Psiholoģija džezā
Nov. 30th, 2010 07:44 pm![[personal profile]](https://www.dreamwidth.org/img/silk/identity/user.png){kind=small}
triglochinOļegs Stepurko, komponists
***
No diviem esošajiem pasaules izzināšanas veidiem - zinātniski-tehniskā un caur garīgo atklāsmi - mūzikā uzvarēja pirmais. Tā rezultātā notika traģiskā sadalīšanās komponistu un izpildītāju cehos. Un mūziķis no noslēpumu redzētāja un burvja, kādi bija leģendārie Orfejs un Sadko, kļuva par izpildītāju - par vienu no skrūvītēm milzīgā birokrātiskā mašīnā, ko sauc par simfonisko orķestri.
No mūzikas padzina personīgo daļradi, neparedzamību un improvizāciju - viss kļuva sašaurināts līdz augstākstāvošā komponista instrukcijas izpildīšanai. Viens solis projam no nošu teksta, un uzraugs-diriģents šauj bez brīdinājuma.
Bet lūk, atskanēja melnā Erceņģeļa-Armstronga trompete, kura pasludināja muzikālās "verdzības" beigas. Mūziks tronī uzkāpa Viņa Majestāte Džezs.
Džezā pazuda iedalījums komponistā un izpildītājā un mūziķis pats kļuva par sava repertuāra radītāju, kā tas notika ar Djūku Elingtonu un Čarliju Parkeru. Pat pazīstamas melodijas katrs mūzuķis izpildīja savādāk, nekā citi, nelīdzinoties neviena cita interpretācijai. Džezmenim radošā individualitāte kļuva par izšķirošu savu ceļu un savas valodas meklējumos.
Tā rezultātā priekšplānā nonāca mūziķa personība, viņa psiholoģija. Tovar vienkārši pārbaudīt ar šādu piemēru: akademiskajā mūzikā dziedātājs vai dziedātāja var parādīt dažādus tēlus, pilnīgi atšķirīgus psiholoģiskus tipus, kā, piemēram, šodien Tatjanu Larinu no "Jevgenija Oņegina", rīt Karmenu, tad Violetu no "Traviatas" - un tādēļ tam jāiemieso šie tipi. Džezā un rok-mūzikā viss ir citādāk - dziedātājs parāda pats sevi. Piemeram, dziedātājs Stings rāda Stingu, Vitnija Hjūstone rāda Hjūstoni, un tāpēc šajā žanrā sadzird tikai spilgtas peronības. Tāpēc kā personība - tas ir tas instruments, caur kuru cilvēks pauž sevi.
Varbūt tev nav nekādu vokālo dotību, var nemaz nebūt virtuozam un tanī par laikā vari kļūt par superzvaigzni. Piemēram, "Bītli" - lai gan tie bija vislielākās zvaigznes, tajā pašā laikā nebija necik spēcīgi vokālisti, bet lai izpildītu uz ģitāras kaut-ko jēdzīgu viņiem bija jāaicina Ēriks Kleptons. lai viņš to izpilda viņu vietā.
To pašu var teikt par Armstrongu - kas tad viņš par vokalistu? Viņa balss ir aizsmakusi, bet pateicoties savai izcili spilgtai personībai viņš kļuva par lielāko džeza vokālistu. Klausoties viņā, nemana nēdz šo aizsmākušo balsi, nēdz šo paradoksālo vokālu.
Džezā cilvēks atklāj savu personību caur daiļradi, galvenokārt - caur improvizāciju, jo improvizācija ir it kā dvēseles spogulis.
Jau daudus gadus pasniedzu improvizāciju, esmu uzrakstījis mācību grāmatu, un esmu pamanījis, ka improvizācija labāk par daudzuem psiholoģiskajiem testiem parāda cilvēka psiholoģisko tipu.
Piemēram, pie manis mācījās viena "lauku sieva", skarba, ar zemu balsi un parupju uzvedību. Bet kad viņa sāka improvizēt, visas muzikālās frāzes tai bija noapaļotas un ļoti maigas. Es biju satriekts. Es saku: "vai tu saproti, ka tev ir pavisam cits tips, nekā tev liekas. Tava uzvedība nepavisam neatbilst tavam iekšējām tēlam." Viņa atbildēja: "Jā, tas tā arī ir - es valkāju masku aizsardzībai." Izrādījās, ka iekšēji viņa bija "balta un pūkaina".
Un pretēji - pie manīm mācījās tāda caca, tieviņa un caurspīdīga, tik smalka, ka likās - uzpūt, un viņa sabruks. Kad viņa sāka improvizēt, visas frāzes bija agresīvas, augšupejošas, nevienas lejupejošas. Izrādījās, ka šī caca tur savās rokās visu Himku pilsētu, visa pilsēta strādā viņas vaībā. Viņa radīja studiju burtiski no nekā, spēja uzšūt artistiem dārgus tērpus, viņa organizē viesizrādes, viņa ieņēma pirmo vietu Krievijā ar manu Ziemassvētku mistēriju. Viņai ir fantastisks, dzelžains gribasspēks, kāda mēdz nebūt četrdesmit vīriem. Tur viss bija pret to, lai šī studija taptu. Bet viņa pārvarēja visus šķēršļus un studja tapa.
Improvizācija parāda, attīsta cilvēka personību un tā palīdz viņam caur šo psiholoģisko spoguli augt. Testos mēdz rakstīt, ka ir vairāki ugšanas etapi - agrā bērnība, pirmsskolas vecums, pusaudzis, jaunietis, pieaugušais - un tiem visiem ir savs psiholoģiskās uzvedības tips. Ja cilvēks nesaprot, kāds no šem tipiem viņam pašlaik ir raksturīgs, kurā vietā viņš ir istrēdzis, viņš nepēs augt tālāk. Viņš visu savu dzivi cīnīsies ar gaisu, viņam nebūs atbalsta punkta, lai ar tā palīdzību, kā Arhimedam, izkustināt šo pašu zemi.
Tieši improvizācija un daiļrade parāda psiholoģiskās īpatnības un, pats galvenais, palīdz ar tām strādāt, jp izmprovizācijas laikā civēks dzird melodijas un intonacijas, kuras sēž viņam iekšā un tadējādi rodas atgriezeniskā saite, cilvēks var saprast, ko viņam stāsta šīs melodijas. Ieraugot savu muzikāo portretu un uzzinot patiesību par sevi, viņš var ietekmēt savu psiholoģiju, mainīt to. Piemēram, māceklis izkrīt no ritma un neprot svingot. Bieži vien tas nozīmē, ka viņš dzīvo ilūziju pasaulē un slikti iejūtas realitātē. Vai arī māceklis nespēj uzbūvēt frāzi takta ietvaros vai nesavieno frāzes savā starpā, vai visas frāzes ir mehāniskas, bez iekšējā spēka - visticamāk tas nozīmē, ka viņam nav saites ar labo smadzeņu puslodi, kura atbild par intuīciju. Un kad māceklim tomēr izdodas improvizēt, viņā kaut kas būtiski mainās.
Šo fenomenu es novēroju savos mācekļos. Tie, kuri neprot improvizēt, parasti ir sasieti, kompleksu varā, un tādēļ agresīvi un ļoti viegli apvainojās. Un otrādi - cilvēkiem, kuri prot improvizēt, piemīt neierasta brīvība, pasaules pieņemšana, sevis pieņemšana - tiem piemīt skaidra atziņa par to, kas viņi ir un kā viņi dzīvos savu dzīvi. Viņiem piemīt spēja improvizēt ne tikai mūziku, bet arī dzīvi: viņi var acumirklī, atkarībā no situācijas, mainīt uzvedības stilu, pieņemt izaicinājumus, kurus piedāvā dzīve, turklāt tas bieži notiek neparedzamā, paradoksālā veidā.
Viens džezmenis teica man, ka improvizācija tam iemācīja pat tādām sadzīves lietām - vai skriet pakaļ trolejbusam, ja kavē, vai gaidīt nākamo. Ktru reizi šo dilemu atrisina savadāk, tā tiek improvizēta, un cilvēks to katru reizi var nospēēt savādāk.
Paklausīsimies, kā Čarlik Parkers spēlē blūzu - viņš nospēlēs 100 "kvadrātus" (nelielas kompozīcijas, parasti sastāv no 32 taktiem) un ne reizi neatkārtosies. Tāpat arī dzīve nekad neatkārtojas. Dzīve tieši ar to ir skaista, ka tā katru reizi ir jauna. Tas Kungs katru reizi ir jauns, Viņš ir jauns katrā Litrģijā. Katru dienu jauns - tādas dienas, kā šī, nebija un nebūs visuma vēsturē, visos šajos gadu miljardos.
Lūk šis jaunums vislabāk parādās improvizācijā, jo cilvēks katru dienu improvizēs citādāk, un šādi paudīs skaņās savu garastāvokli, savu psiholoģisko stāvokli, savu attieksmi pret pasauli un dzīvi. Tas ir pirmais.
