Smiekli (pravieša ķirbis) - 3
Jan. 5th, 2011 04:29 pm![[personal profile]](https://www.dreamwidth.org/img/silk/identity/user.png){kind=small}
triglochin1. daļa
2. daļa
***
PĒC LABĀS VĒSTS PASLUDINĀŠANAS
Bet ja viss tas ir spēkā Vecās Derībās laikā, kad tālais un dusmu pilnais Dievs pēkšņi tika atpazīts kā tuvs un mīļojošs, vēl vairāk viss mainījās tad, kad Dievs atnāca pie cilvēkiem miesā.
Pēc Labās Vēsts pasludināšanas mēs varam runāt par to, ka Kungs uzņēma visu cilvēcisko jūtu spektru. Dieva Dēls kļuva arī par Marijas Dēlu un tas nozīmē, ka Viņš pieņēma visas cilvēka dzīves izpausmes, izņemot grēku. Viņš bija izsalcis un ēda, sajuta slāpes un dzēra, staigāja pa zemi, brauca ar ēzelīti, skuma, raudāja, lūdzās, runāja, lūdza apustuļiem, bija nēsāts Jaunavas rokās, bija pienaglots, cietis, miris, augšāmcēlies. Viņš bija viens no mums, pieņēma visas cilvēka krišanas sekas. Vienīgais, kā nekad nebija Kristū ne mazākā mērā - ir grēks, jo grēks nošķir no Dieva. Kristū nav grēka, tādēļ jautājums ir: vai prieks un smaids attiecās uz cilvēka dabas grēcīgajām izpausmēm? Un ja tas tā ir, tas nozīmē ka Kungs ne būdams zīdainis, ne bērns, ne pusaudzis, ne jaunībā un ne pieaugušā vecumā nekad nesmaidīja. Bet ja tas tā nav, tad kāds bija šis smaids?
Mums nav dota atbilde uz šo jautājumu. Dievcilvēka psiholoģija nav pieejama mūsu apziņai. Un ne tikai tādēļ, ka pēc grēkākrišanas cilvēks zaudēja garīgo redzi, bet arī tādēļ, ka mēs esam radība, un līdz ar to neesam visuresoši, bet esam pēc dabas ierobežoti. Radība nespēj ielūkoties iemiesota Radītāja dvēselē.
Arī Evaņģēlijs nekā nesaka par šo Kristus dzīves daļu. Bet nav izslēgts, ka tieši smaids apgaismoja Pestītāja seju laikā, kad Viņš, noliecies, bija rakstījis ar pirkstu smiltīs, bet apkaunotie jūdi gāja projām, palaiduši vaļā sievieti, kuru taisījās apmetāt ar akmeņem (Jāņa 8:1-11).
Lūk šī Jāņa Evaņģēlija vieta: „Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja. Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: "Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?" Šajos vārdos var sauklausīt vieglu ironiju par tiem, kuri, paši būdami grēcīgi, tikko ar putām uz lūpām pieprasīja notiesāt grēcinieci. “Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (Jāņa 8:11).
CILVĒKU PASAULĒ
Nevajadzētu aizmirst arī to, ka smiekli ir arī terapeitiskais līdzeklis. Tie ir nepieciešami cilvēkam, lai izturētu, lai šajā pasaulē nekristu izmisumā. Ar ko ir bīstama pārāk nopietna attieksme pret notiekošo? Ar to, ka jums uz deguna var parādīties pelēkās brilles. Skatoties caur tām, šķiet, ka pasaulē nav prieka, nav perspektīvas, un līdz ar to - nav cerības. Šādos gadījumos smiekli ir pilnīgi nepieciešami. Par to, kādu vietu ieņiem smiekli cilvēku dzīvē spriež Pantalone - viens no Leonīda Filatova pasakas "Mīla uz trim apelsīniem"***:
Vai var pasauli iztēloties bez jokiem?!
Taču bez jokiem tā būtu vienkārši briesmīga!..
Kad sirdī valda aukstums, bailes un tumsa,
Tikai humors mums palīdz nesajukt prātā!..
