Zilais putns (1)
Jan. 20th, 2011 11:23 pm![[personal profile]](https://www.dreamwidth.org/img/silk/identity/user.png){kind=small}
triglochin
Kādreiz, kad vēl mācījos skolā, mums bija mācību grāmata franču valodā, kura saucas "Zilais putns" (L'Oiseau Bleu). Nesapratu, ko tas nozīmē, bet bija skaidrs, ka zilais putns apzīmē ko skaistu un brīnumainu. Laikam pirmo reizi apzināti aizdomājos par "Zilo putnu" kā par grāmatu, izlasot vārdus: "visi akmeņi ir dārgi", ar paskaidrojumu, ka tā runāja feja no šīs pasakas. Sāku pamanīt, ka vairāki man pazīstami cilvēki un autori šo pasaku pazīst un mīl.
Šogad izdomājām ka šī luga (tai tak ir apakšvirsraksts "Ziemassvētku pasaka") ir labs teksts priekš Ziemassvētku izrādes - tā arī iepazinos ar to. Šķiet, ka mūsu izrādes dalībniekiem - gan bērniem, gan vecākiem - luga patika un šī iepazīšanās un kopīgs darbs kļuva par īstu piedzīvojumu.
Lasot pasaku, kura ir pilna dziļu atziņu, brīžiem - maiga humora, brīžiem - ironijas, padomāju: cik žēl, ka teksts nav plaši pieejams (izlabojiet mani, ja tas tā nav - bet bibliotēku katalogos to neredzēju). Daudzi gan atceras teātra izrādi! Citi Morisa Māterlinka (Maurice Maeterlinck 1862 - 1949) darbi (lugas) ir labāk pazīstami un arī pieejami, bet kāpēc ne brīnišķīgais "Zilais putns"? Varbūt tas vēl gaida jaunā tulkojuma autoru un jaunos lasītājus - mazos un lielos?!
Daži vārdi par šeit jums piedāvāto tekstu: diemžēl, latviski tas bija iztulkots sen un daudzi vārdi un izteicieni ir manāmi novecojuši (lai gan tam ir savs senatnīguma šarms). Dažos gadījumos salīdzināju ar modernāku tulkojumu krievu valodā (atrodams te: http://lib.ru/PXESY/METERLINK/m4.txt ja ir iespēja - ieskatieties un izgaršojiet!) un centos atrast saprotamākus vai vienkārši jaunākus vārdus (tie ir pierakstīti [kvadrātiekavās], ceru, ka tas neapgrūtina lasīšanu).
Bez liekas runāšanas! Aicinu jūs doties aizraujošā ceļojumā, no kura atgriežoties, redzēsim pasauli savādāku - skaistāku un brīnuma pilnu.
Bet kur īsti mīt tas laimes putns? Varbūt, paša cilvēka sirdī.
***
ZILAIS PUTNS
Ziemassvētku pasaka
autors - Moriss Māterlinks
tulkojis - A. Baltpurviņš
Darbojošās personas:
Tiltils. - Mitila. - Gaismas dvēsele. - Lauma [feja] Beriluna. - Kaimiņiene Berlenga. - Tēvs. - Māte. - Vectēvs. - Vecāmāte. - Brāļi un māsas. - Laiks. - Nakts. - Kaimiņienes Berlengas mazmeita. - Suns Tilavs. - Runcis Tillets ([varētu būt Kaķene Tilleta]). - Maize. - Cukurs. - Uguns. - Ūdens. - Vilks. - Žurka. - Bullis. - Govs. - Vērsis. - Auns. - Trusītis. - Zirgs. - Ozols. - Goba. - Vīksna. - Liepa. - Priede. - Ciprese. - Kastanis. - Stīgains [Efeja]. - Apse. - Vītols. - Zvaigznes. - Slimības, Tumsa u.c.
***
Pirmais cēliens
Pirmā aina
Pie malkas cirtēja
Malkas cirtēja mājiņas iekšiene, ļoti vienkārša, bet ne visai nabadzīga. Kamīnā, aiz priekškara, malka pāri puskurā. Ķēķa ierīkojums: skapis, abra, pulkstenis ar bumbām, ratiņš, ūdens krāns u.t.t. Uz galda deg lampa. Pie skapja, uz grīdas saritinājušies guļ suns un kaķis. Starp viņiem, uz grīdas, stāv cukura galva. Pie sienas piekārts būrītis ar balodi. Dibenā [aizmugurē] divi logi, slēģi no iekšpuses aizāķēti. Zem viena loga taburets. Pa kreisi ieejas durvis ar lielu aizšaujamo. Pa labi otras durvis. Trepes vedina [ved] uz istabas augšieni. Pa labi divas mazas bērnu gultiņas; katrai pie pagalvja, uz krēsla, kārtīgi nolikti bērnu apģērbi. Priekškaram paceļoties, Tiltils un Mitila cieši aizmiguši dus savās mazās gultiņās. Māte pakārto segas, noliecas pāri gultiņām, skatas, kā bērni dus, un ar rokas mājienu aicina vīru, kura galva patlaban parādās durvīs. Māte pieliek pirkstu pie lūpām, tad, lampu izdzēsusi, uz pirkstgaliem iziet pa labi.