Otrais: Lielā (Aviles) Terēze runāja par pili, kura jāuzceļ katram cilvēkam Šajā pilī ir ļoti daudz telpu: ir šausmu istabas, sāpju istabas, ciešanu istabas, un to skaitā - brīnišķīgās istabas, kurās mēs sastopamies ar Dievu. Pils celšana - tas arī ir psiholoģisks uzdevums, jo bez pareizās attieksmes pret pasauli un cilvēkiem, cilvēks nespēj būt laimīgs.
To pašu teica Rilke, kad runāja, ka cilvēka mērķis ir uzcelt sienu, uzcelt savu cietoksni. Un kad siena ir uzcelta, šī cietokšņa ietvaros jāceļ arvien vairāk un vairāk celtņu - tā var būt baznīca, koncertzāle, skaista celtne, pils.
Visu savu mūžu cilvēks ceļ šo cietoksni. Nelaime ir tajā, ka ja viņam vairāk nav psiholoģiskās izaugsmes un ja viņš nevar atrisināt psiholoģiskās problēmas, tad viņš līdzīgi ka akls zirgs šahtā visu mūžu staigā riņķī un atgriežās pie šīm problēmām. Katrs no mums pazīst šādus gadījumus.
Piemēram, alkoholiķa sieva. Viņai ir nepilnvērtības komplekss un viņa jutīsies ērti tikai tad, kad viņu pazemo, kad mājās nemitīgi ir strīdi un ciešanas. Viņa apprecās ar alkoholiķi un, ja viņš nomirst, atkal apprecās ar alkoholiķi. Tā var turpināties bezgalīgi - līdz viņa mainīs savu attieksmi pret pasauli. Tādu piemēru var minēt ļoti daudz. Pazīstu daudzus cilvēkus, ap 50 gadus vecus, kuriem toties piemīt pusaudža apziņa. Viens pazīstams psihologs teica, ka mūsu prezidents arī ir pusaudzis, tam ir 14gadīgā apziņa.
Šo probēmu atrisina tikai daiļrade. Kāpēc visi totalitārie režīmi tik ļoti iestajās pret džezu, roku, pret brīvo daiļradi? Kādēļ Staļins un Ždanovs mīdīja Šostakoviču, Prokofjevu? Jo tie saprata, ka tieši brīvā daiļrade, jaunrade attīsta cilvēkā personību, individualitāti.
Cilvēki, kuri atklāj mūzikā jaunus apvāršņus, ar to atklāj pareizo attieksmi pret savu laikmetu. Jo mūzika atspoguo laikmetu, un tāpēc tā palīdz cilvēka izaugsmei šajā laikmetā. Viņš nevar augt nedz 19jā, nedz 17jā, nedz 25jā. viņš var augt tikai savā laikā.
Tāpēc politiskā vara iznīcināja rakstniekus, māksliniekus, komponistus - ar ādu sajutot, ka tie būs šīs varas kaprāči. Jo ja viņi paši attīstīsies radoši un radoši darīs par līdzaļīgiem savai daiļradies arī citus cilvēkus, tie radīs priekšnosacījumus totalitārā režīma likvidācijai.
Galvenais totalitārā režīma mērķis ir panākt, lai cilvēkos saglabājas bērnišķīga domāšana, lai tie visu mūžu būtu atkarīgi no kaut-kāda tēva, kurš atrodas Kremlī, lat viņš izlemtu visu viņu vietā, lai tam viņi nodotu visu atbildību. Visu mūžu tie baidās no paša briesmīgākā - no atbildības. Pēdējās vēlēšanas parādīja mums, ka psiholoģiskā atbrīvošanās vēl aizvien nav notikusi, cilvēki tā arīpaliek pusaudžu līmenī, viņi negrib brīvību, negrib brīvu daiļradi, nedz ekonomisku, nedz politisku, nedz kādu citu.
<...>
Personība top tad, kad tā cīnās ar saviem trūkumiem, kad tā cīnās ar savu grēku. Pats svarīgākais moments ir tad, kad cilvēks saprot ka pats saviem spēkiem, kā Minhauzens, vinš nevar sevi izvilkt aiz matiem no purva.
Tad sākās krīze - vai nu cilvēks aiziet no dzīves pavisam, vai nu viņš sāk meklēt atbalsta punktu ārpus sevis: budismā, kā to darīja Grebenšikovs, vai islamā, kā daudzi džeza mūziķi, piemēram, ģeniālais pienists Ahmads Džamals (daudzi džezmeņi mūsdienās spēlē ar islama cepurītēm, feskām, galvā, kā arī islama tērpos).
Tomēr lielākā daļa no mūziķiem sāk savu garīgo ceļu kristietībā, kura visspilgtāk atklāj cilvēka psiholoģisko personību, jo palīdz tam cīnīties ar savu grēku. Bieži cilvēks nevar pieaugt, jo negrib pieņemt pasaules izaicinājumus. Viņš izvairās no šiem izaicinājumiem.
<...>
Nevar aizstāt psiholoģijas jautājumus ar garīgajiem jautajumiem un mēģināt aizvietot iekšējo darbu ar akafistu un kanonu lasīšanu.
Čehovam ir smieklīgs stāsts par to, ka viens telegrafa darbinieks ielika salauztu kabatas pulksteni svētajā ūdenī. Pulkstenis sarūsēja, jo bez sakrālajām īpašībām svētītais ūdens saglaba arī fiziskās - bet tās izraisa metāla koroziju. Tāpat arī šeit: nevar garīgā ceļā atrisināt dvēseles problēmas - tie ir pavisam dažādi "lēveri", dažādi avoti, dažādi kanāli. Tāpat kā nevar izmantot svēto ūdeni mehanisko ierīču remontam, ir jāiet pie mestara, lai tas nomaina kādu detaļu vai saeļļotu pulksteni. Mēs bieži gribam atrisināt psiholoģiskās problēmas caur Garu, bet tas nesanāk, jo Garam ir sava sfēra, viņš nevar atrisināt psiholoģiskās problēmas, tās mums jārisina pašiem.
Man bezgala paveicies, jo biju pazīstams ar Mihailu Meijersonu-Aksenovu, urš šobrīd ir tēvs Mihails, Amerikas Pareizticīgo Baznīcas priesteris - viņš iemācīja mani rakstīt psiholoģisko dienasgrāmatu, ko es rakstu jau vairāk nekā 20 gadus.
Psiholoģskā dienasgrāmata ir nevis dienas notikumu analīze, bet izdevušos un neizdevušos lietu analīze. Pēc tam es analizēju nedēļas, mēneša, gada, 5 gadu ierakstus Pirmkārt, ļoti ērti gatavoties grēksūdzei. Otrkārt, psiholoģiskā dienasgrāmata palīdz paskatīties uz to, kurp tu virzies, kas ar tevi notiek, kādā stadijā tu patreiz atrodies. Tā palīdz pieņemt kaut-kādus lēmumus dzīvē.
Piemēram, viens mans paziņa, komponists, gribēja izrauties uz skatuvi. Viņš nevarēja "iekārtot" savus skaņdarbus, jo nebija komponistu savienības loceklis - tāpēc ka tur bija jāraksta dziesmas par Ļeņinu. Tad viņš vāca kopā mūziķus, galvenokārt studentus, lai kopā ar viņiem atskaņotu savu mūziku. Bet tā kā viņš nevarēja maksāt naudu, tiklīdz mūziķi kaut ko iemācījās no izpildīšanas, tie uzreiz paklīda spēlēt restorānos un viņam bija jāsāk no gala.
Viņš mēģināja viņus ieinteresēt ar repertuāru, organizeja "kreisās" viesizrādes <...> par kurām varēja nonākt cietumā. Reizēm tās viesizrādes izrādījās afēras un viņšatgriezās aplaupīts un piemānīts, kolektīvi sabruka. Un jo vairāk viņš tiecās uz skatuvi, jo vairāk problēmu risināja (dabūt bāzi, aparatūru), jo vairāk problēmu radās; tās pieauga kā sniega kamols un jo smagāk viņam bija psiholoģiski. Rezultātā viņš kļuva par neirotiķi - kad viņš pārnāca mājās, bērni slēpās, jo savādāk viņš izgāza uz tiem savas dusmas.
Un tad pēkšņi viņš pateica: "Bet priekš kam es lienu uz skatuves? Esmu ļoti labs pedagogs, bērni mani mīl, man tas labi sanāk, esmu meistars. Netiekšos vairs uz skatuves, būšu pedagogs. Teikšu Dievam "Jā" šajā situācijā."
Un notika brīnums - ārpusē viss palika tāds pats, bet iekšā bija paradīze. To nav iespējams izskaidrot. Tas ir kā sāpošs zobs: sāpēja, un pēkšņi vairs nesāp. Un visa dzīve kļūst brīnišķīga, katrs ziediņš, katrs zāles stiebriņš nes neticamu prieku.
