Par bailēm
Nov. 30th, 2010 07:29 pm![[personal profile]](https://www.dreamwidth.org/img/silk/identity/user.png){kind=small}
triglochinFragmenti no priestera Georgija Čistjakova uzstāšanos teksta Maskavas konservatorijā "Baiļu fenomenoloģija" un raksta "Par dievbijību"
***
Vienā no saviem darbiem Renē Dekarts dod baiļu definīciju: "bailes un šausmas, pretstatā drošsirdībai, ir dvēseles apmulsums vai izbrīna, kas liedz tai iespēju pretoties tuvojošamies ļaunumam". Te Dekarts uzsver baiļu paralizējošo spēku, kas, kā viņš saka, liedz dvēselei spēju pretoties tam, kas tuvojas.
Bet lūk pavisam cits teksts, teikums no mūsdienu interneta sarakstes. Meitene Ļiza raksta: "Man radās problēma, ar ko agrāk nebiju saskārusies, man nav baiļu uztveres pieredzes. Nesen noskatījos šausmīgu, biedējošu filmu un apbrīnojami, ka daži kadri tik ļoti ietekmēja manu emocionālo stāvokli - es jau divas naktis nevaru gulēt baiļu dēļ, ko darīt, vai tiešām manī tik cieši sajaucas realitāte un kino sižets?"
Protams, šī meitene ir gana bērnišķīga, taču viņas piezīme ir ārkārtīgi būtiska.
Psihologi apgalvo, ka bailes sakņojas pašsaglabāšanās instinktā, ka pēc dabas tām ir aizsardzības raksturs un ka tās pavada noteiktas augstākās nervu darbības fizioloģiskās izmaiņas, kas atspoguļojas pulsa ātrumā, elpošanā un arteriālā spiediena rādītājos. Kad ir bail no tumsas, tu izjūti sāpes sirdī, saspringumu krūtīs, rīklē, ir sajūta, it kā tevi kāds žņaugtu. Var teikt, ka bailes rodas kā atbilde uz draudiem. Šī reakcija ir līdzīga gan cilvēkam, gan dzīvniekiem, kuri tāpat baidās no reālām briesmām un, baiļu pārņemti vai nu sastingst uz vietas kā paralizēti, vai bēg: nekas cits tiem nav iespējams.
Taču šodien man gribētos runāt nevis par šīm bailēm, kas principā ir dabiskas, bet par subjektīvām, iracionālām bailēm - kurām nevar dot viennozīmīgu definīciju. Brāļi Vaineri stāstā "Zāles pret bailēm" raksta: "Mums visiem piemīt priekšnosacījumi šai slimībai, tā ir mūsu attālo senču reakcija uz noslēpumaino, bīstamo un nesaprotamo apkārtējo pasauli, un mēs to nesam savos gēnos. Vieni karo ar bailēm visu mūžu un uzvar tās, savukārt citi padodas, uzreiz vai ar laiku." Vai arī, kā saka Jungs - viss, kas saistīts ar bailēm, ir smelts no kolektīvās bezapziņas rezervuāra. Platons, līdzīgi Dekartam, teic ka bailes ir dvēseles satraukums, saistīts ar sagaidāmām bēdām.
Gribu citēt Gija de Mopasāna noveli "Bailes", kurā viņš raksta: "Līdz ar visu pārdabisko no zemes virsas ir zudušas patiesas bailes, jo pa īstam baidies tikai no tā, ko nesaproti. Redzamas briesmas var satraukt, nobiedēt, bet, kas tas ir, salīdzinājumā ar tām šausmu trīsām, kas pārņem, domājot par tikšanos ar klīstošo rēgu, par miroņa apskāvienu, par tiem briesmoņiem, ko rada izbiedētā cilvēku fantāzija. Tumsa man šķiet mazāk tumša, kopš tā palika tukša. Kad es naktī izeju ārā, man pat gribas sajust bailes, pamirt no tām baisajām bailēm, kas liek vecām sievām pārmest krustu, ejot gar kapsētu, un māņticīgiem cilvēkiem liek bēgt no purva miglājiem un klīstošām uguntiņām! Kā man gribētos ticēt kaut kam noslēpumainam, biedējošam, kas it kā lidinās tumsā."