Liktenis ar mums spēlējās,
Grūtsirdība nonāvē, bet humors dziedina.
Gods ākstiem, ka tie laicīgi spējuši
Mūs atturēt no indes un cilpas
Un pat gavēnis paredz prieku. Kā rakstīja apliecinātajs Sergejs Fudeļs: "Ja gavēni saprot vispirmām kārtām ka atturēšanos no ne-mīlēšanas, nevis no sviesta, tad tas būs gaišs gavēnis un tā laiks būs "gavēņa jautrais laiks"**** (stihira, ko dzied Lielā Gavēņa 2. otrdienā).=
Par ļaunumu jāmāk pasmieties. Vasarsvētku kanonā stāstīts par "viscaur apsmieto elli*****". Savā uzpūtībā sātans ir smieklīgs, savā ļaunumā bezspēcīgs un savā tukšumā neapdāvināts.
Nokāpis ellē, Kristus pasmējās par sātanu, satrieca visus viņa plānus un izglāba cilvēkus.
Kristus ir Augšāmcēlies! Un mēs svinam Pashu "līksmām kājām". Šie Pashas kanona vārdi ievieš jaunu prieka un jautrības dimensiju. Ir iespējami garīgais prieks un garīga jautrība. Prieks izpaužas darbībā, smaidā. Priekā var sākt dejot. Ne velti vairāk emocionālas Etiopijas un Ēģiptes tautas ritmiski dejo liturģijas laikā. Nevajadzētu tam uzreiz sekot, bet te ir arguments par labu smiekliem.
Tieši sātana nedarbu apsmiešanai veltīti pirmo mūku stāsti, kas apkopoti "Senajā Paterikā", "Garīgajā Pļavā" un "Lavsaikā". Šie krājumi ir vērtīgi tādēļ, ka sastādīti IV-VI gadsimtos, mūku parādīšanas laikmetā, un pilnībā dod priekšstatu par to mūku garu. Kā piemēru aplūkosim "Garīgo Pļavu", kurā dažas nodaļas ir veltītas avvas Stefana, Iliotes bīskapa varoņdarbiem:
„ Par viņu stāstīja arī, ka reiz viņš sēdēja savā cellē un lasīja, un, lūk, atkal redzamā veidā viņam parādījās dēmons un teica:
— Ej prom, veci, tev te nebūs nekā laba..
— Ja tā, tad man skaidri zināms, ka tu gribi, lai es no šejienes aizietu. Bet izdari nu tā, lai šis krēsls, uz kura es sēžu, sāktu staigāt.
Bet viņš sēdēja uz pītā krēsla.
Uzklausot stareca vārdus, dēmons izdarīja tā, ka ne tikai krēsls, bet visa celle sāka staigāt.
- Tu gan esi prasmīgs, - teica starecs, ieraugot dēmona viltību, - taču es tomēr no šejienes neiešu prom.
Tad starecs palūdzās, un nešķīstais gars pazuda.”
Bet mūku kopējās (klosteru) dzīves dibinātājs, sirdsskaidrais Antonijs Lielais, kurš pats bija stingrs askēts, izmantoja smieklus pedagoģiskos nolūkos:
“Kāds, kurš tuksnesī medīja zvērus, ieraudzīja, ka avva Antonijs vēršās pie brāļiem ar joku, un nosodīja. Starecs, lai pārliecinātu viņu, ka dažreiz ir jāļauj brāļiem atpūsties, teica tam: "uzliec bultu un savelc loku"." Tas izdarīja tā. Tad starecs atkal teica: "vēl savelc". Tas vēl savilka. Starecs atkal saka: "Vēl savelc". Mednieks tam atbildēja: "Ja es pārmērīgi savilkšu, loks salūzīs". Tad avva Antonijs tam teica: "Tāpat arī Dieva darbā, - ja mēs pārmērīgi apspiedīsim brāļus, no
kārdinājuma tie drīz aizies postā. Tādēļ nepieciešams kaut reizēm padarīt varoņdarbu vieglāku". To uzklausījis, mednieks bija stipri aizkustināts un, saņēmis lielu labumu, aizgāja no stareca. Un brāļi, kļuvuši stiprināti, atgriezās savā vietā."
