdz XVII gadsimtam par svēto relikvijām uzskatīja tieši kaulus. Taču tikai divos klosteros - Kijevas Pečoru un Pleskavas Pečoru klosteros - īpašu apstākļu dēļ mirušo ķermeņi netrūdēja, tāpēc arī izplatījās uzskats, ka tādām, veselām, arī ir jābūt svēto relikvijām. Iespējams, ka XIX gadsimtā, lai izpatiktu vienkāršiem ļaudīm, svēto relikviju glabātuvēs sāka likt ( līdzīgi, ka Rietumos) urnas ar miesu atliekām veselo figūru veidā.
Var iedomāties, kādu sašutumu sajuta cilvēki, kuri bija sapulcējušies dievnamā, lai aizsargātu svētumu no apgānīšanas, kad no sarkofāga, kura priekšā viņi dievbijīgi locīja ceļus, izvilka tādu urnu. Priekš viņiem tā bija katastrofa. Cilvēki, kuri uzskatīja sevi par ticīgiem, saskaroties ar to, kas viņuprāt bija meli, vispār noliedza Dievu.
Ne pa velti Atonas mūki māca, ka attieksmei pret brīnumiem jābūt ļoti piesardzīgai; par brīnumiem jāstāsta tikai garīgajam tēvam. Viņi vispār neiesaka lietot vārdu "brīnums" jo, viņi saka, meklējot brīnumus viegli var noslīdēt pagānismā. Vienreiz man atnesa avīzi, kurā bija rakstīts par Dievmātes ikonu, pie kuras cilvēki izdziedinās no onkoloģiskām slimībām. Autors rakstīja, ka bērni, kuriem slimības laikā izkrita mati, bučoja ikonu un, pēc to māšu liecības, tiem atkal auga mati. Tas ir patiesi. Taču vispārzināms ir tas, ka mati izkrīt nevis slimības dēļ, bet pēc noteikta veida ārstēšanas. Tiklīdz ārstēšanas kurss beidzās, mati atkal ataug. Arī tad, ja slimība turpina attīstīties. Tādējādi autors parādīja gan lielu izglītības trūkumu, gan rīkojās netikumīgi. Šāda veida "liecības par brīnumiem" noved nevis pie ticības, bet pie neticības.
Vēlme palīdzēt cilvēkiem, izmantojot sensāciju, ir ceļš, ko noraidīja pats Kristus. Mateja Evaņģēlijā kārdinātājs piedāvā Viņam nolekt no Dievnama jumta - jo, redzot, ka Viņš palika neievainots, tauta sekos viņam. Jēzus noraida šo ceļu, un arī mums tas ir jānoraida.
Lasot Evaņģēliju mēs šodien varam tajā ieraudzīt patieso Jēzu (tāpat kā ikonā mēs varam ieraudzīt īsto svēto, nevis tā stilizēto attēlu). Bet lai to ieraudzītu mums jāmācās lasīt Jauno Derību. Evaņģēlijs ir Kristus ikona...
Jaunās Derības tekstiem jāpieiet rūpīgi, jāiemācās tos lasīt tā, kā mūsdienu ikonu gleznotāji ieskatās senajās ikonās. Katrreiz kad pieskaries Evaņģēlija vārdam, kurš divu tūkstošu gadu laikā saglabājis savu svaigumu, no kura nāk tos vārdus izrunājušā Jēzus dvaša, saproti, ka tas ir brīnums. Brīnums, kuram neviens cits nevar līdzināties. Visu caurstrāvojošās Dieva klātbūtnes brīnums. Tas paver laika robežas un rezultātā Jēzus pilnīgi reāli ienāk mūsu dzīvē, patiesi nonāk te, mūsu vidū.