Bet pats neticamākais notika pēc tam. Atnāca angļi, iedeva 30 tūkstošus mārciņu - še, iestudē savu mjūziklju televīzijā. Viņš iznomāja studiju, skaņu studiju, koncertu studiju, viņam iedeva kori, pašus labākos artistus. Viņam piešķira laiku televīzijas ēterā.
T.i., kad mēs sakam Dievam "jā" tajā situācijā, kādā Viņš mūs noliek, tad Dievs sāk darboties. Bet viņam bija psiholoģiskie šķēršļi, viņš cīnījās ar kaut-kādām psiholoģiskām vējdzirnavām, kā Dons Kihots. Ir tāds priekštats, ka mūziķis ir tas, kurš uzstājas uz skatuves. Izrādījas, ka viņam ir cits ceļš. Kad viņš to pieņēma, Dievs deva viņam visu.
Mēz visu mūžu cīnamies ar šādām te vējdzirnavām, cīnamies ar rēgiem, un viss spēks aiziet šai cīņai ar gaisu - mēs nevarm izdzīvot reālo dzīvi. Mēs nespējam mainīt priekšstatus. Mūsu priekšstati ir nepareizi - un mēs nevaram ieraudzīt sevi. Taču bez tā, mēs nevarm dzīvot savā pašu tēlā.
<...>
Tas pats cilvēks pastāstīja man fantastisku lietu par mūsu kompleksiem, kad vienreiz viņš piedzīvoja triumfu. Visu stadionu pārņēma neprāts, 15 tūkstoši cilvēku metās pie skatuves, leca viņu mūzikas ritmā, meta apģērbu - vienkārši sākās kaut kāds ārspāts. Pēc koncerta viņus ielenca skatītāji, tie uz viņu skatijās ka uz Olimpas dievību, kas tikko nonāca uz zemes, tie sapņoja pat to, lai pieskartos viņam, kaut kā palīdzēt, kaut ko pienest.
Un tad viņam sākās briesmīga depresija, viņš nolēma pamest mūziku. Visa viņa dzīve bija vērsta uz šo momentu: visi normālie bērni spēlēja futbolu, citas spēles, bet viņš kā atstumtais iet uz mūzikas skolu. Visi bērni atpūšas, bet viņam koncerti, kaut kādas viesizrādes. Bērnības nebija. Un priekš kam tas viss? Prikš tam, lai vienu dienu atnāktu atzinība, tevi novērtētu.
Un, lūk, atnāca triumfs. Bet iekšā nekas nenotiek! Visi apkārt jūk prāta, visi gatavi skūpstīt tev kājas, bet nekāda prieka jau nav. Tad viņš nolēma pamest džezu, devās pie priestera un teica, ka pametīs džezu un kūs par reģentu. Priesteris teica, ka labi būtu, ja arīšajā estrādes žanrā būtu ticīgi cilvēki, kas tad notiks, ja visi mūziķi dosies kļūt par reģentiem?
Viss sanāca tā, ka mūziku viņš nepameta. Bet tikai pēc tam saprata to patiesību, ko feja pastāstīja bērniem grāmatā "Zilais putns": visi akmeņi ir dārgi.
Un patiešām, no fizikas viedokļa, grants ir daudz interesantāka, nekā zelts - tai ir interesantāks kristāliskais režģis. Vienkārši grants ir daudz, bet zelta ir maz. Bet patiesībā, no Dieva viedokļa vai no zinātnes viedokļa, nevis no ekonomikas viedokļa, šis akments ir tik pat dārgs, kā zelts. Tāpat dzīvē - gan tā diena, kad tu sasniedz triumfu, gan tā diena, kad tu spēlē garlaicīgo gammu, ir Dieva dāvinātas kā vislielākā dāvana un katrai no tām ir sava vērtība.
Bet cik daudz mūsu pils istabas piepilda nepareizās nostādnes, kuras orientē uz panākumiem, kādi briesmoņi tur mīt. Un mums jātiekās ar šiem monstriem un jāuzvar tie.
Nelaime ir tajā, ka mēs necīnamies, mēs neuzvaram, šie pūķi turpina mūs mocīt un plosīt un mēs visi, kā teikts sākamvārdā, "netiekam padzerties pie ūdens stāvot".
Nesen mans paziņa, kurš dzīvo ASV, atsūtīja man elektronisko apsveikuma kartiņu, atbildot uz manu apsveikumu Ziemassvētkos - Apskaidrošanas ikonu, kurā Kristus vietā bija viņa mīļākais suns. (?!)
Viņa dzīvē pazuda mērķi, viņš nebija atrisinājis savus psiholoģiskos uzdevumus. Nevienu - viņam nav bēŗnu, jo sieva negribēja, viņam nav valsts - viņs emigrēja, tur viņš nevis strādā, bet mokās. Viss sagādā viņam mocības - gan darbs, gan ģimene, gan māja. Viņš ir dziļi nelaimīgs. Vienīgais prieks bija suns. Kad tas nomira, dzīve beidzās, vairs nepalika kādēļ dzīvot.
Vai arī viens pazīstams trompetists, mans kolēģis - viņš bija psiholoģiski "iecklējies" uz darbu. Pritams, no vienas puses, ir jārealizē sevi profesijā, bet no otrās puses, no darba nedrīkst uztaisīt sev elku. Un, lūk, viņam piemīta fantastiska neatlaidība, katru dienu viņš cēlās piecos, vienalga, lai kas nebūtu noticis iepriekšējā dienā, un trenējās kā nolādēts. Viņu uzskatīja par valsts labāko trompetistu un viņšstrādāja piecos orķestros.
Bet, kā visi līderi, viņš bija ļoti agresīvs. Viņam bija pusaudža domāšana - viņš visu laiku kāvās ar visiem. Bet taču nedrīkst vienmēr kauties, vajag risināt problēmas savādāk, kā pieaugušais. Vienreiz kautiņā viņam izsita zobus. Kad trompetistam ir izsisti zobi, viņš vairāk nevar spēlēt trompeti. Viņu tulīt padzina no visiem orķestriem, nepaņēma līdzi viesizrādēs Amerikā. Dzīve bija beigusies, vairs nebija kādē dzīvot, un viņs aizgāja un pārgrieza sev vēnas. Sieva ieraudzīja ar asinīm pilno vannu un izsaica ātro palīdzību. Sapratot, ka viņu izārstēs, viņš izleca pa logu un sasitās līdz nāvei.
Kad psiholoģiskā nostādne ir vērsta tikai un vienīgi uz uzvaru, tikai uz suni vai uz profesiju, tad kad Dievs to visu atņem, cilvēkam vairs nav kādēļ dzīvot.
Ir pazīstams gadījums, kad mūķene cieta no briesmīgām depresijām. Ievadot viņu hipnozes stāvoklī, noskaidroja, ka viņas vecāki, pārbraucot uz citu pilsētu, palūdza viņai nomidzināt suni. Viņai bija toreiz septiņi gadi. Viņa bija ļoti paklausīga un nevis sarīkoja skandālu, bet aizgāja un nomidzināja suni. Vienā dienā viņa zaudēja gan mīļoto būtni, gan vecākus. Viņa bija jauna, ziedoša 25 gadus veca sieviete, mīlēja Dievu un bija brīnišķīga mūķene. Bet viņai bija dziļas depresijas. Un kad psihologs noņēma visus slāņus un atrada šo sunīti, viņi lūdzās, lai Dievs - kurš valda ne tikai par nākotni, bet arī par pagātni, - nodzēstu to. Viņš nodzēsa, un viņs kļuva par pašu skaistāko, dzīvespriecīgo, par pašu laimīgāko cilvēku pasaulē.
Mūsu nelaime ir tas, ka katram no mums iekšā ir vesels bars šādu sunīšu, un ka mēs necīnamies ar tiem.
Nesen manam paziņam bija jābūt operācijai, bet to turpināja atlikt. Tad pēkšņi viņam galvā bez mitēšanas sāka skanēt pionieru dziesmas.
Bērnībā viņš spēlēja V. S. Lokteva ansamblī, kurā dziedāja šīs te dziesmas. Bet viņ nevarēja aprast, kāpēc tās pēkšņi tieši tad sāka skanēt galvā un, piedevām, dēļ tām viņu pārņēma briesmīgas skumjas.
Viņam trāpījās grāmata psiholoģijā, ko sarakstīja priesteris, kurš vienlaicīgi bija arī psihologs, un tajā viņš izlasīja par tādu fenomenu. Kad Jēzus Kristus izdziedināja cilvēku, kusu atnesa uz nestuvēm, viņš teita: "Ņem savu gultu un ej". Nestuves nedrīkst atstāt - tā iz mūsu pagātne, kuru mēs visu laiku nesājam līdzi. Un kamēr mēs nespējam izgaismot šīs nestuver un ieraudzīt, cik daudz mums tur ir sunīšu, mēs nevarēsim būt laimīgi.