Iekšējais virziens piedod katrai cilvēka darbībai augstāko jēgu. Tāpēc kristīgā kultūra drīzāk apsveic smiešanos, taču labsirdīgo. Vienīgais, kas nav pieņemams, ir vienprātība ar ļaunajiem spēkiem. Cita bēdu, Dieva skaistuma, labā apsmiešana, jo tas Dieva žēlastību, - smieklus, - pārvērš par ceļu uz tukšumu.
“Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet” (Sal. Māc. 3:4)
Vajag tikai iemācīties atšķirt vienu no otra.
Un noslēgumā - misionāru anekdote:
Mātes vēderā atrodas divi mazuļi. Viens otram jautā: "Paklau, kā tu domā, vai ir dzīve pēc dzemdībām?". Otrais dziļdomīgi atbild: "Laikam, nav, jo neviens vēl no turienes nav atgriezies!".
“Laikam, nav mans izmērs”
_______________________________
*** Ну можно ли представить мир без шуток?!
Да он без шуток был бы просто жуток!..
Когда на сердце холод, страх и тьма,
Лишь юмор не дает сойти с ума!..
Судьба играет с нами в „чёт“ и „нечет“,
Уныние казнит, а юмор лечит.
Хвала шутам, что вовремя смогли
Нас удержать от яда и петли!..
**** “время веселое поста” Стихира на «Господи, воззвах» во вторник вечера 2-й седмицы Великого поста
***** “ад всесмехливый”
Оригинальная статья
уточнение про тыкву - зайдите, там интересно (изначальная тема - даже не тыква, а огурец): http://kobak.livejournal.com/97496.html
2. daļa
***
PĒC LABĀS VĒSTS PASLUDINĀŠANAS
Bet ja viss tas ir spēkā Vecās Derībās laikā, kad tālais un dusmu pilnais Dievs pēkšņi tika atpazīts kā tuvs un mīļojošs, vēl vairāk viss mainījās tad, kad Dievs atnāca pie cilvēkiem miesā.
Pēc Labās Vēsts pasludināšanas mēs varam runāt par to, ka Kungs uzņēma visu cilvēcisko jūtu spektru. Dieva Dēls kļuva arī par Marijas Dēlu un tas nozīmē, ka Viņš pieņēma visas cilvēka dzīves izpausmes, izņemot grēku. Viņš bija izsalcis un ēda, sajuta slāpes un dzēra, staigāja pa zemi, brauca ar ēzelīti, skuma, raudāja, lūdzās, runāja, lūdza apustuļiem, bija nēsāts Jaunavas rokās, bija pienaglots, cietis, miris, augšāmcēlies. Viņš bija viens no mums, pieņēma visas cilvēka krišanas sekas. Vienīgais, kā nekad nebija Kristū ne mazākā mērā - ir grēks, jo grēks nošķir no Dieva. Kristū nav grēka, tādēļ jautājums ir: vai prieks un smaids attiecās uz cilvēka dabas grēcīgajām izpausmēm? Un ja tas tā ir, tas nozīmē ka Kungs ne būdams zīdainis, ne bērns, ne pusaudzis, ne jaunībā un ne pieaugušā vecumā nekad nesmaidīja. Bet ja tas tā nav, tad kāds bija šis smaids?
Mums nav dota atbilde uz šo jautājumu. Dievcilvēka psiholoģija nav pieejama mūsu apziņai. Un ne tikai tādēļ, ka pēc grēkākrišanas cilvēks zaudēja garīgo redzi, bet arī tādēļ, ka mēs esam radība, un līdz ar to neesam visuresoši, bet esam pēc dabas ierobežoti. Radība nespēj ielūkoties iemiesota Radītāja dvēselē.
Arī Evaņģēlijs nekā nesaka par šo Kristus dzīves daļu. Bet nav izslēgts, ka tieši smaids apgaismoja Pestītāja seju laikā, kad Viņš, noliecies, bija rakstījis ar pirkstu smiltīs, bet apkaunotie jūdi gāja projām, palaiduši vaļā sievieti, kuru taisījās apmetāt ar akmeņem (Jāņa 8:1-11).