***
Evaņģēlijs izvairās no vārdiem "brīnums", "brīnumi" attiecībā uz Kristu, tas runā par zīmēm. Brīnumi - tā ir antikrista darīšana, kura mērķis ir pievērst vientiesīgo cilvēku uzmanību. Tā laika grieķu valodā bija vairāki vārdi, kurus var pārtulkot kā "brīnums": vēlā antīkā laikmeta ļaužu apziņa kāroja pēc sensācijām, pēc kaut-kā negaidīta, neticama. Tajā laikmetā izplatījās daudz līdzīga veida literatūras. Cilvēki lielākoties iemācījās lasīt, taču vēl nebija izauguši līdz īstai literatūrai, tāpēc arī radās grāmateles, kurās bija aprakstīti dzīvnieki ar divām un trīs galvām, siāmiešu dvīņi, 3-4 un pat 20 metrus gari cilvēki (viens romiešu virsaitis, rokot kapu, it kā esot atradis gandrīz 21 metrus garu skeletu).
Tāda veida pastāsti bija ārkārtīgi izplatīti, tāpēc tā laika cilvēka acīs vārds "brīnums" bija kompromitēts. Evaņģēlijā šis vārds nav lietots. Tur sastopami citi vārdi: grieķu semeion, latīņu signum - "signāls", "zīme". "Brīnumi" grieķiski ir "taumasia", latīniski - "miracula". Šie vārdi nekad nav lietoti Evaņģēlijā. Kas tad ir tie brīnumi, ko darīja Kristus? Tās ir Dieva klātbūtnes zīmes; tās nozīmē to, ka Dievs atjauno savu radību. Tāpēc Kristus dara brīnumus nevis tādēļ, lai pārsteigtu cilvēkus, bet tādēļ, lai parādītu Dieva klātbūtni.
Lasot Evaņģēliju, mēs redzam, ka bieži vien Kristus brīnumi īpaši saista cilvēkus no malas, garāmgājējus. Tie pulcējas ap Viņu lielos pūļos, bet tanī pat laikā tie, kuri jau staigā līdz ar Kristu, it kā tos brīnumus nemaz nepamana (mēs to redzam Mateja un Marka Evaņģēliju pirmajās nodaļās).
Jēzus rādīja pirmo zīmi un atklāja Savu godību (Jņ 2:11 ). Vārdi "atklāt", "atklāties" ir ļoti raksturīgi Bībeles valodai. Jēzus atklājas cilvēcei. "Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu." - lasām Jāņa Evaņģēlija (Viņš atklāja godību). Grieķu vārds "doksa" un latīņu "gloria" (godība) Evaņģēlijā gandrīz vienmēr attiecās tikai uz Dievu. Tanī pat laikā, ja Vecajā Derībā godība (ebrējiski "kabod") - tas vispirmām kārtām ir Dieva "svars", t.i. nozīmīgums un spēks, tad Evaņģēlijā godība ir tā gaisma, kādā Dievs atklājas cilvēces vēsturē, tā "gaisma, lai apgaismotu pagānus", par kuru runā svētais Simeons (Lk 2:32). Dieva godība ir gaisma, kura spīd un apgaismo visu pasauli - zemi, cilvēci. Tā ir gaisma, kura iedegas pašā pirmajā Bībeles (pirmās Mozus grāmatas) lappusē, kad Dievs saka: "Lai top gaisma".
Tātad, godība ir tas, kā Dievs atklājas. Vārdos "atklāj godību" jau apslēpta apustuļa Pāvila formula: "Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā" (Kol 2:9). Jēzū Pats Dievs atklāj Sevi cilvēkiem, atklāj Savu klātbūtni Jēzus cilvēka dabā. Jēzus atklāja Savu godību - un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. Vairāk nekā 70 reizes Jāņa Evaņģēlijā sastopams vārds "ticēt", turklāt tas parasti ir tieši darbības vārds, lietvārds "ticība" gandrīz nav sastopams. Kāpēc? Acīmredzot tāpēc, ka lietvārdi izsaka kaut ko statisku, nemainīgu. Darbības vārdi parāda dinamiku, kustību. Taču ticība nav nekas sastindzis, tas ir kas dzīvs, tā virzās, ir dinamiska.