Dažas minūtes skatuve paliek tumsā; pēc tam, caur slēģu šķirbām iespīd gaisma, kura aizvien pieņemas. Lampa uz galda iedegas pati no sevis, bet viņas gaisma ir citāda, nekā ainas sākumā. Bērni pamostas un pieceļas savās gultiņās sēdus.
T i l t i l s. Mitil!
M i t i l a. Tiltil!
T i l t i l s. Tu guli?
M i t i l a. Un tu?
T i l t i l s. Zinams [protams], ka nē. Redz', es ar tevi runāju.
M i t i l a. Šovakar Ziemassvētku sestdienas vakars? Jā?
T i l t i l s. Vēl nē, rīt. Mums jau Kristus bērns dāvanu nenesīs.
M i t i l a. Kāpēc?
T i l t i l s . Mamma nepaguva aiziet uz pilsētu, lai pasauktu to. Bet viņš jau atnāks... par gadu [pēc gada].
M i t i l a. Pēc gada, tas [ir] ilgi?
T i l t i l s. Jā, ne tik drīz... Bet šonakt viņš atnāks pie bagātiem bērniem.
M i t i l a. Vai tā gan? [Tiešām?]
T i l t i l s. Paskat-kur [skaties]: mamma iededzinājusi lampu.
M i t i l a. Jā.
T i l t i l s. Celsimies augšā.
M i t i l a. Mamma neļauj naktī celties.
T i l t i l s. Neviens tak to neredzēs. Paskaties uz slēģiem.
M i t i l a. Kāda spoža gaisma!
T i l t i l s. Tā svētkuguņu [svētku uguņošanas] gaisma.
M i t i l a. Kur tad svētki tagad?
T i l t i l s. Mums pretī, pie bagātiem bērniem. Tur iededzinājuši eglīti. Iesim atvērsim slēģus.
M i t i l a. Vai tā var?
T i l t i l s. Nu protams, ka var. Vai dzirdi mūziku? Celsimies augšā.
Bērni pieceļas, pieskrien pie loga, uzkāp uz tabureta un atver slēģus. Istabā ielaužas spoža gaisma. Bērni kāri skatās logā.
T i l t i l s. No tejienes var visu redzēt.
M i t i l a. (pūlēdamās nostāties uz tabureta) Es nekā neredzu.
T i l t i l s. Sniegs nāk... Re, kur piebrauc karietes, tajās zirgi aizjūgti.
M i t i l a. No karietes izkāp divpadsmit zēni.
T i l t i l s. Kāda tu muļķe! Tie jav nav zēni, bet meitenes.
M i t i l a. Bet viņiem tak biksītes.
T i l t i l s. Tu nekā nesaproti. Negrūsties!
M i t i l a. Es neesmu tevi aiztikusi.
T i l t i l s. (aizņemdams visu taburetu). Tu ieplētusies pār visu taburetu.
M i t i l a. Jā, tu jau neatstāji man pat ne kur uzstāties.
T i l t i l s. Klusi. Re, no tejienes viss redzams.
M i t i l a. Kas redzams?
T i l t i l s. Re, eglīte. Ko tu sienā skaties?
M i t i l a. Es citu neko nevaru redzēt, tu jau nelaid mani uz tabureta.
T i l t i l s. (atļaudams viņai niecīgu daļu no tabureta) Nu stājies te... Vai nu redzi? Tev katrā ziņā vajag pašas labākas vietas. [tev noteikti vajag pašu labāko vietu] Cik gaiši!
M i t i l a. Kas tie par ļaudīm? Ko viņi dara, kas tas par troksni?
T i l t i l s. Tie ir muzikanti, viņi spēlē.
M i t i l a. Viņi dusmojas?
T i l t i l s. Nē. Bet viņiem ļoti grūti, viņi noguruši.
M i t i l a. Re, vēl kariete ar baltiem zirgiem.
