Smiekli (pravieša ķirbis) - 1
Jan. 5th, 2011 04:04 pm![[personal profile]](https://www.dreamwidth.org/img/silk/identity/user.png){kind=small}
triglochinLiekas, ka prieka, jautrības, smiešanas tēma ir svarīga un jautājumi paceļas arvien no jauna. Galu galā, ir svētku laiks - vai sēdēsim ar nopietniem ģīmjiem, vai arī ne gluži? Kā lai zina īsto mēru? Ceru, ka šis raksts, ko izmantojām kā ieganstu pārdomām prieka tēmai veltītajā jauniešu vakarā, palīdzēs ceļā uz atbildēm.
***
autors – diakons Mihails Peršins (šobrīd - priestermūks Dmitrijs)
Smiekli (pravieša ķirbis)
Smiekli: kā lai tos uztver? Vai tie ir Bībelē? Vai tie ir savietojami ar kristietību? Kādi tie ir šajā tradīcijā? Par ko smejas mūki? Kas nav pieļaujams?
Šie jautājumi nav tik pavirši, kā sākumā liekas. Ja cilvēkam nopietni rūp viņa dvēseles dzīvība (nemirstīgā dvēsele), viņš ir gatavs upurēt jebko un viņam nav sīkumu.
Galu galā paliek viens praktisks jautājums: vai pievēršanās ticībai nozīmē atteikšanos no smiešanās? Vai man jānoželo tas, ka es smejos?
AIZDOMĀJOTIES
Smieklu dialektika ir pārejas dialektika. Smiekli ir veids, kā var atraisīt, atbrīvot cilvēku no kaut kādu normu saitēm. Tieši humors ļāva cilvēkiem izturēt represiju gados. Ne velti 20. gadsimta 30-jos gados smiešanas problēmai pievēršas krievu domātājs Mihails Bahtins. Tajos gados viņš bija vajāts un atradās izsūtījumā. Un smieklos viņš saskatīja iespēju morāli stāties pretī valstij, kura ienāca it visā, totalitārai varai. Pasmieties par savām bailēm nozīmē tas iekšēji uzvarēt. Bahtina interpretācijā smiešanās ir viennozimīgi pozitīva, tā sagrauj nebrīves realitāti.
Taču smieļi var būt arī cilvēka esamības negatīvs. Smieklu fenomenoloģijas pretējais pols, kā Bahtina konstrukcijas koriģē Sergejs Averincevs, - "ciniska smiešanās, rupja smiešanās (hamskij smeh), kurā tas, kas smejas tiek vaļā no kauna, no līdzjūtības, no sirdapziņas". Smiekli nav tikai ceļš uz relatīvo brīvību no uzspiestās ideologijas, bet arī forma, kurā var izpausties vardarbība prec cilvēka personibu. Apsmiešanas drauds ir spēcīgs veids kā var ietekmēt indivīdu, kurš iespītējas savos uzskatos.
Būtiska smieklu īpatnība ir stihiskums, neparedzamība. "Par ko tieši un tieši kāpēc mēs smejamies - tas paverās te tā, te šitā, un mainās pašas smiešanas laikā, tā kā te vienmēr iespējama jēgas pārmaiņu spēle [...]. To jūt ikkviens, ja vien viņam nepietrūkst vēlmes smieties vai smiešanas pieredzes, vai, no otras puses, tās garīgās piesardzības, kuru askētikā pieņemts saukt par garu izšķiršanas dāvanu. No savas pieredzes mēs zinam, cik reižu sirdsapziņa pieķēra mūs pie īsa brīža nemanāmas atkrišanas, kad uz momentu nobīdas garīgā pozīcija, un kas bija iespējams tieši dēļ smišanas.
Kritušajā pasaulē smiekli rodas uz nosodījuma robežas: rodas no tā, ka kaut kas neatbils ideālam vai arī tam, ko mēs sagaidam. Vai, no otrās puses, no iespējas sagrozīt pašu ideālu, kaut ko labu pārvērst par ļaunu, vai arī var teikt - par greizu.