Tāpēc Evaņģēlijos lietvārds "ticība" sastopams tikai šādā kontekstā: "Tava ticība tev palīdzējusi" (Mt 9:22; Lk 5:34, 18:42 utt.). Jēdziens "ticība" pieder Jaunajai Derībai. Vecās Derības reliģija balstījās uz pakļaušanos baušļiem, uz likuma pildīšanu. Jaunajā Derībā cilvēka atbilde Dievam balstās uz mūsu katra personīgo uzticēšanos Dievam un uz Viņa uzticēšanos mums. Surožas metropolīts Antonijs savos sprediķos uzsver, ka mēs visu laiku runājam par mūsu ticību Dievam, bet aizmirstam par Viņa ticību mums. Bet visa Jaunās Derības vēsture balstās tieši uz šo savstarpējo ticību. Pie tam jāuzsver, ka šeit jārunā nevis par ticību tam, ka kāds ir, eksistē, bet par ticību kādam, tas ir par uzticēšanos.
***
(Jņ 4:43-54)
Ticīgam jūdam - tāda ir viņa psiholoģija - Dievs atklājas kādā zīmē, brīnumā, tādā, kas redzams katram. Tā Otrajā Mozus grāmatā Dievs atklāj Sevi ar desmit briesmīgiem brīnumiem un katram lasītājam ir skaidrs, ka neviens, izņemot Dievu, nespētu tos darīt. Tāpat arī mūsdienās daudzi alkst pēc zīmēm, pēc brīnuma kurš būtu skaidri redzams visiem un pierādītu, ka Dievs patiešām ir starp mums.
Tāpēc brīnumus nereti uztver ka Dieva esamības pierādījumu, kā pierādījumu Viņa klātbūtnei un darbībai. Par to pašu, būtībā, runā Mateja Evaņģēlijs. Jēzus iesaucās: "Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes, bet viņai nekāda cita netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme" (Mt 16:4). Marka Evaņģēlijā Viņš saka: "Patiesi Es jums saku: šai ciltij nekāda zīme netaps dota" (Mk 8:12 ). Tātad, Jēzus pārmet mums, un pietiekami stingri, to, ka mēs meklējam zīmes, brīnumus. Ber "zīme netaps dota". Kāpēc? Tā vienkārša iemesla dēļ, ka ticība, kura balstās uz akām pēc brīnuma, nevis uz alkām pēc Dieva, ir vislielākā mērā nepilnīga. Dievs no mērķa pārvēršas par instrumentu brīnumu darīšanai.
Pieredze rāda, ka tad, kad cilvēki meklē brīnumu un tas beigās notiek, viņi lielākoties rīkojās līdzīgi tiem deviņiem spitālīgiem no Lūkas Evaņģēlija 17-ās nodaļas, kuri pat nebija pamanījuši, ka bija noticis brīnums. Jēzus izdziedināja desmit, bet deviņi mierīgi gāja tālāk, lai izmantotu dzīves labumus, kuri tiem tapa pieejami. Un tikai viens saprata, ka ar viņu bija noticis brīnums. Līdzīgi visu laiku notiek ar mums. Ja mūsu ticība sākas ar prasību pēc brīnuma, tad var teikt, ka mēs uzaicinām Dievu uz laiku, kā, piemēram, sadzīves pakalpojumu speciālistu. Kad pakalpojums ir sniegts, mēs vispār aizmirstam, ka viņš ir. Tāda ir pagāna psiholoģija. Viņš vajadzības gadījumā vēršas pie saviem dieviem un pēc tam tos aizmirst. Un ja mūsu ticība sākas ar līdzīgām alkām pēc brīnuma, tā arī noslīd uz tā pagānu ceļa, pārvēršas par patērēšanu - dabūjuši vajadzīgo, mēs par Dievu aizmirstam.