Kad viņš to izlasīja, tad pēkšņi saprata, kāpēc dzīve sūta viņam signālus no pionieru laikiem, caur šīm dziesmām - tur palika neskaitāmas nepiedotās traumas. Divas sētas, viņa un kaimiņsēta, bija naidīgas savā starpā. Bet tādēļ ka viņš negāja ar citiem kopā sist (septiņi pret vienu), viņam vienkārši nebija laika jo bija jāiet uz mūzikas skolu, uz koncertiem, tad beigās viņu sita gan vieni, gan otrie.
Tad viņš sarakstīja visu pāridarītāju vārdus, aizgāja uz baznīcu un kā ziedus nolika pie Krusta savus apvainojumus. Tikai Kungs var mainīt pagātni. Viņš piedeva šiem cilvēkiem, lūdza par viņiem un notika brīnums - pionieru dziesmas vairs neskanēja. Iestājās miers un klusums.
Protams, cits var jautāt: vai ir kāds objektīvs psiholoģiskās izaugsmes kritērijs? Atbilde var būt šāda - daiļrade. Ja tā padodas, tās nozīmē, ka tu audz. Kā piemēru minēšu vienu gadījumu. Viens mans paziņa gribēja iemācīties spēlēt džezu un viņam bija priekš tā neskaitāmas iespējas - daudz pazīstāmo džezmeņu, lieliski ieraksti. Bet gadi gāja, un viņam nekas nesanāca, viņš tā arī nespēja improvizēt. Laiks pagāja bez rezultāta. Un tikai tad, kad viņš bija atgriezies, nožēlojis grēkus un izmainījis savu dzīvi, uzreiz sākās radošā izaugsme.
Lieta ir tāda, ka Kungs nedod radoši pieaugt grēcīgam cilvēkam. Tas ir tas pats, ka iedot Hitleram atombumbu. Priekš grēcīgā cilvēka radošā izaugsme it lepnums un viņa dvēseles iznīcināšana. Ja cilvēks bez iekšējā tikumības balsta sasniedz slavu, panākumus un naudu, viņš pārvēršās par monstru. Tas nāk viņam tikai par ļaunu. Un kamēr cilvēks neatrisinās savas iekšējās problēmas, viņš pastāvīgi mainīs visu, kas ir ārā - darbavietu, ģimeni, valsti.
Kāds cilvēks savā dzīvē strādāja vairāk nekā 40 darbavietā. Tā rezultāta viņam nebija izaugsmes - priekš tam vajag palikt vienā vietā. Viņš tā arī neko nesasniedza. Viņa problēma bija zems pašvērtējums, viņš varēja pašapliecināties tikai citu acīs, un priekš tam vienmēr kaut ko darīja - palīdzēja, skraidīja, kaut ko darīja citu vietā. Piemēram, ja ciematā, kur viņam bija vasarnīca, spainis iekrita akā, visiem bija vienalga, pat tiem, kuri to spaini tur nogremdēja, bet viņš vienīgais lika visu malā un gāja šo spaini izcelt. Bet ja cilvēks visu dara, kad neviens viņam to nelūdz, pārējie vairs viņu neciena. Tad viņš briesmīgi apvainojas. Sanāk kā svārsts: sākumā nevajadzīgs altruisms, pēc tam briesmīgs apvainojums. Tad cilvēks aizcērt durvis un aiziet uz citu darbavietu. Un viss sākas no gala. Tas turpināsies tik ilgi, kamēr viņš nesapratīs, ka vērtība ir jāmeklē nevis citu cilvēku acīs, nrvis savā profesijā, nevis savos panākumos, bet Dievā. Priekš Viņa tu esi bezgala vērtīga personība.
Tas it īpaši ir svarīgs vīrietim, jo vīrietim dzīvē ir obligāti kaut kas jāsasniedz. Sievietei ir vieglāk - tā dzemdē Mocartu, Prokofjevu vai vismaz Aristoteli un jau var mierīgi aiziet no dzīves, jo visās enciklopēdijās būs teikts, kas ir šī cilvēka māte. Vīrietim ir obligāti jāiemiesojās kaut kādos darbos. Kad viņam tas sanāk, pieaug viņa pašvērtējums. [tulkotāja viedoklis ne vienmēr sakrīt ar autora viedokli :P ]
Es labi atceros vienu cilvēku, kurš komponēja rok-operu. Komponēja ļoti ilgi. Un, lai gan tā jau astoņus gadus paliek "galdā", viņam nav bail mirt, jo viņš ir izpildījis galveno sava mūža uzdevumu. Viņš pārvarēja šo barjeru un pēc tā kļuva par citu cilvēku. Cilvēkam tas ir ļoti svarīgi, jo kad viņš spēj pārvarēt augstu barjeru, paaugstinās viņa pašvērtējums. Un nav svarīgi, vai šo operu atskaņos vai arītā visu mūžu tā arī paliks galdā, viņš ir pats laimīgākais cilvēks, jo tādēļ ir mainījusies viņa attieksme pret pasauli. Viņš beidza raustīties un saprata, ka ir piepildījies. Un kamēr cilvēks nebūs sasniedzis pašcieņu, viņš nevar būt laimīgs.
Es saku studentiem, ka paradīze - tā ir dzīve maksimāli realizējot savas spējas. Svētie saka, ka paradīze sākas te, uz zemes, jo cilvēks kurš ir spējis kaut ko izdarīt, kļuvis par meistaru, tas dzīvo tik piepildītu dzīvi - viņš no katras lietas spēj iegūt tik daudz prieka, viņam ir tik daudz iespēju, ka viss nes viņam milzīgu laimi. Mēs redzējām to tajā, kā tēvs Aleksandrs Meņs "aplipināja" mūs ar savu paradīzi. Nav jēgas atstāstīt to, ko viņš teica, jo šī pieredze nav vārdiska. Viņš atnāca un varēja kaut ko pateikt, apkampt un pēkšņi dvēselē sāka dziedāt eņģeļi un putni. Tukšums atkāpās un pārvērtās par neko. Men ļoti patika, kā Marianna Vehova teica par tēvu Aleksandru viņš mūs visus atklāja, Atklāja, kas mēs esam un dāvināja mūs mums pašiem. Tā ir lielākā dāvana, ko dzīvē esmu saņēmis.
Bet viņš to darīja ļoti lēnām, bija svarīgi, lai cilvēks pats pieņemtu atbildīgo pieaugušā cilvēka lēmumu, lai cilvēks neatdotu savu brīvību citam.
Cits cilvēks ir mūsu spogulis. Un spoguļus nedrīkst "sasist" - mainīt darbavietas, valstis, dzīvesbiedrus - tas neko neatrisina. Tas ir līdzīgs analgīnam - noņem simptomus bet neārstē slimību.Tikai pastāvīgs spiholoģisks darbs var padarīt cilvēku laimīgu.
Vienīgais, ar ko mēs visvairāk esam kopā vienatnē esam mēs paši. Pieņemt sevi, iemīlēt sevi kā Dieva dāvanu, atrast sevī ko tādu, ko ir vērts mīlēt - tas ir mūsu lieākais uzdevums.
Jo ir rakstīts: "mīli savu tuvāko kā sevi pašu." Tātad, ja tu nemīli sevi, tu nevenu nevari mīlēt. Gadījās, ka vienā māsa pasūdzējās manam draugam par to, ka nevar atrast līgavaini. Viņš tai ieteica trenēties iemīlēt sevi. "Pamēģini, - viņš teica - katru dienu pieiet pie spoguļa un mēģināt iemīlēt savu labo ausi. Pēc tak kreiso, tad degunu un tā tālāk, kamēr neiemīlēsi sevi visu."
Un lūk, kas ir apbrīnojams: tiklīdz viņa spēja pieņemt sevi un paaugstināja savu pašnovērtējumu, visu apkārtējo attieksme pret viņu kļuva manāmi labāka. Un pēkšņi kaut kur pazuda visi tie cilvēki, kuri mēģināja ar viņu manipulēt savos nolūkos.
Patiesi, tā kā tu uztver sevi, tāpat tevi uztver pasaule. Protams, šāds darbs prasa milzīgas pūles, bet tikai tas spēj atnest mums paradzīzi, atnest laimi. Jo mūsu valstī ir daudz ģeniālu, slavenu un ļoti bagātu cilvēku. Taču maz laimīgu. Bet būt laimīgam - tā arī ir vislielākā dāvana, ko cilvēks var uzdāvināt Dievam, savai ģimenei, savai valstij un visai pasaulei, bet atrast laimi palīdz daiļrade un džeza improvizācija.