Mopasāns atzīst ka, lai gan viņš netic nekam noslēpumainam, jo nekā tāda vairs nav, taču tajā pašā laikā viņam gribas sajust bailes. "Gribas", "gribētos" - šie vārdi diezgan bieži atkārtojas šai novelē.
Sērens Kirkegors atzīmēja, ka bailes, briesmīgais un noslēpumainais, ļoti raksturo bērnu, ka viņš nemaz negrib tos pazaudēt; pat ja tie biedē, tajā pašā laikā tie apņem bērnu ar savu patīkami biedējošo sajūtu. Šādas bailes, kā atzīmē Kirkegors, piemīt visām tautām, kuras saglabājušas bērnišķīgumu. Bailes, saka viņš, var salīdzināt ar to, kā reibst galva ja ielūkojas dziļā aizā. Kāds tam ir iemesls? Tas ir tik pat labi ietverts jau skatienā, kā arī ietverts pašā bezdibenī, jo cilvēks varēja taču neskatīties lejā.
Es jau teicu agrāk, ka ir divas baiļu formas: racionālā un iracionālā. Pirmā balstās uz izpratni par reālo situāciju un, visticamāk, veidojās smadzeņu garozā. Tās ir vienkāršas bailes - bailes no slimībām, naudas trūkuma, nelaimes gadījumiem utt., piemēram, bailes paslīdēt uz ledus un salauzt roku. Citas vienkāršas bailes, tādas kā bailes no putnu gripas, kultivē mūsu apziņā mēdiji, pirmkārt, televīzija.
Otrā tipa bailes rodas mūsu zemapziņā, tās atspoguļo mūsu senču pirmatnējās bailes. Bailes no tumsas, no nāves... Eksistenciālās bailes. Visas baiļu formas, pat vienkāršās, paralizē, bet kā atzīmē Kirkegors, tajā pat laikā valdzina. Un jo nopietnākas ir bailes, jo ciešāk tās ir saistītas ar mūsu zemapziņu, jo vairāk tās valdzina, īpaši eksistenciālās bailes, kuras Čaikovskis spēcīgi pauž, radot skaņdarbu "Manfreds" vai Sesto simfoniju, bet Šostakovičs - 14. simfonijā. Tādas pat bailes, tikai bērnišķīgā veidā pārdzīvoja meitene, kuras vēstuli pirmīt nolasīju.
Lukrēcijs savā poēmā "De rerum natura" apraksta, kā cilvēka dvēsele "bailēs noskumst" (macerat metunt - te var teikt arī "cieš", "dilst"), tas ir spēcīgs izteiciens, pirmkārt, attiecas uz bailēm no nāves. Sekojot Lukrēcijam, Stacijs jau mūsu ēras pirmā gadsimta beigās uzrakstīja, ka "bailes pirmās ir radījušas dievus". Protams, mūsdienu zinātnē ir pieņemts cits viedoklis par reliģijas izcelsmi, bet ne par to ir runa. Ir svarīgi ieraudzīt, ka antīkā reliģija nebūt ne vienmēr ir bijusi gaiša un dzīvesprieka pilna; kā domā viens interneta lietotājs: "bailes ir iemesls reliģijai kā tādai - jo ir taču jāattaisno visu, kas dzīvē nav skaidrs, bet tas neattiecās uz visām reliģijām, tikai uz dekadentisko, kristīgo; grieķu reliģija apliecināja dzīvi, tā sakņojās pateicībā dieviem par cilvēkiem dāvāto dzīvību". Tik naivā nīcšeismā, protams, nav nekā līdzīga realitātei, jo ja paskatās, kas ir pamatā grieķu reliģijai, mēs ieraudzīsim, ka tie ir htoniskie kulti, no vārda "htonos" - zeme. Tie ir no zemes dzīlēm nākušo briesmoņu kulti, kuru pamats bija bailes no pēcnāves neziņas. Tie nebija labuma devēji, tie bija jāpielabina ar upuriem, prasot par to tik vienu - lai tie nejauktos cilvēku dzīvē. Šis kults bija kā neizbēgams ļaunums. Tātad, antīkā reliģija tomēr nav tikai mīlas un skaistuma dieviete Afrodīte, bet, pirmkārt, jau šie pazemes briesmoņu kulti. Ja atceramies citus vēstures periodus, līdzīga ir senēģiptiešu dieviete ar sievietes ķermeni un lauvas galvu Sehmeta, kurai bija jāšausmina un kura šausmināja cilvēkus pat 19. gadsimtā, kad tās skulptūru pārveda no Augšēģiptes uz Aleksandriju, lai pēc tam sūtītu uz Ermitāžu. Vai faraona Hafras sfinkss Gīzā, kuru arābi tā arī sauc par baiļu vai šausmu tēvu. Latīņu valodā ir daudz vārdu, ar kuriem apzīmē bailes - tā var sajust, ka bailes ārkārtīgi spēcīgi saistīja senos romiešus.