Kad pirms vairāk nekā tūkstots gadiem lūgšanas "Mūsu Tēvs" grieķu tekstu tulkoja slāvu valodās, ne velti "ļauns" pārtulkoja kā "lukavyj" (izliekts). Vārda sakne ir "luk". [Slāvu un krievu valodā] "luk" ir ierocis, loks, arī dārzenis, sīpols. Seglu izliekto daļu sauc "luka", tāpat sauc arī upes ieločus un kādreiz par "lukomoŗe" sauca jūras līčus. Kas tad kopīgs visām šīm lietām ar sātanu? Atbilde ir vienkārša: izliekta forma, līkums.
Tieši tāpēc lūgšanā "Mūsu Tēvs" sātanu sauc "lukavyj". Grieķiski (ponhroj) tas nozīmē "slikts, samaitāts, negants, ļauns". Viens no pirmajiem eņģeļiem, gaismas nesējs (lucifer), bija sevi sagrozījis, atkrizdams no Dieva, un kopš tā laika cenšas šajā līkumā ievilkt cilvēku un, caur to, visu pasauli. Kritušais gars ir melis. Tas sagroza Dieva radību, to rādot greizā spogulī. No turienes arī rodas neganto smieklu, ņirgāšanas un zaimošanas iespejamība. Tā visa galējība ir Dieva apsmiešana. Hanss Kristians Andersens "Sniega Karalienē" šo smieklu infernālo dimensiju apraksta šādi:
"Reiz dzīvoja ļauns burvis (trollis)! Viņš bija viens no negantākajiem, viņš bija pats jods! Kādu dienu viņš bija īpaši labā omā, jo bija uztaisījis tādu spoguli, kurš visu to, kas labs un skaists, rādīja tik maziņu kā nieciņu, turpretī tas, kas nekam nederēja un bija nejauks, dūrās acīs un kļuva vēl nejaukāks. Skaistākās dabas ainavas tajā izskatījās kā vārīti spināti, un labākie cilvēki kļuva neglīti vai stāvēja uz galvas, vai bija bez vēdera. Sejas tā pārvērtās, ka nevarēja ne pazīt, un, ja kādam bija viens vasarraibums, tad viņš varēja būt drošs, ka raibums būs izpleties pār degunu un muti. Jods sacīja, ka tas esot traki jocīgi. Ja cilvēks domāja kādu labu, svētu domu, tad spogulī rādījās tik ķēmīgs vieplis, ka pašam velnam bija jāsmejās par savu veiklo izgudrojumu. Visi, kas vien gāja burvja skolā - jo viņam bija burvju skola -, stāstīja visapkārt, ka esot noticis brīnums. Tikai tagad varot redzēt, viņi apgalvoja, kāda pasaule un cilvēki izskatoties īstenībā.
Viņi skraidīja ar spoguli apkārt pa pasauli, un pēdīgi nebija vairs nevienas zemes vai cilvēka, kas nebūtu spogulī sevi redzējis pārvērstu. Nu viņi bija iedomājušies lidot uz debesīm, lai pasmietos par eņģeļiem un Kungu. Jo augstāk viņi lidoja ar spoguli, jo skaļāk vairāk tas liecās un locījās, viņi tik tikko spēja to noturēt. Viņi lidoja augstāk un augstāk, tuvāk Dievam un eņģeļiem. Tad spogulis pēkšņi tā saliecās un iedrebējās, ka izslidēja tiem no rokām un nokrita zemē, kur saplīsa simts mljonu, miljardu un vēl lielākā skaitā lausku, [...] daži lausku gabaliņi bija tikko smilšu graudiņa lielumā, un tie kaisījās pa visu plašo pasauli. Tie, kas ieskrēja cilvēkiem acīs, tur arī palika, un tad šie cilvēki visu redzēja ačgārni vai arī spēja ieraudzīt tikai kādas lietas nejauko un greizo pusi, jo katra mazākā spoguļa lauska bija paturējusi to pašu spēku, kāds bija piemītis veselam spogulim. Dažiem cilvēkiem tāds mazs spoguļa gabaliņš ietriecās pat sirdī, un tas bija gaužām briesmīgi, jo sirds tad sasala kā ledus gabalā. [...]Nelabais smējās tā, ka vai vēders plīsa, viņam gauži patika tāda kutēšana. Bet ārā vēl mazas stikla drumstaliņas virpuļoja pa gaisu”.