01.06.07
Oriģinālais raksts krieviski: http://www.damian.ru/Cerkov_i_sovremennost/stepurko/psy_jazz.html
***
No diviem esošajiem pasaules izzināšanas veidiem - zinātniski-tehniskā un caur garīgo atklāsmi - mūzikā uzvarēja pirmais. Tā rezultātā notika traģiskā sadalīšanās komponistu un izpildītāju cehos. Un mūziķis no noslēpumu redzētāja un burvja, kādi bija leģendārie Orfejs un Sadko, kļuva par izpildītāju - par vienu no skrūvītēm milzīgā birokrātiskā mašīnā, ko sauc par simfonisko orķestri.
No mūzikas padzina personīgo daļradi, neparedzamību un improvizāciju - viss kļuva sašaurināts līdz augstākstāvošā komponista instrukcijas izpildīšanai. Viens solis projam no nošu teksta, un uzraugs-diriģents šauj bez brīdinājuma.
Bet lūk, atskanēja melnā Erceņģeļa-Armstronga trompete, kura pasludināja muzikālās "verdzības" beigas. Mūziks tronī uzkāpa Viņa Majestāte Džezs.
Džezā pazuda iedalījums komponistā un izpildītājā un mūziķis pats kļuva par sava repertuāra radītāju, kā tas notika ar Djūku Elingtonu un Čarliju Parkeru. Pat pazīstamas melodijas katrs mūzuķis izpildīja savādāk, nekā citi, nelīdzinoties neviena cita interpretācijai. Džezmenim radošā individualitāte kļuva par izšķirošu savu ceļu un savas valodas meklējumos.
Tā rezultātā priekšplānā nonāca mūziķa personība, viņa psiholoģija. Tovar vienkārši pārbaudīt ar šādu piemēru: akademiskajā mūzikā dziedātājs vai dziedātāja var parādīt dažādus tēlus, pilnīgi atšķirīgus psiholoģiskus tipus, kā, piemēram, šodien Tatjanu Larinu no "Jevgenija Oņegina", rīt Karmenu, tad Violetu no "Traviatas" - un tādēļ tam jāiemieso šie tipi. Džezā un rok-mūzikā viss ir citādāk - dziedātājs parāda pats sevi. Piemeram, dziedātājs Stings rāda Stingu, Vitnija Hjūstone rāda Hjūstoni, un tāpēc šajā žanrā sadzird tikai spilgtas peronības. Tāpēc kā personība - tas ir tas instruments, caur kuru cilvēks pauž sevi.
Varbūt tev nav nekādu vokālo dotību, var nemaz nebūt virtuozam un tanī par laikā vari kļūt par superzvaigzni. Piemēram, "Bītli" - lai gan tie bija vislielākās zvaigznes, tajā pašā laikā nebija necik spēcīgi vokālisti, bet lai izpildītu uz ģitāras kaut-ko jēdzīgu viņiem bija jāaicina Ēriks Kleptons. lai viņš to izpilda viņu vietā.
To pašu var teikt par Armstrongu - kas tad viņš par vokalistu? Viņa balss ir aizsmakusi, bet pateicoties savai izcili spilgtai personībai viņš kļuva par lielāko džeza vokālistu. Klausoties viņā, nemana nēdz šo aizsmākušo balsi, nēdz šo paradoksālo vokālu.
Džezā cilvēks atklāj savu personību caur daiļradi, galvenokārt - caur improvizāciju, jo improvizācija ir it kā dvēseles spogulis.
Jau daudus gadus pasniedzu improvizāciju, esmu uzrakstījis mācību grāmatu, un esmu pamanījis, ka improvizācija labāk par daudzuem psiholoģiskajiem testiem parāda cilvēka psiholoģisko tipu.
Piemēram, pie manis mācījās viena "lauku sieva", skarba, ar zemu balsi un parupju uzvedību. Bet kad viņa sāka improvizēt, visas muzikālās frāzes tai bija noapaļotas un ļoti maigas. Es biju satriekts. Es saku: "vai tu saproti, ka tev ir pavisam cits tips, nekā tev liekas. Tava uzvedība nepavisam neatbilst tavam iekšējām tēlam." Viņa atbildēja: "Jā, tas tā arī ir - es valkāju masku aizsardzībai." Izrādījās, ka iekšēji viņa bija "balta un pūkaina".
Un pretēji - pie manīm mācījās tāda caca, tieviņa un caurspīdīga, tik smalka, ka likās - uzpūt, un viņa sabruks. Kad viņa sāka improvizēt, visas frāzes bija agresīvas, augšupejošas, nevienas lejupejošas. Izrādījās, ka šī caca tur savās rokās visu Himku pilsētu, visa pilsēta strādā viņas vaībā. Viņa radīja studiju burtiski no nekā, spēja uzšūt artistiem dārgus tērpus, viņa organizē viesizrādes, viņa ieņēma pirmo vietu Krievijā ar manu Ziemassvētku mistēriju. Viņai ir fantastisks, dzelžains gribasspēks, kāda mēdz nebūt četrdesmit vīriem. Tur viss bija pret to, lai šī studija taptu. Bet viņa pārvarēja visus šķēršļus un studja tapa.
Improvizācija parāda, attīsta cilvēka personību un tā palīdz viņam caur šo psiholoģisko spoguli augt. Testos mēdz rakstīt, ka ir vairāki ugšanas etapi - agrā bērnība, pirmsskolas vecums, pusaudzis, jaunietis, pieaugušais - un tiem visiem ir savs psiholoģiskās uzvedības tips. Ja cilvēks nesaprot, kāds no šem tipiem viņam pašlaik ir raksturīgs, kurā vietā viņš ir istrēdzis, viņš nepēs augt tālāk. Viņš visu savu dzivi cīnīsies ar gaisu, viņam nebūs atbalsta punkta, lai ar tā palīdzību, kā Arhimedam, izkustināt šo pašu zemi.
Tieši improvizācija un daiļrade parāda psiholoģiskās īpatnības un, pats galvenais, palīdz ar tām strādāt, jp izmprovizācijas laikā civēks dzird melodijas un intonacijas, kuras sēž viņam iekšā un tadējādi rodas atgriezeniskā saite, cilvēks var saprast, ko viņam stāsta šīs melodijas. Ieraugot savu muzikāo portretu un uzzinot patiesību par sevi, viņš var ietekmēt savu psiholoģiju, mainīt to. Piemēram, māceklis izkrīt no ritma un neprot svingot. Bieži vien tas nozīmē, ka viņš dzīvo ilūziju pasaulē un slikti iejūtas realitātē. Vai arī māceklis nespēj uzbūvēt frāzi takta ietvaros vai nesavieno frāzes savā starpā, vai visas frāzes ir mehāniskas, bez iekšējā spēka - visticamāk tas nozīmē, ka viņam nav saites ar labo smadzeņu puslodi, kura atbild par intuīciju. Un kad māceklim tomēr izdodas improvizēt, viņā kaut kas būtiski mainās.
Šo fenomenu es novēroju savos mācekļos. Tie, kuri neprot improvizēt, parasti ir sasieti, kompleksu varā, un tādēļ agresīvi un ļoti viegli apvainojās. Un otrādi - cilvēkiem, kuri prot improvizēt, piemīt neierasta brīvība, pasaules pieņemšana, sevis pieņemšana - tiem piemīt skaidra atziņa par to, kas viņi ir un kā viņi dzīvos savu dzīvi. Viņiem piemīt spēja improvizēt ne tikai mūziku, bet arī dzīvi: viņi var acumirklī, atkarībā no situācijas, mainīt uzvedības stilu, pieņemt izaicinājumus, kurus piedāvā dzīve, turklāt tas bieži notiek neparedzamā, paradoksālā veidā.
Viens džezmenis teica man, ka improvizācija tam iemācīja pat tādām sadzīves lietām - vai skriet pakaļ trolejbusam, ja kavē, vai gaidīt nākamo. Ktru reizi šo dilemu atrisina savadāk, tā tiek improvizēta, un cilvēks to katru reizi var nospēēt savādāk.
Paklausīsimies, kā Čarlik Parkers spēlē blūzu - viņš nospēlēs 100 "kvadrātus" (nelielas kompozīcijas, parasti sastāv no 32 taktiem) un ne reizi neatkārtosies. Tāpat arī dzīve nekad neatkārtojas. Dzīve tieši ar to ir skaista, ka tā katru reizi ir jauna. Tas Kungs katru reizi ir jauns, Viņš ir jauns katrā Litrģijā. Katru dienu jauns - tādas dienas, kā šī, nebija un nebūs visuma vēsturē, visos šajos gadu miljardos.
Lūk šis jaunums vislabāk parādās improvizācijā, jo cilvēks katru dienu improvizēs citādāk, un šādi paudīs skaņās savu garastāvokli, savu psiholoģisko stāvokli, savu attieksmi pret pasauli un dzīvi. Tas ir pirmais.