T i l t i l s. Klusi! Skaties, skaties!
M i t i l a. Kas tur tāds zeltains izkarināts pa zariņiem?
T i l t i l s. Kas par kas? [Kā tas ir - kas?] Rotaļlietas. Zobeni, bises, zaldāti, lielgabali.
M i t i l a. Bet lelles? Paskaties, vai tur nav leļļu?
T i l t i l s. Leļļu? Nē. Tādi nieki viņiem prātā nenāk.
M i t i l a. Bet kas tas tur uz galda uzlikts?
T i l t i l s. Kūkas, augļi, kūkas ar krēmu.
M i t i l a. Kūkas ar krēmu es ēdu reiz [vienreiz ēdu], kad biju vēl pavisam maza.
T i l t i l s. Es arī. Kūkas ir gardākas par maizi, tikai to arvien pa maz.
M i t i l a. Nu, viņiem to ne mazums. Paskat, viss galds nolikts ar kūkām. Vai tiešām viņi visas apēdīs?
T i l t i l s. Protams. Kur gan šie citur liks?
M i t i l a. Kāpēc gan viņi neēd tūlīt jau?
T i l t i l s. Viņiem negribās.
M i t i l a. (izbrīnījusies) Negribās? Kā tā?
T i l t i l s. Viņi var ēst, kad ietīk [patīk]
M i t i l a. (neticot) Katru dienu?
T i l t i l s. Tā esmu dzirdējis.
M i t i l a. Vai no tiesas [tiešām] viņi visu apēdīs? Nedos ne gabaliņa?
T i l t i l s. Kam?
M i t i l a. Mums
T i l t i l s. Viņi mūs nepazīst.
M i t i l a. Bet ja palūgtu viņiem?
T i l t i l s. Nē, to nevar.
M i t i l a. Kāpēc?
T i l t i l s. Lūgt ir aizliegts.
M i t i l a. (plaukstas sasizdama) Cik viņi skaisti!
T i l t i l s. (sajūsmināts) Kā viņi smējas! Kā [cik] jautri viņi smējas.
M i t i l a. Paskat, kur paši mazākie: kā viņi dejo!
T i l t i l s. Nu, dejosim mēs ar.
Viņi lec no prieka turpat uz tabureta
M i t i l a. Cik es priecīga!
T i l t i l s. Paskat: viņiem izdala kūkas. Viņiem atļauj ņemt pašiem... Viņi ēd... skaties, skaties, viņi ēd.
M i t i l a. Un paši mazākie arī. Katram pa divām kūkām... pa trīs, pa četrām...
T i l t i l s. (no prieka aizmirsdamies) Cik gardas, cik gardas, cik gardas!
M i t i l a. (rēķinādama iedomātas kūkas) Man iedeva divpadsmit!
T i l t i l s. Bet man četrreiz divpadsmit. Bet es iedošu tev arī
Klauviens pie mājiņas durvīm.
T i l t i l s. (uzreiz atjēdzies, nobijies) Kas tad tas?
M i t i l a. (bailēs) Tas ir tēvs.
Viņi vilcinās atvērt, bet tad lielā bulta atšaujas ar troksni pati no sevis. Durvis atvēras un istabā ienāk vecīte zaļā uzvalkā [tērpā] un ar sarkanu micīti galvā. Viņa ir līka, kupraina, klibo un viņai tikai viena acs. Deguns ar zodu kopā duras. Viņa staigā salīkusi un atspiezdamās uz spieķa. Tulīt redzams, ka tā ir feja.
F e j a. Vai pie jums nav zāles, kas dzied un Zilā Putna?
T i l t i l s. Mums ir zāle, bet viņa nedzied.
M i t i l a. Bet Tiltilam ir putniņš.
T i l t i l s. Bet es nevaru to atdot.
F e j a. Kāpēc?
T i l t i l s. Tāpēc, ka viņš ir mans.
F e j a. Tā, protams, tik izruna [Tas, protams, ir labs iemesls]. Kur tad ir šis putns?
T i l t i l s. (rāda būrīti) Re, tur, būritī.
F e j a. (uzliek brilles, lai apskatītu putnu) Es negribu tava putna. Viņš nav diezgan zils. Nē, jums vajadzēs iet pēc tā putna, kurš man ir vajadzīgs.
T i l t i l s. Es nezinu, kur tas atrodams.
F e j a. Es arī nezinu. Tāpēc tad jāiet un jāmeklē tas. Sliktākā gadījumā es varu iztikt bez zāles, kas dzied, bet Zilais Putns man ir nepieciešami vajadzīgs [nepieciešams] priekš manas meitas meitiņas: viņa ir ļoti slima.