Iespējams, šīs pašas lauskas sasaldēja to cilvēku sirdis, kas Golgātā ņirgājās par krustā piesisto Kristu. Un kā parāda romānā "Meistars un Margarita" Mihails Bulgakovs, šī Taisnā apsmiešana turpinās arī mūsdienās.
Bulgakova romānā par "mirušo dvēseļu" sava veida muzikālo zīmi kalpo fokstrots "Aleluja". Diezgan populārs 1930-jos gados, tas ir amerikāņa Vinsenta Jūmansa darbs, domāts kā dievkalpojuma parodija. Tas caurauž visu romāna telpu. Tas skan restorānā, kurā pilcējas rakstnieku bomonds (?), skan, kad sātana spēki ierodas profesora, vēža speciālista, kabinetā, to uzrauj orķestris sātana ballē. Uz izrādās, ka viss šo jauno "partijas" teātra darbinieku, rakstnieku un žurnālistu pūlis, kas mainīja savu talantu pret iespēju būt tuvāk varai un tagad dzer restorānā "Pie Gribojedova" ir tas pats pūlis, kurš "Pieres vietā" (Golgātā) kliedza "Sit to krustā".
Tas izskaidro askēzē pieņemto aizliegumu tādiem smiekliem, kuros pazūd atmiņa par Dievu. Dažreiz tieksme izvairīties pat no kārdināšanas noved pie personīgas pilnas atteikšanas no smiešanas. VI-VII gs. mūku rakstu krājumā "Garīgā pļava" ir pierakstīts stāsts par Jāni Zeltamuti: "pēc kristībām viņš nekad nedeva zvērestu un nevienu nemudināja zvērēt, nekad nemeloja, izvairījās no jokiem un neļāva citiem jokot (savā klātbūtnē)".
Visbeidzot, smiekli var nākt no pašapmierinātības, no sāta, smiekli, kuri norobežo no Dieva. “Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit!” (Lk 6:25) — brīdina Kungs pret tāda veida smiekliem. Tanī pat laikā, smiešanās kā tāda nav nosodīta. Vēl vairāk, tieši par smiekliem pārtaps taisnās skumjas (jo skumjas var būt arī netaisnas): “Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities!” (Lk 6:21).
Jātzīmē, ka šie vārdi ir tikai evaņģēlista Lūkas grāmatā. Tam tuvajā Evaņģēlija vietā no Mateja grāmatas (5:1 - 7:29) nekas nav teikts pas smiekliem. Un vairs šī tēma nenonāks uzmanības centrā visā Jaunajā Derībā.
Lūkas Evaņģēlijā gan smiešanās apsolījumu nākotnē, gan arī tā nosodījumu tagadnē nosaka cilvēka iekšējais stāvoklis. Kāpēc viņš smejas? Kādēļ raud? Kā atzīmēja apustulis Pāvils, „Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.“ (2. vēstule Korintiešiem 7:10). Bet ja ne jebkuras šī brīža skumjas ir pestījošas, var būt ka arī ne jebkāda jautrība ir nosodāma, pat ja tā notiek šobrīd?
Jebkurā gadījumā, tajos pašos Pestītāja vārdos, ko pierakstīja evaņģēlists Lūka, ir tekts, kā ticīgajiem jāreaģē uz to, kad viņus lamā Cilvēka Dēla dēļ: “Priecājieties tai dienā un dejiet” „возрадуйтесь в тот час и возвеселитесь“. Tulkojums Jaunās Derības valodu (kojne) padara nedaudz cēlāku, "dejiet" (skifthsate) burtiski nozīmē "lēkājiet".