Otrais: Lielā (Aviles) Terēze runāja par pili, kura jāuzceļ katram cilvēkam Šajā pilī ir ļoti daudz telpu: ir šausmu istabas, sāpju istabas, ciešanu istabas, un to skaitā - brīnišķīgās istabas, kurās mēs sastopamies ar Dievu. Pils celšana - tas arī ir psiholoģisks uzdevums, jo bez pareizās attieksmes pret pasauli un cilvēkiem, cilvēks nespēj būt laimīgs.
To pašu teica Rilke, kad runāja, ka cilvēka mērķis ir uzcelt sienu, uzcelt savu cietoksni. Un kad siena ir uzcelta, šī cietokšņa ietvaros jāceļ arvien vairāk un vairāk celtņu - tā var būt baznīca, koncertzāle, skaista celtne, pils.
Visu savu mūžu cilvēks ceļ šo cietoksni. Nelaime ir tajā, ka ja viņam vairāk nav psiholoģiskās izaugsmes un ja viņš nevar atrisināt psiholoģiskās problēmas, tad viņš līdzīgi ka akls zirgs šahtā visu mūžu staigā riņķī un atgriežās pie šīm problēmām. Katrs no mums pazīst šādus gadījumus.
Piemēram, alkoholiķa sieva. Viņai ir nepilnvērtības komplekss un viņa jutīsies ērti tikai tad, kad viņu pazemo, kad mājās nemitīgi ir strīdi un ciešanas. Viņa apprecās ar alkoholiķi un, ja viņš nomirst, atkal apprecās ar alkoholiķi. Tā var turpināties bezgalīgi - līdz viņa mainīs savu attieksmi pret pasauli. Tādu piemēru var minēt ļoti daudz. Pazīstu daudzus cilvēkus, ap 50 gadus vecus, kuriem toties piemīt pusaudža apziņa. Viens pazīstams psihologs teica, ka mūsu prezidents arī ir pusaudzis, tam ir 14gadīgā apziņa.
Šo probēmu atrisina tikai daiļrade. Kāpēc visi totalitārie režīmi tik ļoti iestajās pret džezu, roku, pret brīvo daiļradi? Kādēļ Staļins un Ždanovs mīdīja Šostakoviču, Prokofjevu? Jo tie saprata, ka tieši brīvā daiļrade, jaunrade attīsta cilvēkā personību, individualitāti.
Cilvēki, kuri atklāj mūzikā jaunus apvāršņus, ar to atklāj pareizo attieksmi pret savu laikmetu. Jo mūzika atspoguo laikmetu, un tāpēc tā palīdz cilvēka izaugsmei šajā laikmetā. Viņš nevar augt nedz 19jā, nedz 17jā, nedz 25jā. viņš var augt tikai savā laikā.
Tāpēc politiskā vara iznīcināja rakstniekus, māksliniekus, komponistus - ar ādu sajutot, ka tie būs šīs varas kaprāči. Jo ja viņi paši attīstīsies radoši un radoši darīs par līdzaļīgiem savai daiļradies arī citus cilvēkus, tie radīs priekšnosacījumus totalitārā režīma likvidācijai.
Galvenais totalitārā režīma mērķis ir panākt, lai cilvēkos saglabājas bērnišķīga domāšana, lai tie visu mūžu būtu atkarīgi no kaut-kāda tēva, kurš atrodas Kremlī, lat viņš izlemtu visu viņu vietā, lai tam viņi nodotu visu atbildību. Visu mūžu tie baidās no paša briesmīgākā - no atbildības. Pēdējās vēlēšanas parādīja mums, ka psiholoģiskā atbrīvošanās vēl aizvien nav notikusi, cilvēki tā arīpaliek pusaudžu līmenī, viņi negrib brīvību, negrib brīvu daiļradi, nedz ekonomisku, nedz politisku, nedz kādu citu.
<...>
Personība top tad, kad tā cīnās ar saviem trūkumiem, kad tā cīnās ar savu grēku. Pats svarīgākais moments ir tad, kad cilvēks saprot ka pats saviem spēkiem, kā Minhauzens, vinš nevar sevi izvilkt aiz matiem no purva.
Tad sākās krīze - vai nu cilvēks aiziet no dzīves pavisam, vai nu viņš sāk meklēt atbalsta punktu ārpus sevis: budismā, kā to darīja Grebenšikovs, vai islamā, kā daudzi džeza mūziķi, piemēram, ģeniālais pienists Ahmads Džamals (daudzi džezmeņi mūsdienās spēlē ar islama cepurītēm, feskām, galvā, kā arī islama tērpos).
Tomēr lielākā daļa no mūziķiem sāk savu garīgo ceļu kristietībā, kura visspilgtāk atklāj cilvēka psiholoģisko personību, jo palīdz tam cīnīties ar savu grēku. Bieži cilvēks nevar pieaugt, jo negrib pieņemt pasaules izaicinājumus. Viņš izvairās no šiem izaicinājumiem.
<...>
Nevar aizstāt psiholoģijas jautājumus ar garīgajiem jautajumiem un mēģināt aizvietot iekšējo darbu ar akafistu un kanonu lasīšanu.
Čehovam ir smieklīgs stāsts par to, ka viens telegrafa darbinieks ielika salauztu kabatas pulksteni svētajā ūdenī. Pulkstenis sarūsēja, jo bez sakrālajām īpašībām svētītais ūdens saglaba arī fiziskās - bet tās izraisa metāla koroziju. Tāpat arī šeit: nevar garīgā ceļā atrisināt dvēseles problēmas - tie ir pavisam dažādi "lēveri", dažādi avoti, dažādi kanāli. Tāpat kā nevar izmantot svēto ūdeni mehanisko ierīču remontam, ir jāiet pie mestara, lai tas nomaina kādu detaļu vai saeļļotu pulksteni. Mēs bieži gribam atrisināt psiholoģiskās problēmas caur Garu, bet tas nesanāk, jo Garam ir sava sfēra, viņš nevar atrisināt psiholoģiskās problēmas, tās mums jārisina pašiem.
Man bezgala paveicies, jo biju pazīstams ar Mihailu Meijersonu-Aksenovu, urš šobrīd ir tēvs Mihails, Amerikas Pareizticīgo Baznīcas priesteris - viņš iemācīja mani rakstīt psiholoģisko dienasgrāmatu, ko es rakstu jau vairāk nekā 20 gadus.
Psiholoģskā dienasgrāmata ir nevis dienas notikumu analīze, bet izdevušos un neizdevušos lietu analīze. Pēc tam es analizēju nedēļas, mēneša, gada, 5 gadu ierakstus Pirmkārt, ļoti ērti gatavoties grēksūdzei. Otrkārt, psiholoģiskā dienasgrāmata palīdz paskatīties uz to, kurp tu virzies, kas ar tevi notiek, kādā stadijā tu patreiz atrodies. Tā palīdz pieņemt kaut-kādus lēmumus dzīvē.
Piemēram, viens mans paziņa, komponists, gribēja izrauties uz skatuvi. Viņš nevarēja "iekārtot" savus skaņdarbus, jo nebija komponistu savienības loceklis - tāpēc ka tur bija jāraksta dziesmas par Ļeņinu. Tad viņš vāca kopā mūziķus, galvenokārt studentus, lai kopā ar viņiem atskaņotu savu mūziku. Bet tā kā viņš nevarēja maksāt naudu, tiklīdz mūziķi kaut ko iemācījās no izpildīšanas, tie uzreiz paklīda spēlēt restorānos un viņam bija jāsāk no gala.
Viņš mēģināja viņus ieinteresēt ar repertuāru, organizeja "kreisās" viesizrādes <...> par kurām varēja nonākt cietumā. Reizēm tās viesizrādes izrādījās afēras un viņšatgriezās aplaupīts un piemānīts, kolektīvi sabruka. Un jo vairāk viņš tiecās uz skatuvi, jo vairāk problēmu risināja (dabūt bāzi, aparatūru), jo vairāk problēmu radās; tās pieauga kā sniega kamols un jo smagāk viņam bija psiholoģiski. Rezultātā viņš kļuva par neirotiķi - kad viņš pārnāca mājās, bērni slēpās, jo savādāk viņš izgāza uz tiem savas dusmas.
Un tad pēkšņi viņš pateica: "Bet priekš kam es lienu uz skatuves? Esmu ļoti labs pedagogs, bērni mani mīl, man tas labi sanāk, esmu meistars. Netiekšos vairs uz skatuves, būšu pedagogs. Teikšu Dievam "Jā" šajā situācijā."
Un notika brīnums - ārpusē viss palika tāds pats, bet iekšā bija paradīze. To nav iespējams izskaidrot. Tas ir kā sāpošs zobs: sāpēja, un pēkšņi vairs nesāp. Un visa dzīve kļūst brīnišķīga, katrs ziediņš, katrs zāles stiebriņš nes neticamu prieku.