Lūk šī Jāņa Evaņģēlija vieta: „Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja. Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: "Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?" Šajos vārdos var sauklausīt vieglu ironiju par tiem, kuri, paši būdami grēcīgi, tikko ar putām uz lūpām pieprasīja notiesāt grēcinieci. “Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (Jāņa 8:11).
CILVĒKU PASAULĒ
Nevajadzētu aizmirst arī to, ka smiekli ir arī terapeitiskais līdzeklis. Tie ir nepieciešami cilvēkam, lai izturētu, lai šajā pasaulē nekristu izmisumā. Ar ko ir bīstama pārāk nopietna attieksme pret notiekošo? Ar to, ka jums uz deguna var parādīties pelēkās brilles. Skatoties caur tām, šķiet, ka pasaulē nav prieka, nav perspektīvas, un līdz ar to - nav cerības. Šādos gadījumos smiekli ir pilnīgi nepieciešami. Par to, kādu vietu ieņiem smiekli cilvēku dzīvē spriež Pantalone - viens no Leonīda Filatova pasakas "Mīla uz trim apelsīniem"***:
Vai var pasauli iztēloties bez jokiem?!
Taču bez jokiem tā būtu vienkārši briesmīga!..
Kad sirdī valda aukstums, bailes un tumsa,
Tikai humors mums palīdz nesajukt prātā!..
Liktenis ar mums spēlējās,
Grūtsirdība nonāvē, bet humors dziedina.
Gods ākstiem, ka tie laicīgi spējuši
Mūs atturēt no indes un cilpas
Un pat gavēnis paredz prieku. Kā rakstīja apliecinātajs Sergejs Fudeļs: "Ja gavēni saprot vispirmām kārtām ka atturēšanos no ne-mīlēšanas, nevis no sviesta, tad tas būs gaišs gavēnis un tā laiks būs "gavēņa jautrais laiks"**** (stihira, ko dzied Lielā Gavēņa 2. otrdienā).=
Par ļaunumu jāmāk pasmieties. Vasarsvētku kanonā stāstīts par "viscaur apsmieto elli*****". Savā uzpūtībā sātans ir smieklīgs, savā ļaunumā bezspēcīgs un savā tukšumā neapdāvināts.
Nokāpis ellē, Kristus pasmējās par sātanu, satrieca visus viņa plānus un izglāba cilvēkus.
Kristus ir Augšāmcēlies! Un mēs svinam Pashu "līksmām kājām". Šie Pashas kanona vārdi ievieš jaunu prieka un jautrības dimensiju. Ir iespējami garīgais prieks un garīga jautrība. Prieks izpaužas darbībā, smaidā. Priekā var sākt dejot. Ne velti vairāk emocionālas Etiopijas un Ēģiptes tautas ritmiski dejo liturģijas laikā. Nevajadzētu tam uzreiz sekot, bet te ir arguments par labu smiekliem.
Tieši sātana nedarbu apsmiešanai veltīti pirmo mūku stāsti, kas apkopoti "Senajā Paterikā", "Garīgajā Pļavā" un "Lavsaikā". Šie krājumi ir vērtīgi tādēļ, ka sastādīti IV-VI gadsimtos, mūku parādīšanas laikmetā, un pilnībā dod priekšstatu par to mūku garu. Kā piemēru aplūkosim "Garīgo Pļavu", kurā dažas nodaļas ir veltītas avvas Stefana, Iliotes bīskapa varoņdarbiem:
„ Par viņu stāstīja arī, ka reiz viņš sēdēja savā cellē un lasīja, un, lūk, atkal redzamā veidā viņam parādījās dēmons un teica:
— Ej prom, veci, tev te nebūs nekā laba..
— Ja tā, tad man skaidri zināms, ka tu gribi, lai es no šejienes aizietu. Bet izdari nu tā, lai šis krēsls, uz kura es sēžu, sāktu staigāt.