Tātad, vai piesardzība attiecībā uz kaut ko vienmēr nozīmē pilnīgu atteikšanos? Tomēr smiekli ir dāvana. tāpat ka visas cilvēka dabas īpašības, tie ir Dieva doti. Var teikt pat vairāk - ir gadījumi, kad tiem pievēršas arī Vecās Derības autori.
2. daļa
raksta oriģināls (krievu valodā)
***
***
autors – diakons Mihails Peršins (šobrīd - priestermūks Dmitrijs)
Smiekli (pravieša ķirbis)Smiekli: kā lai tos uztver? Vai tie ir Bībelē? Vai tie ir savietojami ar kristietību? Kādi tie ir šajā tradīcijā? Par ko smejas mūki? Kas nav pieļaujams?
Šie jautājumi nav tik pavirši, kā sākumā liekas. Ja cilvēkam nopietni rūp viņa dvēseles dzīvība (nemirstīgā dvēsele), viņš ir gatavs upurēt jebko un viņam nav sīkumu.
Galu galā paliek viens praktisks jautājums: vai pievēršanās ticībai nozīmē atteikšanos no smiešanās? Vai man jānoželo tas, ka es smejos?
AIZDOMĀJOTIES
Smieklu dialektika ir pārejas dialektika. Smiekli ir veids, kā var atraisīt, atbrīvot cilvēku no kaut kādu normu saitēm. Tieši humors ļāva cilvēkiem izturēt represiju gados. Ne velti 20. gadsimta 30-jos gados smiešanas problēmai pievēršas krievu domātājs Mihails Bahtins. Tajos gados viņš bija vajāts un atradās izsūtījumā. Un smieklos viņš saskatīja iespēju morāli stāties pretī valstij, kura ienāca it visā, totalitārai varai. Pasmieties par savām bailēm nozīmē tas iekšēji uzvarēt. Bahtina interpretācijā smiešanās ir viennozimīgi pozitīva, tā sagrauj nebrīves realitāti.
Taču smieļi var būt arī cilvēka esamības negatīvs. Smieklu fenomenoloģijas pretējais pols, kā Bahtina konstrukcijas koriģē Sergejs Averincevs, - "ciniska smiešanās, rupja smiešanās (hamskij smeh), kurā tas, kas smejas tiek vaļā no kauna, no līdzjūtības, no sirdapziņas". Smiekli nav tikai ceļš uz relatīvo brīvību no uzspiestās ideologijas, bet arī forma, kurā var izpausties vardarbība prec cilvēka personibu. Apsmiešanas drauds ir spēcīgs veids kā var ietekmēt indivīdu, kurš iespītējas savos uzskatos.
Būtiska smieklu īpatnība ir stihiskums, neparedzamība. "Par ko tieši un tieši kāpēc mēs smejamies - tas paverās te tā, te šitā, un mainās pašas smiešanas laikā, tā kā te vienmēr iespējama jēgas pārmaiņu spēle [...]. To jūt ikkviens, ja vien viņam nepietrūkst vēlmes smieties vai smiešanas pieredzes, vai, no otras puses, tās garīgās piesardzības, kuru askētikā pieņemts saukt par garu izšķiršanas dāvanu. No savas pieredzes mēs zinam, cik reižu sirdsapziņa pieķēra mūs pie īsa brīža nemanāmas atkrišanas, kad uz momentu nobīdas garīgā pozīcija, un kas bija iespējams tieši dēļ smišanas.
Kritušajā pasaulē smiekli rodas uz nosodījuma robežas: rodas no tā, ka kaut kas neatbils ideālam vai arī tam, ko mēs sagaidam. Vai, no otrās puses, no iespējas sagrozīt pašu ideālu, kaut ko labu pārvērst par ļaunu, vai arī var teikt - par greizu.
Kad pirms vairāk nekā tūkstots gadiem lūgšanas "Mūsu Tēvs" grieķu tekstu tulkoja slāvu valodās, ne velti "ļauns" pārtulkoja kā "lukavyj" (izliekts). Vārda sakne ir "luk". [Slāvu un krievu valodā] "luk" ir ierocis, loks, arī dārzenis, sīpols. Seglu izliekto daļu sauc "luka", tāpat sauc arī upes ieločus un kādreiz par "lukomoŗe" sauca jūras līčus. Kas tad kopīgs visām šīm lietām ar sātanu? Atbilde ir vienkārša: izliekta forma, līkums.