Bet pats neticamākais notika pēc tam. Atnāca angļi, iedeva 30 tūkstošus mārciņu - še, iestudē savu mjūziklju televīzijā. Viņš iznomāja studiju, skaņu studiju, koncertu studiju, viņam iedeva kori, pašus labākos artistus. Viņam piešķira laiku televīzijas ēterā.
T.i., kad mēs sakam Dievam "jā" tajā situācijā, kādā Viņš mūs noliek, tad Dievs sāk darboties. Bet viņam bija psiholoģiskie šķēršļi, viņš cīnījās ar kaut-kādām psiholoģiskām vējdzirnavām, kā Dons Kihots. Ir tāds priekštats, ka mūziķis ir tas, kurš uzstājas uz skatuves. Izrādījas, ka viņam ir cits ceļš. Kad viņš to pieņēma, Dievs deva viņam visu.
Mēz visu mūžu cīnamies ar šādām te vējdzirnavām, cīnamies ar rēgiem, un viss spēks aiziet šai cīņai ar gaisu - mēs nevarm izdzīvot reālo dzīvi. Mēs nespējam mainīt priekšstatus. Mūsu priekšstati ir nepareizi - un mēs nevaram ieraudzīt sevi. Taču bez tā, mēs nevarm dzīvot savā pašu tēlā.
<...>
Tas pats cilvēks pastāstīja man fantastisku lietu par mūsu kompleksiem, kad vienreiz viņš piedzīvoja triumfu. Visu stadionu pārņēma neprāts, 15 tūkstoši cilvēku metās pie skatuves, leca viņu mūzikas ritmā, meta apģērbu - vienkārši sākās kaut kāds ārspāts. Pēc koncerta viņus ielenca skatītāji, tie uz viņu skatijās ka uz Olimpas dievību, kas tikko nonāca uz zemes, tie sapņoja pat to, lai pieskartos viņam, kaut kā palīdzēt, kaut ko pienest.
Un tad viņam sākās briesmīga depresija, viņš nolēma pamest mūziku. Visa viņa dzīve bija vērsta uz šo momentu: visi normālie bērni spēlēja futbolu, citas spēles, bet viņš kā atstumtais iet uz mūzikas skolu. Visi bērni atpūšas, bet viņam koncerti, kaut kādas viesizrādes. Bērnības nebija. Un priekš kam tas viss? Prikš tam, lai vienu dienu atnāktu atzinība, tevi novērtētu.
Un, lūk, atnāca triumfs. Bet iekšā nekas nenotiek! Visi apkārt jūk prāta, visi gatavi skūpstīt tev kājas, bet nekāda prieka jau nav. Tad viņš nolēma pamest džezu, devās pie priestera un teica, ka pametīs džezu un kūs par reģentu. Priesteris teica, ka labi būtu, ja arīšajā estrādes žanrā būtu ticīgi cilvēki, kas tad notiks, ja visi mūziķi dosies kļūt par reģentiem?
Viss sanāca tā, ka mūziku viņš nepameta. Bet tikai pēc tam saprata to patiesību, ko feja pastāstīja bērniem grāmatā "Zilais putns": visi akmeņi ir dārgi.
Un patiešām, no fizikas viedokļa, grants ir daudz interesantāka, nekā zelts - tai ir interesantāks kristāliskais režģis. Vienkārši grants ir daudz, bet zelta ir maz. Bet patiesībā, no Dieva viedokļa vai no zinātnes viedokļa, nevis no ekonomikas viedokļa, šis akments ir tik pat dārgs, kā zelts. Tāpat dzīvē - gan tā diena, kad tu sasniedz triumfu, gan tā diena, kad tu spēlē garlaicīgo gammu, ir Dieva dāvinātas kā vislielākā dāvana un katrai no tām ir sava vērtība.
Bet cik daudz mūsu pils istabas piepilda nepareizās nostādnes, kuras orientē uz panākumiem, kādi briesmoņi tur mīt. Un mums jātiekās ar šiem monstriem un jāuzvar tie.
Nelaime ir tajā, ka mēs necīnamies, mēs neuzvaram, šie pūķi turpina mūs mocīt un plosīt un mēs visi, kā teikts sākamvārdā, "netiekam padzerties pie ūdens stāvot".
Nesen mans paziņa, kurš dzīvo ASV, atsūtīja man elektronisko apsveikuma kartiņu, atbildot uz manu apsveikumu Ziemassvētkos - Apskaidrošanas ikonu, kurā Kristus vietā bija viņa mīļākais suns. (?!)
Viņa dzīvē pazuda mērķi, viņš nebija atrisinājis savus psiholoģiskos uzdevumus. Nevienu - viņam nav bēŗnu, jo sieva negribēja, viņam nav valsts - viņs emigrēja, tur viņš nevis strādā, bet mokās. Viss sagādā viņam mocības - gan darbs, gan ģimene, gan māja. Viņš ir dziļi nelaimīgs. Vienīgais prieks bija suns. Kad tas nomira, dzīve beidzās, vairs nepalika kādēļ dzīvot.
Vai arī viens pazīstams trompetists, mans kolēģis - viņš bija psiholoģiski "iecklējies" uz darbu. Pritams, no vienas puses, ir jārealizē sevi profesijā, bet no otrās puses, no darba nedrīkst uztaisīt sev elku. Un, lūk, viņam piemīta fantastiska neatlaidība, katru dienu viņš cēlās piecos, vienalga, lai kas nebūtu noticis iepriekšējā dienā, un trenējās kā nolādēts. Viņu uzskatīja par valsts labāko trompetistu un viņšstrādāja piecos orķestros.
Bet, kā visi līderi, viņš bija ļoti agresīvs. Viņam bija pusaudža domāšana - viņš visu laiku kāvās ar visiem. Bet taču nedrīkst vienmēr kauties, vajag risināt problēmas savādāk, kā pieaugušais. Vienreiz kautiņā viņam izsita zobus. Kad trompetistam ir izsisti zobi, viņš vairāk nevar spēlēt trompeti. Viņu tulīt padzina no visiem orķestriem, nepaņēma līdzi viesizrādēs Amerikā. Dzīve bija beigusies, vairs nebija kādē dzīvot, un viņs aizgāja un pārgrieza sev vēnas. Sieva ieraudzīja ar asinīm pilno vannu un izsaica ātro palīdzību. Sapratot, ka viņu izārstēs, viņš izleca pa logu un sasitās līdz nāvei.
Kad psiholoģiskā nostādne ir vērsta tikai un vienīgi uz uzvaru, tikai uz suni vai uz profesiju, tad kad Dievs to visu atņem, cilvēkam vairs nav kādēļ dzīvot.
Ir pazīstams gadījums, kad mūķene cieta no briesmīgām depresijām. Ievadot viņu hipnozes stāvoklī, noskaidroja, ka viņas vecāki, pārbraucot uz citu pilsētu, palūdza viņai nomidzināt suni. Viņai bija toreiz septiņi gadi. Viņa bija ļoti paklausīga un nevis sarīkoja skandālu, bet aizgāja un nomidzināja suni. Vienā dienā viņa zaudēja gan mīļoto būtni, gan vecākus. Viņa bija jauna, ziedoša 25 gadus veca sieviete, mīlēja Dievu un bija brīnišķīga mūķene. Bet viņai bija dziļas depresijas. Un kad psihologs noņēma visus slāņus un atrada šo sunīti, viņi lūdzās, lai Dievs - kurš valda ne tikai par nākotni, bet arī par pagātni, - nodzēstu to. Viņš nodzēsa, un viņs kļuva par pašu skaistāko, dzīvespriecīgo, par pašu laimīgāko cilvēku pasaulē.
Mūsu nelaime ir tas, ka katram no mums iekšā ir vesels bars šādu sunīšu, un ka mēs necīnamies ar tiem.
Nesen manam paziņam bija jābūt operācijai, bet to turpināja atlikt. Tad pēkšņi viņam galvā bez mitēšanas sāka skanēt pionieru dziesmas.
Bērnībā viņš spēlēja V. S. Lokteva ansamblī, kurā dziedāja šīs te dziesmas. Bet viņ nevarēja aprast, kāpēc tās pēkšņi tieši tad sāka skanēt galvā un, piedevām, dēļ tām viņu pārņēma briesmīgas skumjas.
Viņam trāpījās grāmata psiholoģijā, ko sarakstīja priesteris, kurš vienlaicīgi bija arī psihologs, un tajā viņš izlasīja par tādu fenomenu. Kad Jēzus Kristus izdziedināja cilvēku, kusu atnesa uz nestuvēm, viņš teita: "Ņem savu gultu un ej". Nestuves nedrīkst atstāt - tā iz mūsu pagātne, kuru mēs visu laiku nesājam līdzi. Un kamēr mēs nespējam izgaismot šīs nestuver un ieraudzīt, cik daudz mums tur ir sunīšu, mēs nevarēsim būt laimīgi.