Un lūk, pēdējais citāts no interneta. Raksta Svetlana: "Kā pārstāt baidīties no Dieva? Es nesen biju iedziļinājusies pareizticībā un pēc tam man bija jāārstējas. Es nevaru ievērot gavēņus, lasīt vakara un rīta lūgšanas, kurās tik runā par to, cik tu esi grēcīgs, vājš, no Dieva gribas atkarīgs. Vienlaicīgi man rodas bailes, ka nokļūšu ellē un mūžīgi mocīšos, bailes pazaudēt tuviniekus. Es zaudēju uzticēšanos Dievam, dzīvesprieku, pārliecību. Ko man darīt?"
Ir skaidrs, ka šī meitene mokās tādēļ, ka ir pieņēmusi pareizticības rituālu, nepiedzīvojot tikšanos ar Jēzu. Jo Evaņģēlijā Jēzus daudzkārt, nemitīgi atkārto: "Nebīstieties!" Un tikai vienu reizi šis imperatīvs skan bez nolieguma, Mateja Evaņģēlija 10. nodaļā: "Un nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no Tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē" (Mt. 10:2. Tas ir, nebīstieties ne no nāves, ne cilvēkiem, bet bīstieties Dieva. Šeit Jēzus aicina uz to, ko var saukt par šķīstījošām bailēm. Viņš saka: bīstieties nevis no nāves, bet no Dieva, jo dievbijība padzen visas parējās bailes. Dievbijība ir ļoti sena izjūta.
Ticīgam cilvēkam Dzīvais Dievs nav kāda ideja vai morālā alegorija, nē, tā ir milzīga varenība, kas parādās Dieva vārdā. Svētums ir biedējošs, šausminošs noslēpums (mysterium tremendum), kurā parādās Dieva lielums (majestas). Šis noslēpums ne tikai biedē, bet arī valdzina, vilina, apbur cilvēku un kļūst par valdzinošu noslēpumu (mysterium fascinans). Ieraugot šo noslēpumu, cilvēks sajūt dievišķā klātbūtni savā dzīvē. Dievišķais ir pilnībā atšķirīgs no visa dabīgā, kosmiskā un cilvēciskā. Noslēdzot, jāsaka, ka vienīgi Jēzus atklāja cilvēcei, ka dievs, kurš izsauc šausmas nav Dievs. Ticība Jēzum ir atbrīvošana no bailēm.
***
Ļoti daudzu cilvēku reliģiozitātē šodien ievērojamu vietu ieņem bailes no soda. Padomju laikos vispār bija izplatīts viedoklis, ka ticīgie tikai tādēļ vien tic Dievam, ka negrib mocīties ellē. Tieši kā bailes no elles mokām, kas gaida neklausīgos pēc nāves, attēloja pareizticību ateistiskā propaganda. Un, jāteic, darīja to visai profesionāli.