Tieši tāpēc lūgšanā "Mūsu Tēvs" sātanu sauc "lukavyj". Grieķiski (ponhroj) tas nozīmē "slikts, samaitāts, negants, ļauns". Viens no pirmajiem eņģeļiem, gaismas nesējs (lucifer), bija sevi sagrozījis, atkrizdams no Dieva, un kopš tā laika cenšas šajā līkumā ievilkt cilvēku un, caur to, visu pasauli. Kritušais gars ir melis. Tas sagroza Dieva radību, to rādot greizā spogulī. No turienes arī rodas neganto smieklu, ņirgāšanas un zaimošanas iespejamība. Tā visa galējība ir Dieva apsmiešana. Hanss Kristians Andersens "Sniega Karalienē" šo smieklu infernālo dimensiju apraksta šādi:
"Reiz dzīvoja ļauns burvis (trollis)! Viņš bija viens no negantākajiem, viņš bija pats jods! Kādu dienu viņš bija īpaši labā omā, jo bija uztaisījis tādu spoguli, kurš visu to, kas labs un skaists, rādīja tik maziņu kā nieciņu, turpretī tas, kas nekam nederēja un bija nejauks, dūrās acīs un kļuva vēl nejaukāks. Skaistākās dabas ainavas tajā izskatījās kā vārīti spināti, un labākie cilvēki kļuva neglīti vai stāvēja uz galvas, vai bija bez vēdera. Sejas tā pārvērtās, ka nevarēja ne pazīt, un, ja kādam bija viens vasarraibums, tad viņš varēja būt drošs, ka raibums būs izpleties pār degunu un muti. Jods sacīja, ka tas esot traki jocīgi. Ja cilvēks domāja kādu labu, svētu domu, tad spogulī rādījās tik ķēmīgs vieplis, ka pašam velnam bija jāsmejās par savu veiklo izgudrojumu. Visi, kas vien gāja burvja skolā - jo viņam bija burvju skola -, stāstīja visapkārt, ka esot noticis brīnums. Tikai tagad varot redzēt, viņi apgalvoja, kāda pasaule un cilvēki izskatoties īstenībā.
Viņi skraidīja ar spoguli apkārt pa pasauli, un pēdīgi nebija vairs nevienas zemes vai cilvēka, kas nebūtu spogulī sevi redzējis pārvērstu. Nu viņi bija iedomājušies lidot uz debesīm, lai pasmietos par eņģeļiem un Kungu. Jo augstāk viņi lidoja ar spoguli, jo skaļāk vairāk tas liecās un locījās, viņi tik tikko spēja to noturēt. Viņi lidoja augstāk un augstāk, tuvāk Dievam un eņģeļiem. Tad spogulis pēkšņi tā saliecās un iedrebējās, ka izslidēja tiem no rokām un nokrita zemē, kur saplīsa simts mljonu, miljardu un vēl lielākā skaitā lausku, [...] daži lausku gabaliņi bija tikko smilšu graudiņa lielumā, un tie kaisījās pa visu plašo pasauli. Tie, kas ieskrēja cilvēkiem acīs, tur arī palika, un tad šie cilvēki visu redzēja ačgārni vai arī spēja ieraudzīt tikai kādas lietas nejauko un greizo pusi, jo katra mazākā spoguļa lauska bija paturējusi to pašu spēku, kāds bija piemītis veselam spogulim. Dažiem cilvēkiem tāds mazs spoguļa gabaliņš ietriecās pat sirdī, un tas bija gaužām briesmīgi, jo sirds tad sasala kā ledus gabalā. [...]Nelabais smējās tā, ka vai vēders plīsa, viņam gauži patika tāda kutēšana. Bet ārā vēl mazas stikla drumstaliņas virpuļoja pa gaisu”.