Kāpēc Jēzus iesāka sarunu par ticības dabu tieši tad, kad runa bija par zēna dzīvību (Jņ 4:43-54 )? Laikam tāpēc, ka Viņam bija svarīgi, lai šī zēna tēvs izmainītos. Kāpēc ir iespējams brīnums? Kas glābj, kas palīdz cilvēkam? Evaņģēlijs to bieži atkārto. "Liela ir tava ticība" vai "tava ticība tev ir palīdzējusi" - Jēzus vairakkārt pasaka šos vārdus. Vēršoties ar šiem vārdiem pie zēna tēva Jēzus arī viņu aicina uz to, lai viņa sirdī iedegtos dzīva ticība. Viņš pasaka galma vīram: "Ej, tavs dēls ir dzīvs". Šis "ej" no Jēzus mutes izskan diezgan skarbi. Kad pie Viņa vēršas ar lūgumu atnākt un dziedināt bērnu Viņš it kā saka: "nē, tu ej! Dari pats! Un palīdzība nāks no tevis." Un kas tad? Tēvs iet - un dēls top vesels. Tātad, kad mēs gaidām brīnumu, līdzīgu tiem, par ko stāsta Otrā Mozus grāmatā, tādu, kurš notiek ārpus mums, mums esot tikai novērotājiem, Jēzus piedāvā ko citu: Viņš aicina cilvēku pašam pavirzīties uz priekšu. Tālāk par galma vīru teikts: viņš "vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja". Viņš neredzēja brīnumu un nedzirdēja par to. Viņš izdzirdēja tikai "ej", līdzīgu tam, ko Dievs teica Ābrahamam: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu" (1Moz 12:1). Rodas jautājums: bet kas tad ir ticība? Tēvs noticēja tam, ko nevarēja redzēt, jo slimais dēls bija pietiekami tālu. "ticība ir, - saka apustulis Pāvils, - stipra paļaušanās uz to, uz ko jācer, pārliecība par neredzamām lietām" (Ebr 11:1 ). Tas ir, pamatojums tam, ko mēs neredzam. " Tāpēc, ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" - saka Jēzus apustulim Tomam (Jņ 20:29). Tā ir tā iekšējā pārliecība, kura balstās uz kaut ko tādu, kas dziļi iesakņojies sirdī, ko tādu, kas ir "pretī katrai cerībai", kā saka apustulis Pāvils (Rom 4:18 ). Skaidrs, ka cilvēks vienmēr dzīvo cerībā, bet ticība ir tas, kas ir pāri, "pretī cerībai". Ticība pastāv tad, kad cerība sniedzās tik tālu, kur, liekas, vairs nav uz ko cerēt. Tā ir stipra pārliecība, kas nav balstīta ne uz ko ārējo, kurai nav pierādījumu. Lūk, par ko mums saka neliels Evaņģēlija teksts par zēna izdziedināšanu.
***
Daudzās Jāņa Evaņģēlija vietās centrālais ir vārds "darbs", "darbi". "Gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc, ka viņu darbi bija ļauni" - saka Jēzus sarunā ar Nikodēmu (Jņ 3:19 ). Satiekot pie akas samarieti, Kristus izskaidro, kādēļ Viņš ir nācis pasaulē: "Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu" (4:34 ). Arī citā vietā teikts par to pašu: "tie darbi, ko Tēvs Man ir devis, lai Es tos pabeidzu, šie paši darbi, ko Es daru, liecina par Mani, ka Tēvs Mani ir sūtījis. <...> Bet jūs Viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz Viņa seju redzējuši" (Jņ 5:36-37 ). Arī daudzās citās vietās Jēzus uzstājīgi atkārto, ka Viņa darbi liecina par Viņu, ka jātic darbiem, kuros atklājas Dievs. <..>
Tas nozīmē, ka Dievs ir redzams Viņa darbos, darbos ir redzama Viņa roka. Tāpēc nav nejauši, ka Vecajā Derībā daudzkārt sastopami vārdi "roka", "elkonis" u.c. Atcerēsimies vienu no tādiem tekstiem. Mozus vēršas pie Dieva ar lūgšanu: "Ak, Kungs! Kāpēc Tavas dusmas iedegušās pret Tavu tautu, kuru Tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku?" (2Moz 32:11 ). "Stipra roka", "spēcīgs elkonis" un citi - tie visi ir Dieva apzīmējumi Vecajā Derībā. Dievs atklāj Sevi darbībā, un tie, kam šķīsta sirds, ieraudzīs Viņu - atpazīs Viņa darbus starp visām lietām, kas notiek apkārt. Kad Jēzus saka: "Kas Mani redzējis, ir redzējis Tēvu" - Viņš saka par Saviem darbiem, kurus evaņģēlists sauc par signa - "signāliem", "zīmēm". Ne tas ir svarīgs, ka tie ir brīnumi, bet tas, ka tie tieši signāli par Dieva klātbūtni mūsu vidū. Un tie nāk caur darbiem, kuri pārvērš esošo realitāti.