Bez šaubām, bailes no nāves un tā soda, kas tai sekos - tā ir ticības forma, tikai - izteikti viduslaikiem raksturīga. Mākslinieki freskās un gleznās attēloja Pastaro tiesu, elles liesmas, velnus, kuri moka grēciniekus un, riebīgi smiedamies, rauj tos peklē, u.tml. Tamlīdzīgus attēlus var sastapt praktiski jebkurā viduslaiku dievnamā, kā Austrumos, tā arī Rietumos. Tieši tad arī parādījās izteikums, kura nav Svētajos Rakstos - Pastarā (Briesmīgā) tiesa; Evaņģēlijā šādu vārdu nav, tādus nezināja arī pirmo gadsimtu kristieši. Un tagad arī mēs saprotam, ka šī tiesa ir briesmīga tikai vienā ziņā - ar to, cik tā ir vienkārša. Mums Soģis nepajautās, kā mēs esam gavējuši vai kā izlasījām lūgšanu kanonu, Viņš nejautās arī par to, pie kādas baznīcas mēs piederējām, kādu Ticības apliecību atzinām un kā izpratām vienu vai otru dogmatu. Viņš vienkārši sacīs: "Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši"; vai otrādi: "Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši." (Mt. 25:36 un tālāk)
Tomēr viduslaikos vairākuma reliģija (saprotams, ne svētā Sergija, tomēr daudzu viņa laikabiedru ticība) balstījās tieši uz bailēm no soda pēc nāves vai pat dzīves laikā. "Bailes ir radījušas dievus", - izsaucās kāds romiešu dzejnieks, un savā ziņā viņam bija taisnība, jo viņš runāja nevis par mūsu ticību, ne par Dievu, bet par dieviem, un tādējādi par pagāniskajām reliģijām. No pagāniem šīs bailes pārmantoja kristieši, it īpaši tie, kuru ticība bija balstīta nevis Evaņģēlijā, bet gan cilvēkam dabiskajā tieksmē gūt drošību neizprotamās un visumā naidīgās pasaules priekšā, kur katrā solī uzglūn kaut kādas nepatikšanas.
Grāmatā "Svētceļnieka dvēseles atklājumi" ir sacīts, ka pie Dieva ved trīs ceļi: verga, kalpa un dēla ceļš. Kad cilvēks atturas no grēkiem dēļ moku bailēm, tam nav panākumu un augļu, tādu ceļu iet vergs, kuru dzen bailes no soda. Kalpa ceļš ir saistīts ar vēlēšanos nopelnīt sev balvu. Pat, ja kāds sāks veikt lielus darbus Debesu Valstības alku dēļ, - izsaucas svētceļnieks, - arī to svētie tēvi sauc par kalpa rīcību. Bet Dievs grib, lai mēs ejam pie Viņa pa dēla ceļu, tas ir, mīlestības un tiekšanās pie Viņa dēļ, uzvestos godīgi un baudītu pestījošu vienotību ar Viņu sirdī un dvēselē. Trīs ceļi, varbūt, pie Dieva veda pagātnē; tagad, XX gadsimta beigās, ir kļuvis skaidrs, ka pirmais un otrais ir strupceļi; ejot pa tiem, var nonākt tikai pie nervu sabrukuma, pazudināt gan sevi, gan daudzus cilvēkus savā apkārtnē.
Tomēr, pat mēs paši reizumis biedējam viens otru ar to, ka Dievs par kaut ko sodīs. Dieva sods - tā sakām mēs par cilvēkiem, kuriem kaut kas gadījis, ja uzskatām, ka viņi ir pelnījuši sodu. Tad iznāk, ka mēs baidāmies no Dieva kā grieķi no Zeva, ēģiptieši - no Amona, un romieši - no Jupitera. Un turklāt nepamanām, kā paši kļūstam par pagāniem.
Un tomēr bez dievbijības nedrīkst dzīvot! Šis vārds daudzkārt sastopams Bībelē, un, saprotams, tas nav nejauši. Tikai vajag saprast, kas šī par bijību, kura māca gudrību (Sal. pamāc. 15.33 ), novērš no ļaunuma (turpat, 16.6 ) un ved pie dzīvības (turpat, 19.33); tā ir tīra (Ps. 18.10) un bez visa pārējā tā nozīmē ienīst ļaunumu (Sal. pamāc. 8.13). Tomēr tās nav bailes no Dieva, nedz arī bailes no soda. Dievs mūs neizseko un nenovēro, kamēr mēs viegli varam Viņu sāpināt.
Domādami, ka mēs ejam uz Baznīcu tieši bailēs no soda, neticīgie cilvēki uzskata, ka reliģiozitāte cilvēku pazemo, apspiež viņa "es" un vispār padara mūs par vergiem. Tas patiesi ir tā, ja dievbijībā saskata bailes no soda vai atmaksas. Reliģija patiešam paverdzina tos, kuri tā saprot dievbijību. Par to mums zināmi bezgaldaudzi piemēri, kuri nav tālu jāmeklē. Taču, ja mēs saprotam, ka dievbijība ir timor (latīniski - vārds, kas apzīmē bailes sāpināt vai pazaudēt, kautrīgumu), mūsu ticība dod mums spārnus, atklāj mums jaunas iespējas un jaunus apvāršņus, dod jaunus spēkus. Tieši kristietībā neiespējamais kļūst iespējams. Kā teica Jēzus: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas" (Mk. 10:27).