Kad viņš to izlasīja, tad pēkšņi saprata, kāpēc dzīve sūta viņam signālus no pionieru laikiem, caur šīm dziesmām - tur palika neskaitāmas nepiedotās traumas. Divas sētas, viņa un kaimiņsēta, bija naidīgas savā starpā. Bet tādēļ ka viņš negāja ar citiem kopā sist (septiņi pret vienu), viņam vienkārši nebija laika jo bija jāiet uz mūzikas skolu, uz koncertiem, tad beigās viņu sita gan vieni, gan otrie.
Tad viņš sarakstīja visu pāridarītāju vārdus, aizgāja uz baznīcu un kā ziedus nolika pie Krusta savus apvainojumus. Tikai Kungs var mainīt pagātni. Viņš piedeva šiem cilvēkiem, lūdza par viņiem un notika brīnums - pionieru dziesmas vairs neskanēja. Iestājās miers un klusums.
Protams, cits var jautāt: vai ir kāds objektīvs psiholoģiskās izaugsmes kritērijs? Atbilde var būt šāda - daiļrade. Ja tā padodas, tās nozīmē, ka tu audz. Kā piemēru minēšu vienu gadījumu. Viens mans paziņa gribēja iemācīties spēlēt džezu un viņam bija priekš tā neskaitāmas iespējas - daudz pazīstāmo džezmeņu, lieliski ieraksti. Bet gadi gāja, un viņam nekas nesanāca, viņš tā arī nespēja improvizēt. Laiks pagāja bez rezultāta. Un tikai tad, kad viņš bija atgriezies, nožēlojis grēkus un izmainījis savu dzīvi, uzreiz sākās radošā izaugsme.
Lieta ir tāda, ka Kungs nedod radoši pieaugt grēcīgam cilvēkam. Tas ir tas pats, ka iedot Hitleram atombumbu. Priekš grēcīgā cilvēka radošā izaugsme it lepnums un viņa dvēseles iznīcināšana. Ja cilvēks bez iekšējā tikumības balsta sasniedz slavu, panākumus un naudu, viņš pārvēršās par monstru. Tas nāk viņam tikai par ļaunu. Un kamēr cilvēks neatrisinās savas iekšējās problēmas, viņš pastāvīgi mainīs visu, kas ir ārā - darbavietu, ģimeni, valsti.
Kāds cilvēks savā dzīvē strādāja vairāk nekā 40 darbavietā. Tā rezultāta viņam nebija izaugsmes - priekš tam vajag palikt vienā vietā. Viņš tā arī neko nesasniedza. Viņa problēma bija zems pašvērtējums, viņš varēja pašapliecināties tikai citu acīs, un priekš tam vienmēr kaut ko darīja - palīdzēja, skraidīja, kaut ko darīja citu vietā. Piemēram, ja ciematā, kur viņam bija vasarnīca, spainis iekrita akā, visiem bija vienalga, pat tiem, kuri to spaini tur nogremdēja, bet viņš vienīgais lika visu malā un gāja šo spaini izcelt. Bet ja cilvēks visu dara, kad neviens viņam to nelūdz, pārējie vairs viņu neciena. Tad viņš briesmīgi apvainojas. Sanāk kā svārsts: sākumā nevajadzīgs altruisms, pēc tam briesmīgs apvainojums. Tad cilvēks aizcērt durvis un aiziet uz citu darbavietu. Un viss sākas no gala. Tas turpināsies tik ilgi, kamēr viņš nesapratīs, ka vērtība ir jāmeklē nevis citu cilvēku acīs, nrvis savā profesijā, nevis savos panākumos, bet Dievā. Priekš Viņa tu esi bezgala vērtīga personība.
Tas it īpaši ir svarīgs vīrietim, jo vīrietim dzīvē ir obligāti kaut kas jāsasniedz. Sievietei ir vieglāk - tā dzemdē Mocartu, Prokofjevu vai vismaz Aristoteli un jau var mierīgi aiziet no dzīves, jo visās enciklopēdijās būs teikts, kas ir šī cilvēka māte. Vīrietim ir obligāti jāiemiesojās kaut kādos darbos. Kad viņam tas sanāk, pieaug viņa pašvērtējums. [tulkotāja viedoklis ne vienmēr sakrīt ar autora viedokli :P ]
Es labi atceros vienu cilvēku, kurš komponēja rok-operu. Komponēja ļoti ilgi. Un, lai gan tā jau astoņus gadus paliek "galdā", viņam nav bail mirt, jo viņš ir izpildījis galveno sava mūža uzdevumu. Viņš pārvarēja šo barjeru un pēc tā kļuva par citu cilvēku. Cilvēkam tas ir ļoti svarīgi, jo kad viņš spēj pārvarēt augstu barjeru, paaugstinās viņa pašvērtējums. Un nav svarīgi, vai šo operu atskaņos vai arītā visu mūžu tā arī paliks galdā, viņš ir pats laimīgākais cilvēks, jo tādēļ ir mainījusies viņa attieksme pret pasauli. Viņš beidza raustīties un saprata, ka ir piepildījies. Un kamēr cilvēks nebūs sasniedzis pašcieņu, viņš nevar būt laimīgs.
Es saku studentiem, ka paradīze - tā ir dzīve maksimāli realizējot savas spējas. Svētie saka, ka paradīze sākas te, uz zemes, jo cilvēks kurš ir spējis kaut ko izdarīt, kļuvis par meistaru, tas dzīvo tik piepildītu dzīvi - viņš no katras lietas spēj iegūt tik daudz prieka, viņam ir tik daudz iespēju, ka viss nes viņam milzīgu laimi. Mēs redzējām to tajā, kā tēvs Aleksandrs Meņs "aplipināja" mūs ar savu paradīzi. Nav jēgas atstāstīt to, ko viņš teica, jo šī pieredze nav vārdiska. Viņš atnāca un varēja kaut ko pateikt, apkampt un pēkšņi dvēselē sāka dziedāt eņģeļi un putni. Tukšums atkāpās un pārvērtās par neko. Men ļoti patika, kā Marianna Vehova teica par tēvu Aleksandru viņš mūs visus atklāja, Atklāja, kas mēs esam un dāvināja mūs mums pašiem. Tā ir lielākā dāvana, ko dzīvē esmu saņēmis.
Bet viņš to darīja ļoti lēnām, bija svarīgi, lai cilvēks pats pieņemtu atbildīgo pieaugušā cilvēka lēmumu, lai cilvēks neatdotu savu brīvību citam.
Cits cilvēks ir mūsu spogulis. Un spoguļus nedrīkst "sasist" - mainīt darbavietas, valstis, dzīvesbiedrus - tas neko neatrisina. Tas ir līdzīgs analgīnam - noņem simptomus bet neārstē slimību.Tikai pastāvīgs spiholoģisks darbs var padarīt cilvēku laimīgu.
Vienīgais, ar ko mēs visvairāk esam kopā vienatnē esam mēs paši. Pieņemt sevi, iemīlēt sevi kā Dieva dāvanu, atrast sevī ko tādu, ko ir vērts mīlēt - tas ir mūsu lieākais uzdevums.
Jo ir rakstīts: "mīli savu tuvāko kā sevi pašu." Tātad, ja tu nemīli sevi, tu nevenu nevari mīlēt. Gadījās, ka vienā māsa pasūdzējās manam draugam par to, ka nevar atrast līgavaini. Viņš tai ieteica trenēties iemīlēt sevi. "Pamēģini, - viņš teica - katru dienu pieiet pie spoguļa un mēģināt iemīlēt savu labo ausi. Pēc tak kreiso, tad degunu un tā tālāk, kamēr neiemīlēsi sevi visu."
Un lūk, kas ir apbrīnojams: tiklīdz viņa spēja pieņemt sevi un paaugstināja savu pašnovērtējumu, visu apkārtējo attieksme pret viņu kļuva manāmi labāka. Un pēkšņi kaut kur pazuda visi tie cilvēki, kuri mēģināja ar viņu manipulēt savos nolūkos.
Patiesi, tā kā tu uztver sevi, tāpat tevi uztver pasaule. Protams, šāds darbs prasa milzīgas pūles, bet tikai tas spēj atnest mums paradzīzi, atnest laimi. Jo mūsu valstī ir daudz ģeniālu, slavenu un ļoti bagātu cilvēku. Taču maz laimīgu. Bet būt laimīgam - tā arī ir vislielākā dāvana, ko cilvēks var uzdāvināt Dievam, savai ģimenei, savai valstij un visai pasaulei, bet atrast laimi palīdz daiļrade un džeza improvizācija.
01.06.07
Oriģinālais raksts krieviski: http://www.damian.ru/Cerkov_i_sovremennost/stepurko/psy_jazz.html