Jēzus ne tikai dara brīnumus, bet arī aicina mācekļus darīt to pašu: "kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs" (Jņ 14:12 ). Svarīgi saprast, ka Jēzus ne vien pareģo, ka arī Viņa mācekļi darīs brīnumus, bet aicina mūs, Savus mācekļus, darīt tieši tos darbus, ko Viņš bija darījis, t.i. palīdzēt nabagiem un dziedināt slimos, atbalstīt tos, kam ir slikti, atgriezt cerību tiem, kuri krīt izmisumā un ir cerību zaudējuši. Kad Jēzus pasaka: "Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus" (Mt 10:8 ), Viņš tieši aicina mācekļus strādāt starp slimajiem, to skaitā arī neārstējami slimiem, starp tiem, ko dzīve ir nospiedusi, kuri ir pārņemti ar ļaunumu un ļaunprātību. Aicina, vispirms, darboties - jo imperatīvā izteikts darbības vārds vienmēr ir aicinājums, taču šeit imperatīvā ir četri vārdi pēc kārtas: dziediniet, šķīstiet, uzmodiniet un izdzeniet.
Jēzus saka, ka tas, kas Viņam tic, noteikti darīs darbus, ko Viņš bija darījis, un vēl lielākus par tiem, un tad piebilst, ka tas ir iespējams tāpēc, ka Viņš noiet pie Tēva (Jņ 14:12). Bez šī pēdējā vilciena viss pants zaudē jēgu. Kristietība nav vienkārši Kristus atdarināšana, taču tāda pakaļ darīšana, ko pamato tas, ka starp Viņu un Tēvu pastāv īpaša, unikāla un nesaraujama saite.
Atcerēsimies vēl vienu tekstu: "Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi" (Lk 11:20 ). Tas nozīmē, ka viss, ko dara Kristus, atklāj Dieva roku; tas, kurš redz Jēzus darbus, redz Dievu Viņa darbos, bet ne Viņa seju.
***
Vispār vajadzīga zināma skepse tajā, kas attiecās uz ticību. Tā nav vajadzīga lietās, kuras var pārbaudīt ar eksperimentu. Taču kad mēs apgalvojam kaut ko, kas attiecās uz ticību, vajadzīga veselīga piesardzība - tāda neticība, kāda bija apustulim Tomam, par ko lasām Jāņa Evaņģēlija pēdējā nodaļā. Apustulis Toms izrādās nevis "neticīgs" (kā to bieži nepareizi nosauc) bet drīzāk "nelētticīgs", tas, kas baidās noticēt baumām, jo viņš noraida to, ko viņam saka jo uzskata, ka ticēt var tikai tam, par ko var kaut kādā veidā pārliecināties ar savu pieredzi. Un šī pieredze viņam tiek dota.
Varbūt, ka arī mums jāseko apustulim Tomam, savādāk mēs varam nonākt līdz katastrofām, kā tas notika Krievijā XX gs. sākumā, kad veselīgas skepses trūkuma dēļ daudzi zaudējuši ticību. Ja atceramies svēto miesu (relikviju) atvēršanas kampaņu 1918.-1923. gados, nevar noliegt, ka boļševiki to veikuši prasmīgi: neviens no sarkanās armijas karavīriem, čekistiem, partijas darbiniekiem nepieskārās relikvijām, to darīja paši garīdznieki. Kad pacēla svēto miesas saturošo sarkofāgu vākus, garīdznieki vai nu izņēma ārā lelles, vai arī izrādījās, ka tur vispār nekā nav. Bieži zem lellēm atrada atsevišķus kaulus no svēto miesām - tos, kuri arī bija miesas.