***
Vienā no saviem darbiem Renē Dekarts dod baiļu definīciju: "bailes un šausmas, pretstatā drošsirdībai, ir dvēseles apmulsums vai izbrīna, kas liedz tai iespēju pretoties tuvojošamies ļaunumam". Te Dekarts uzsver baiļu paralizējošo spēku, kas, kā viņš saka, liedz dvēselei spēju pretoties tam, kas tuvojas.
Bet lūk pavisam cits teksts, teikums no mūsdienu interneta sarakstes. Meitene Ļiza raksta: "Man radās problēma, ar ko agrāk nebiju saskārusies, man nav baiļu uztveres pieredzes. Nesen noskatījos šausmīgu, biedējošu filmu un apbrīnojami, ka daži kadri tik ļoti ietekmēja manu emocionālo stāvokli - es jau divas naktis nevaru gulēt baiļu dēļ, ko darīt, vai tiešām manī tik cieši sajaucas realitāte un kino sižets?"
Protams, šī meitene ir gana bērnišķīga, taču viņas piezīme ir ārkārtīgi būtiska.
Psihologi apgalvo, ka bailes sakņojas pašsaglabāšanās instinktā, ka pēc dabas tām ir aizsardzības raksturs un ka tās pavada noteiktas augstākās nervu darbības fizioloģiskās izmaiņas, kas atspoguļojas pulsa ātrumā, elpošanā un arteriālā spiediena rādītājos. Kad ir bail no tumsas, tu izjūti sāpes sirdī, saspringumu krūtīs, rīklē, ir sajūta, it kā tevi kāds žņaugtu. Var teikt, ka bailes rodas kā atbilde uz draudiem. Šī reakcija ir līdzīga gan cilvēkam, gan dzīvniekiem, kuri tāpat baidās no reālām briesmām un, baiļu pārņemti vai nu sastingst uz vietas kā paralizēti, vai bēg: nekas cits tiem nav iespējams.
Taču šodien man gribētos runāt nevis par šīm bailēm, kas principā ir dabiskas, bet par subjektīvām, iracionālām bailēm - kurām nevar dot viennozīmīgu definīciju. Brāļi Vaineri stāstā "Zāles pret bailēm" raksta: "Mums visiem piemīt priekšnosacījumi šai slimībai, tā ir mūsu attālo senču reakcija uz noslēpumaino, bīstamo un nesaprotamo apkārtējo pasauli, un mēs to nesam savos gēnos. Vieni karo ar bailēm visu mūžu un uzvar tās, savukārt citi padodas, uzreiz vai ar laiku." Vai arī, kā saka Jungs - viss, kas saistīts ar bailēm, ir smelts no kolektīvās bezapziņas rezervuāra. Platons, līdzīgi Dekartam, teic ka bailes ir dvēseles satraukums, saistīts ar sagaidāmām bēdām.
Gribu citēt Gija de Mopasāna noveli "Bailes", kurā viņš raksta: "Līdz ar visu pārdabisko no zemes virsas ir zudušas patiesas bailes, jo pa īstam baidies tikai no tā, ko nesaproti. Redzamas briesmas var satraukt, nobiedēt, bet, kas tas ir, salīdzinājumā ar tām šausmu trīsām, kas pārņem, domājot par tikšanos ar klīstošo rēgu, par miroņa apskāvienu, par tiem briesmoņiem, ko rada izbiedētā cilvēku fantāzija. Tumsa man šķiet mazāk tumša, kopš tā palika tukša. Kad es naktī izeju ārā, man pat gribas sajust bailes, pamirt no tām baisajām bailēm, kas liek vecām sievām pārmest krustu, ejot gar kapsētu, un māņticīgiem cilvēkiem liek bēgt no purva miglājiem un klīstošām uguntiņām! Kā man gribētos ticēt kaut kam noslēpumainam, biedējošam, kas it kā lidinās tumsā."
Mopasāns atzīst ka, lai gan viņš netic nekam noslēpumainam, jo nekā tāda vairs nav, taču tajā pašā laikā viņam gribas sajust bailes. "Gribas", "gribētos" - šie vārdi diezgan bieži atkārtojas šai novelē.