Iespējams, šīs pašas lauskas sasaldēja to cilvēku sirdis, kas Golgātā ņirgājās par krustā piesisto Kristu. Un kā parāda romānā "Meistars un Margarita" Mihails Bulgakovs, šī Taisnā apsmiešana turpinās arī mūsdienās.
Bulgakova romānā par "mirušo dvēseļu" sava veida muzikālo zīmi kalpo fokstrots "Aleluja". Diezgan populārs 1930-jos gados, tas ir amerikāņa Vinsenta Jūmansa darbs, domāts kā dievkalpojuma parodija. Tas caurauž visu romāna telpu. Tas skan restorānā, kurā pilcējas rakstnieku bomonds (?), skan, kad sātana spēki ierodas profesora, vēža speciālista, kabinetā, to uzrauj orķestris sātana ballē. Uz izrādās, ka viss šo jauno "partijas" teātra darbinieku, rakstnieku un žurnālistu pūlis, kas mainīja savu talantu pret iespēju būt tuvāk varai un tagad dzer restorānā "Pie Gribojedova" ir tas pats pūlis, kurš "Pieres vietā" (Golgātā) kliedza "Sit to krustā".
Tas izskaidro askēzē pieņemto aizliegumu tādiem smiekliem, kuros pazūd atmiņa par Dievu. Dažreiz tieksme izvairīties pat no kārdināšanas noved pie personīgas pilnas atteikšanas no smiešanas. VI-VII gs. mūku rakstu krājumā "Garīgā pļava" ir pierakstīts stāsts par Jāni Zeltamuti: "pēc kristībām viņš nekad nedeva zvērestu un nevienu nemudināja zvērēt, nekad nemeloja, izvairījās no jokiem un neļāva citiem jokot (savā klātbūtnē)".
Visbeidzot, smiekli var nākt no pašapmierinātības, no sāta, smiekli, kuri norobežo no Dieva. “Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit!” (Lk 6:25) — brīdina Kungs pret tāda veida smiekliem. Tanī pat laikā, smiešanās kā tāda nav nosodīta. Vēl vairāk, tieši par smiekliem pārtaps taisnās skumjas (jo skumjas var būt arī netaisnas): “Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities!” (Lk 6:21).
Jātzīmē, ka šie vārdi ir tikai evaņģēlista Lūkas grāmatā. Tam tuvajā Evaņģēlija vietā no Mateja grāmatas (5:1 - 7:29) nekas nav teikts pas smiekliem. Un vairs šī tēma nenonāks uzmanības centrā visā Jaunajā Derībā.
Lūkas Evaņģēlijā gan smiešanās apsolījumu nākotnē, gan arī tā nosodījumu tagadnē nosaka cilvēka iekšējais stāvoklis. Kāpēc viņš smejas? Kādēļ raud? Kā atzīmēja apustulis Pāvils, „Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.“ (2. vēstule Korintiešiem 7:10). Bet ja ne jebkuras šī brīža skumjas ir pestījošas, var būt ka arī ne jebkāda jautrība ir nosodāma, pat ja tā notiek šobrīd?
Jebkurā gadījumā, tajos pašos Pestītāja vārdos, ko pierakstīja evaņģēlists Lūka, ir tekts, kā ticīgajiem jāreaģē uz to, kad viņus lamā Cilvēka Dēla dēļ: “Priecājieties tai dienā un dejiet” „возрадуйтесь в тот час и возвеселитесь“. Tulkojums Jaunās Derības valodu (kojne) padara nedaudz cēlāku, "dejiet" (skifthsate) burtiski nozīmē "lēkājiet".
Tātad, vai piesardzība attiecībā uz kaut ko vienmēr nozīmē pilnīgu atteikšanos? Tomēr smiekli ir dāvana. tāpat ka visas cilvēka dabas īpašības, tie ir Dieva doti. Var teikt pat vairāk - ir gadījumi, kad tiem pievēršas arī Vecās Derības autori.
2. daļa
raksta oriģināls (krievu valodā)
***
