Materiāls iz jauniešu vakara par Prieku:
Nov. 30th, 2010 07:56 pm![[personal profile]](https://www.dreamwidth.org/img/silk/identity/user.png){kind=small}
triglochinVirspriesteris Aleksandrs Šmemans (ieraksts no dienasgrāmatas)
***
Nāk un nāk pēc padoma, šodien no 7.30, bet tagad jau 10.00.. Grēksūdze, saruna, saruna, saruna, un tā četri cilvēki ar problēmām… Un kaut kāds vājums vai neīsts kauns traucē pateikt katram: „Nekādu padomu man nav. Ir tikai vājš, svārstīgs, bet priekš manis neapšaubāms prieks. Gribat?” Negrib. Vēlas sarunas par „problēmām” un pļāpāšanu par to, kā tās „atrisināt”. Bet problēmu esamība ir apgriezti proporcionāla ticības esamībai mūsos. Kad cilvēki uzstāda „problēmas”, viņi pārstāj priecāties, pateikties un lūgties. „Viltus reliģijas” sākums ir nemācēšana priecāties, vai precīzāk – atteikšanās no prieka. Bet patiesībā prieks ir absolūti svarīgs, jo ir Dieva klātbūtnes sajušanas neapšaubāms auglis. Nav iespējams zināt, ka Dievs ir, un nepriecāties. Un tikai attieksmē pret prieku ir pareiza, patiesa un auglīga gan bijība Dieva priekšā, gan mūsu grēku nožēla un pazemība. Ārpus prieka tas viss noved pie garīgās dzīves sagrozīšanas. Nebeidzama prieka un pateicības vietā mēs nonākam baiļu gūstā. Baiļu reliģija. Viltus pazemības reliģija. Vainas apziņas reliģija. Tie visi ir kārdinājumi, tie visi ir maldi. Bet cik spēcīgi šie maldi ir ne tikai pasaulē, bet arī Baznīcas iekšienē. Pat „reliģiozi” cilvēki ir gatavi uz prieku raudzīties ar aizdomīgumu. Bet pirmais un galvenais, visa prieka avots ir un paliek: „Tad mana sirds priecāsies par to Kungu…” (35.ps.9). Bailes no grēka nepasargā no grēka. Prieks par Dievu mūs glābj. Prieks ir brīvības pamats, kurā esam aicināti „stāvēt stipri” (Pāvila v. galat. 5:1). Vienmēr nemainīgi paliek apustuļa Pāvila iedvesmai un stiprinājumam – mums katram teiktie vārdi: „Esiet priecīgi vienmēr. Lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” (Pāvila 1.vēst. tesal. 5:16-1.)
***
Nāk un nāk pēc padoma, šodien no 7.30, bet tagad jau 10.00.. Grēksūdze, saruna, saruna, saruna, un tā četri cilvēki ar problēmām… Un kaut kāds vājums vai neīsts kauns traucē pateikt katram: „Nekādu padomu man nav. Ir tikai vājš, svārstīgs, bet priekš manis neapšaubāms prieks. Gribat?” Negrib. Vēlas sarunas par „problēmām” un pļāpāšanu par to, kā tās „atrisināt”. Bet problēmu esamība ir apgriezti proporcionāla ticības esamībai mūsos. Kad cilvēki uzstāda „problēmas”, viņi pārstāj priecāties, pateikties un lūgties. „Viltus reliģijas” sākums ir nemācēšana priecāties, vai precīzāk – atteikšanās no prieka. Bet patiesībā prieks ir absolūti svarīgs, jo ir Dieva klātbūtnes sajušanas neapšaubāms auglis. Nav iespējams zināt, ka Dievs ir, un nepriecāties. Un tikai attieksmē pret prieku ir pareiza, patiesa un auglīga gan bijība Dieva priekšā, gan mūsu grēku nožēla un pazemība. Ārpus prieka tas viss noved pie garīgās dzīves sagrozīšanas. Nebeidzama prieka un pateicības vietā mēs nonākam baiļu gūstā. Baiļu reliģija. Viltus pazemības reliģija. Vainas apziņas reliģija. Tie visi ir kārdinājumi, tie visi ir maldi. Bet cik spēcīgi šie maldi ir ne tikai pasaulē, bet arī Baznīcas iekšienē. Pat „reliģiozi” cilvēki ir gatavi uz prieku raudzīties ar aizdomīgumu. Bet pirmais un galvenais, visa prieka avots ir un paliek: „Tad mana sirds priecāsies par to Kungu…” (35.ps.9). Bailes no grēka nepasargā no grēka. Prieks par Dievu mūs glābj. Prieks ir brīvības pamats, kurā esam aicināti „stāvēt stipri” (Pāvila v. galat. 5:1). Vienmēr nemainīgi paliek apustuļa Pāvila iedvesmai un stiprinājumam – mums katram teiktie vārdi: „Esiet priecīgi vienmēr. Lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” (Pāvila 1.vēst. tesal. 5:16-1.)