Sērens Kirkegors atzīmēja, ka bailes, briesmīgais un noslēpumainais, ļoti raksturo bērnu, ka viņš nemaz negrib tos pazaudēt; pat ja tie biedē, tajā pašā laikā tie apņem bērnu ar savu patīkami biedējošo sajūtu. Šādas bailes, kā atzīmē Kirkegors, piemīt visām tautām, kuras saglabājušas bērnišķīgumu. Bailes, saka viņš, var salīdzināt ar to, kā reibst galva ja ielūkojas dziļā aizā. Kāds tam ir iemesls? Tas ir tik pat labi ietverts jau skatienā, kā arī ietverts pašā bezdibenī, jo cilvēks varēja taču neskatīties lejā.
Es jau teicu agrāk, ka ir divas baiļu formas: racionālā un iracionālā. Pirmā balstās uz izpratni par reālo situāciju un, visticamāk, veidojās smadzeņu garozā. Tās ir vienkāršas bailes - bailes no slimībām, naudas trūkuma, nelaimes gadījumiem utt., piemēram, bailes paslīdēt uz ledus un salauzt roku. Citas vienkāršas bailes, tādas kā bailes no putnu gripas, kultivē mūsu apziņā mēdiji, pirmkārt, televīzija.
Otrā tipa bailes rodas mūsu zemapziņā, tās atspoguļo mūsu senču pirmatnējās bailes. Bailes no tumsas, no nāves... Eksistenciālās bailes. Visas baiļu formas, pat vienkāršās, paralizē, bet kā atzīmē Kirkegors, tajā pat laikā valdzina. Un jo nopietnākas ir bailes, jo ciešāk tās ir saistītas ar mūsu zemapziņu, jo vairāk tās valdzina, īpaši eksistenciālās bailes, kuras Čaikovskis spēcīgi pauž, radot skaņdarbu "Manfreds" vai Sesto simfoniju, bet Šostakovičs - 14. simfonijā. Tādas pat bailes, tikai bērnišķīgā veidā pārdzīvoja meitene, kuras vēstuli pirmīt nolasīju.
Lukrēcijs savā poēmā "De rerum natura" apraksta, kā cilvēka dvēsele "bailēs noskumst" (macerat metunt - te var teikt arī "cieš", "dilst"), tas ir spēcīgs izteiciens, pirmkārt, attiecas uz bailēm no nāves. Sekojot Lukrēcijam, Stacijs jau mūsu ēras pirmā gadsimta beigās uzrakstīja, ka "bailes pirmās ir radījušas dievus". Protams, mūsdienu zinātnē ir pieņemts cits viedoklis par reliģijas izcelsmi, bet ne par to ir runa. Ir svarīgi ieraudzīt, ka antīkā reliģija nebūt ne vienmēr ir bijusi gaiša un dzīvesprieka pilna; kā domā viens interneta lietotājs: "bailes ir iemesls reliģijai kā tādai - jo ir taču jāattaisno visu, kas dzīvē nav skaidrs, bet tas neattiecās uz visām reliģijām, tikai uz dekadentisko, kristīgo; grieķu reliģija apliecināja dzīvi, tā sakņojās pateicībā dieviem par cilvēkiem dāvāto dzīvību". Tik naivā nīcšeismā, protams, nav nekā līdzīga realitātei, jo ja paskatās, kas ir pamatā grieķu reliģijai, mēs ieraudzīsim, ka tie ir htoniskie kulti, no vārda "htonos" - zeme. Tie ir no zemes dzīlēm nākušo briesmoņu kulti, kuru pamats bija bailes no pēcnāves neziņas. Tie nebija labuma devēji, tie bija jāpielabina ar upuriem, prasot par to tik vienu - lai tie nejauktos cilvēku dzīvē. Šis kults bija kā neizbēgams ļaunums. Tātad, antīkā reliģija tomēr nav tikai mīlas un skaistuma dieviete Afrodīte, bet, pirmkārt, jau šie pazemes briesmoņu kulti. Ja atceramies citus vēstures periodus, līdzīga ir senēģiptiešu dieviete ar sievietes ķermeni un lauvas galvu Sehmeta, kurai bija jāšausmina un kura šausmināja cilvēkus pat 19. gadsimtā, kad tās skulptūru pārveda no Augšēģiptes uz Aleksandriju, lai pēc tam sūtītu uz Ermitāžu. Vai faraona Hafras sfinkss Gīzā, kuru arābi tā arī sauc par baiļu vai šausmu tēvu. Latīņu valodā ir daudz vārdu, ar kuriem apzīmē bailes - tā var sajust, ka bailes ārkārtīgi spēcīgi saistīja senos romiešus.