Bet viņš sēdēja uz pītā krēsla.
Uzklausot stareca vārdus, dēmons izdarīja tā, ka ne tikai krēsls, bet visa celle sāka staigāt.
- Tu gan esi prasmīgs, - teica starecs, ieraugot dēmona viltību, - taču es tomēr no šejienes neiešu prom.
Tad starecs palūdzās, un nešķīstais gars pazuda.”
Bet mūku kopējās (klosteru) dzīves dibinātājs, sirdsskaidrais Antonijs Lielais, kurš pats bija stingrs askēts, izmantoja smieklus pedagoģiskos nolūkos:
“Kāds, kurš tuksnesī medīja zvērus, ieraudzīja, ka avva Antonijs vēršās pie brāļiem ar joku, un nosodīja. Starecs, lai pārliecinātu viņu, ka dažreiz ir jāļauj brāļiem atpūsties, teica tam: "uzliec bultu un savelc loku"." Tas izdarīja tā. Tad starecs atkal teica: "vēl savelc". Tas vēl savilka. Starecs atkal saka: "Vēl savelc". Mednieks tam atbildēja: "Ja es pārmērīgi savilkšu, loks salūzīs". Tad avva Antonijs tam teica: "Tāpat arī Dieva darbā, - ja mēs pārmērīgi apspiedīsim brāļus, no
kārdinājuma tie drīz aizies postā. Tādēļ nepieciešams kaut reizēm padarīt varoņdarbu vieglāku". To uzklausījis, mednieks bija stipri aizkustināts un, saņēmis lielu labumu, aizgāja no stareca. Un brāļi, kļuvuši stiprināti, atgriezās savā vietā."
Iekšējais virziens piedod katrai cilvēka darbībai augstāko jēgu. Tāpēc kristīgā kultūra drīzāk apsveic smiešanos, taču labsirdīgo. Vienīgais, kas nav pieņemams, ir vienprātība ar ļaunajiem spēkiem. Cita bēdu, Dieva skaistuma, labā apsmiešana, jo tas Dieva žēlastību, - smieklus, - pārvērš par ceļu uz tukšumu.
“Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet” (Sal. Māc. 3:4)
Vajag tikai iemācīties atšķirt vienu no otra.
Un noslēgumā - misionāru anekdote:
Mātes vēderā atrodas divi mazuļi. Viens otram jautā: "Paklau, kā tu domā, vai ir dzīve pēc dzemdībām?". Otrais dziļdomīgi atbild: "Laikam, nav, jo neviens vēl no turienes nav atgriezies!".
“Laikam, nav mans izmērs”
_______________________________
*** Ну можно ли представить мир без шуток?!
Да он без шуток был бы просто жуток!..
Когда на сердце холод, страх и тьма,
Лишь юмор не дает сойти с ума!..
Судьба играет с нами в „чёт“ и „нечет“,
Уныние казнит, а юмор лечит.
Хвала шутам, что вовремя смогли
Нас удержать от яда и петли!..
**** “время веселое поста” Стихира на «Господи, воззвах» во вторник вечера 2-й седмицы Великого поста
***** “ад всесмехливый”
Оригинальная статья
уточнение про тыкву - зайдите, там интересно (изначальная тема - даже не тыква, а огурец): http://kobak.livejournal.com/97496.html
![[identity profile]](https://www.dreamwidth.org/img/silk/identity/openid.png){kind=small}
no subject
Date: 2011-01-05 02:47 pm (UTC)Уверенна, что нет :))
Удивляет, что у кого-то возникает такой вопрос.
Удивляет, что у кого-то возникает такой вопрос.
Date: 2011-01-05 02:51 pm (UTC)инстинктивно-то все смеемся, но вот прочтет кто-то, что после воскрешения Лазарь больше никогда не улыбался, а Св. Иоанн Златоуст никогда не шутил и другим не позволял, и начинается..
А статья, хоть и чуть-чуть назидательная, по сути хорошая!
Re: Удивляет, что у кого-то возникает такой вопрос.
Date: 2011-01-05 05:18 pm (UTC)