Tas notika tādēļ, ka kopš XVII gs. Krievijā izplatījās uzskats, ka svētā ķermenim pēc nāves obligāti jāsaglabājas nesatrunējušam. Līdz XVII gs. tā neuzskatīja. Turklāt, ja analizē vārdu "мощи" (pīšļi), var saprast, ka tas nozīmēja "kauli", jo tieši kauli piedod miesai stingrumu (krieviski "мощь" - spēks). Hronikas autors, aprakstot Sv. Pečoras Feodosija miesu izņemšanu no zemes, raksta, ka svētais bija "не в телесе, а в мощах" (saglabājies nevis ķermenis, bet kauli). Tātad, līdz XVII gadsimtam par svēto relikvijām uzskatīja tieši kaulus. Taču tikai divos klosteros - Kijevas Pečoru un Pleskavas Pečoru klosteros - īpašu apstākļu dēļ mirušo ķermeņi netrūdēja, tāpēc arī izplatījās uzskats, ka tādām, veselām, arī ir jābūt svēto relikvijām. Iespējams, ka XIX gadsimtā, lai izpatiktu vienkāršiem ļaudīm, svēto relikviju glabātuvēs sāka likt ( līdzīgi, ka Rietumos) urnas ar miesu atliekām veselo figūru veidā.
Var iedomāties, kādu sašutumu sajuta cilvēki, kuri bija sapulcējušies dievnamā, lai aizsargātu svētumu no apgānīšanas, kad no sarkofāga, kura priekšā viņi dievbijīgi locīja ceļus, izvilka tādu urnu. Priekš viņiem tā bija katastrofa. Cilvēki, kuri uzskatīja sevi par ticīgiem, saskaroties ar to, kas viņuprāt bija meli, vispār noliedza Dievu.
Ne pa velti Atonas mūki māca, ka attieksmei pret brīnumiem jābūt ļoti piesardzīgai; par brīnumiem jāstāsta tikai garīgajam tēvam. Viņi vispār neiesaka lietot vārdu "brīnums" jo, viņi saka, meklējot brīnumus viegli var noslīdēt pagānismā. Vienreiz man atnesa avīzi, kurā bija rakstīts par Dievmātes ikonu, pie kuras cilvēki izdziedinās no onkoloģiskām slimībām. Autors rakstīja, ka bērni, kuriem slimības laikā izkrita mati, bučoja ikonu un, pēc to māšu liecības, tiem atkal auga mati. Tas ir patiesi. Taču vispārzināms ir tas, ka mati izkrīt nevis slimības dēļ, bet pēc noteikta veida ārstēšanas. Tiklīdz ārstēšanas kurss beidzās, mati atkal ataug. Arī tad, ja slimība turpina attīstīties. Tādējādi autors parādīja gan lielu izglītības trūkumu, gan rīkojās netikumīgi. Šāda veida "liecības par brīnumiem" noved nevis pie ticības, bet pie neticības.
Vēlme palīdzēt cilvēkiem, izmantojot sensāciju, ir ceļš, ko noraidīja pats Kristus. Mateja Evaņģēlijā kārdinātājs piedāvā Viņam nolekt no Dievnama jumta - jo, redzot, ka Viņš palika neievainots, tauta sekos viņam. Jēzus noraida šo ceļu, un arī mums tas ir jānoraida.
Lasot Evaņģēliju mēs šodien varam tajā ieraudzīt patieso Jēzu (tāpat kā ikonā mēs varam ieraudzīt īsto svēto, nevis tā stilizēto attēlu). Bet lai to ieraudzītu mums jāmācās lasīt Jauno Derību. Evaņģēlijs ir Kristus ikona...
Jaunās Derības tekstiem jāpieiet rūpīgi, jāiemācās tos lasīt tā, kā mūsdienu ikonu gleznotāji ieskatās senajās ikonās. Katrreiz kad pieskaries Evaņģēlija vārdam, kurš divu tūkstošu gadu laikā saglabājis savu svaigumu, no kura nāk tos vārdus izrunājušā Jēzus dvaša, saproti, ka tas ir brīnums. Brīnums, kuram neviens cits nevar līdzināties. Visu caurstrāvojošās Dieva klātbūtnes brīnums. Tas paver laika robežas un rezultātā Jēzus pilnīgi reāli ienāk mūsu dzīvē, patiesi nonāk te, mūsu vidū.