Un lūk, pēdējais citāts no interneta. Raksta Svetlana: "Kā pārstāt baidīties no Dieva? Es nesen biju iedziļinājusies pareizticībā un pēc tam man bija jāārstējas. Es nevaru ievērot gavēņus, lasīt vakara un rīta lūgšanas, kurās tik runā par to, cik tu esi grēcīgs, vājš, no Dieva gribas atkarīgs. Vienlaicīgi man rodas bailes, ka nokļūšu ellē un mūžīgi mocīšos, bailes pazaudēt tuviniekus. Es zaudēju uzticēšanos Dievam, dzīvesprieku, pārliecību. Ko man darīt?"
Ir skaidrs, ka šī meitene mokās tādēļ, ka ir pieņēmusi pareizticības rituālu, nepiedzīvojot tikšanos ar Jēzu. Jo Evaņģēlijā Jēzus daudzkārt, nemitīgi atkārto: "Nebīstieties!" Un tikai vienu reizi šis imperatīvs skan bez nolieguma, Mateja Evaņģēlija 10. nodaļā: "Un nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no Tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē" (Mt. 10:2. Tas ir, nebīstieties ne no nāves, ne cilvēkiem, bet bīstieties Dieva. Šeit Jēzus aicina uz to, ko var saukt par šķīstījošām bailēm. Viņš saka: bīstieties nevis no nāves, bet no Dieva, jo dievbijība padzen visas parējās bailes. Dievbijība ir ļoti sena izjūta.
Ticīgam cilvēkam Dzīvais Dievs nav kāda ideja vai morālā alegorija, nē, tā ir milzīga varenība, kas parādās Dieva vārdā. Svētums ir biedējošs, šausminošs noslēpums (mysterium tremendum), kurā parādās Dieva lielums (majestas). Šis noslēpums ne tikai biedē, bet arī valdzina, vilina, apbur cilvēku un kļūst par valdzinošu noslēpumu (mysterium fascinans). Ieraugot šo noslēpumu, cilvēks sajūt dievišķā klātbūtni savā dzīvē. Dievišķais ir pilnībā atšķirīgs no visa dabīgā, kosmiskā un cilvēciskā. Noslēdzot, jāsaka, ka vienīgi Jēzus atklāja cilvēcei, ka dievs, kurš izsauc šausmas nav Dievs. Ticība Jēzum ir atbrīvošana no bailēm.
***
Ļoti daudzu cilvēku reliģiozitātē šodien ievērojamu vietu ieņem bailes no soda. Padomju laikos vispār bija izplatīts viedoklis, ka ticīgie tikai tādēļ vien tic Dievam, ka negrib mocīties ellē. Tieši kā bailes no elles mokām, kas gaida neklausīgos pēc nāves, attēloja pareizticību ateistiskā propaganda. Un, jāteic, darīja to visai profesionāli.
Bez šaubām, bailes no nāves un tā soda, kas tai sekos - tā ir ticības forma, tikai - izteikti viduslaikiem raksturīga. Mākslinieki freskās un gleznās attēloja Pastaro tiesu, elles liesmas, velnus, kuri moka grēciniekus un, riebīgi smiedamies, rauj tos peklē, u.tml. Tamlīdzīgus attēlus var sastapt praktiski jebkurā viduslaiku dievnamā, kā Austrumos, tā arī Rietumos. Tieši tad arī parādījās izteikums, kura nav Svētajos Rakstos - Pastarā (Briesmīgā) tiesa; Evaņģēlijā šādu vārdu nav, tādus nezināja arī pirmo gadsimtu kristieši. Un tagad arī mēs saprotam, ka šī tiesa ir briesmīga tikai vienā ziņā - ar to, cik tā ir vienkārša. Mums Soģis nepajautās, kā mēs esam gavējuši vai kā izlasījām lūgšanu kanonu, Viņš nejautās arī par to, pie kādas baznīcas mēs piederējām, kādu Ticības apliecību atzinām un kā izpratām vienu vai otru dogmatu. Viņš vienkārši sacīs: "Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši"; vai otrādi: "Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši." (Mt. 25:36 un tālāk)
Tomēr viduslaikos vairākuma reliģija (saprotams, ne svētā Sergija, tomēr daudzu viņa laikabiedru ticība) balstījās tieši uz bailēm no soda pēc nāves vai pat dzīves laikā. "Bailes ir radījušas dievus", - izsaucās kāds romiešu dzejnieks, un savā ziņā viņam bija taisnība, jo viņš runāja nevis par mūsu ticību, ne par Dievu, bet par dieviem, un tādējādi par pagāniskajām reliģijām. No pagāniem šīs bailes pārmantoja kristieši, it īpaši tie, kuru ticība bija balstīta nevis Evaņģēlijā, bet gan cilvēkam dabiskajā tieksmē gūt drošību neizprotamās un visumā naidīgās pasaules priekšā, kur katrā solī uzglūn kaut kādas nepatikšanas.
Grāmatā "Svētceļnieka dvēseles atklājumi" ir sacīts, ka pie Dieva ved trīs ceļi: verga, kalpa un dēla ceļš. Kad cilvēks atturas no grēkiem dēļ moku bailēm, tam nav panākumu un augļu, tādu ceļu iet vergs, kuru dzen bailes no soda. Kalpa ceļš ir saistīts ar vēlēšanos nopelnīt sev balvu. Pat, ja kāds sāks veikt lielus darbus Debesu Valstības alku dēļ, - izsaucas svētceļnieks, - arī to svētie tēvi sauc par kalpa rīcību. Bet Dievs grib, lai mēs ejam pie Viņa pa dēla ceļu, tas ir, mīlestības un tiekšanās pie Viņa dēļ, uzvestos godīgi un baudītu pestījošu vienotību ar Viņu sirdī un dvēselē. Trīs ceļi, varbūt, pie Dieva veda pagātnē; tagad, XX gadsimta beigās, ir kļuvis skaidrs, ka pirmais un otrais ir strupceļi; ejot pa tiem, var nonākt tikai pie nervu sabrukuma, pazudināt gan sevi, gan daudzus cilvēkus savā apkārtnē.
Tomēr, pat mēs paši reizumis biedējam viens otru ar to, ka Dievs par kaut ko sodīs. Dieva sods - tā sakām mēs par cilvēkiem, kuriem kaut kas gadījis, ja uzskatām, ka viņi ir pelnījuši sodu. Tad iznāk, ka mēs baidāmies no Dieva kā grieķi no Zeva, ēģiptieši - no Amona, un romieši - no Jupitera. Un turklāt nepamanām, kā paši kļūstam par pagāniem.
Un tomēr bez dievbijības nedrīkst dzīvot! Šis vārds daudzkārt sastopams Bībelē, un, saprotams, tas nav nejauši. Tikai vajag saprast, kas šī par bijību, kura māca gudrību (Sal. pamāc. 15.33 ), novērš no ļaunuma (turpat, 16.6 ) un ved pie dzīvības (turpat, 19.33); tā ir tīra (Ps. 18.10) un bez visa pārējā tā nozīmē ienīst ļaunumu (Sal. pamāc. 8.13). Tomēr tās nav bailes no Dieva, nedz arī bailes no soda. Dievs mūs neizseko un nenovēro, kamēr mēs viegli varam Viņu sāpināt.
Domādami, ka mēs ejam uz Baznīcu tieši bailēs no soda, neticīgie cilvēki uzskata, ka reliģiozitāte cilvēku pazemo, apspiež viņa "es" un vispār padara mūs par vergiem. Tas patiesi ir tā, ja dievbijībā saskata bailes no soda vai atmaksas. Reliģija patiešam paverdzina tos, kuri tā saprot dievbijību. Par to mums zināmi bezgaldaudzi piemēri, kuri nav tālu jāmeklē. Taču, ja mēs saprotam, ka dievbijība ir timor (latīniski - vārds, kas apzīmē bailes sāpināt vai pazaudēt, kautrīgumu), mūsu ticība dod mums spārnus, atklāj mums jaunas iespējas un jaunus apvāršņus, dod jaunus spēkus. Tieši kristietībā neiespējamais kļūst iespējams. Kā teica Jēzus: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas" (Mk. 10:27).