T i l t i l s. Kas viņai kaiš?
F e j a. Jā, to es pati arī īsti nezinu, kas viņai par slimību. Viņai griboties laimes.
T i l t i l s. Parau, ko iedomājusies.
F e j a. Bet vai ziniet, kas es tāda?
T i l t i l s. Jūs [esiet] mazliet līdzīga mūsu kaimiņienei, Berlengas kundzei.
F e j a. (pēkšņi noskaitusies) Ne druskas nav man līdzības ar viņu [nemaz es neesmu viņai līdzīga]... Nekā kopēja... Kas par nebēdību [nekaunību] runāt kaut ko tamlīdzīgu! Es esmu feja Beriluna.
T i l t i l s. Vai tu re... Mēs ļoti priecājamies.
F e j a. Taisaties tūlīt ceļā pēc Zilā Putna!
T i l t i l s. Bet vai jūs nāksiet mums līdzi?
F e j a. To es nekādi nevaru. Man jau kopš rīta uz uguns zupas katliņš [kurš] taisās izkūsat [izkūpēt] tiklīdz manis nav mājās. (parāda pēc kārtas uz kamīnu, uz griestiem un uz logu) Pa kurieni jūs gribat iziet - pa šo ceļu, jeb pa citu?
T i l t i l s. (nedroši rāda uz durvīm) Man gribētos pa šito...
F e j a. (atkal noskaitusies) To es nevaru pieļaut. Kas par riebīgu paradumu - staigāt pa durvīm! (parāda uz logu) Mēs iesim te... Nu, kas ir? Ko vēl gaidiet? ģērbaties žiglāk. (Bērni paklausa un ātri ģērbjas). Es Mitilai palīdzēšu.
T i l t i l s. Mums nav kurpju.
F e j a. Nav nekāda vaina. Es došu jums burvības [burvju] cepurīti. Bet kur jūsu vecāki?
T i l t i l s. (rāda uz durvīm pa labi) Re, tur. Viņi guļ.
F e j a. Bet vectēvs un vecāmāte?
T i l t i l s. Viņi ir miruši.
F e j a. Bet jaunākie brāļi un māsas? Jums ir brāļi n māsas?
T i l t i l s. Jā, ir trīs mazāki brāļi.
M i t i l a. Un četras māsas.
F e j a. Kur viņi ir?
T i l t i l s. Arī miruši.
F e j a. Vai gribiet ar viņiem redzēties [satikties]?
T i l t i l s. Ļoti gribam... Un tūlīt. Parādiet mums viņus.
F e j a. Es jau neatnesu viņus līdzi kabatā. Jūs viņus redzēsiet, kad aiziesiet Atmiņu malā. Un tā ir pa ceļam uz Zilo Putnu. Pa trešo sānceļu, tūlīt pa kreisi. Ko jūs darījāt, kad es pieklauvēju pie durvīm?
T i l t i l s. Mēs spēlējamies, ka ēdam kūkas.
F e j a. Vai jums ir kūkas? Kur viņas ir?
T i l t i l s. Pilī, bagātiem bērniem... Panākat šurp, paskataties, cik tur skaisti (viņi pieaicina feju pie loga).
F e j a. Kūkas ēd taču tie bērni, ne jūs.
T i l t i l s. Protams, tie, bet mēs to ļoti labi redzam...
F e j a. Un tu dusmīgs neesi uz viņiem?
T i l t i l s. Par ko?
F e j a. Par to, ka viņi paši vien visu apēd. Pēc manām domām, tas no viņu puses nesmuki, ka viņi nekā nedod tev...
T i l t i l s. Tas nemaz nav nesmuki. Viņi tak bagāti!.. Paskataties: pie viņiem tiešām ļoti skaisti.
F e j a. Nemaz nav labāk, kā pie tevis.
T i l t i l s. Nu, tomēr... pie mums tumšāk, mazāk telpas, nav kūku.
F e j a. Te viss ir gluži tāpat kā tur, tikai tu neredzi.
T i l t i l s. Jūs maldaties, es ļoti labi redzu. Man ļoti skaidras acis. Es no šejienes redzu torņa pulksteņa rādītājus, bet tēvs to nevar redzēt.
F e j a. (dusmojas) Bet es tev saku, ka tu nekā neredzi!.. Nu, piemēram, kādu tu redzi mani? Kāda es izskatos? (Tiltils apjucis klusē) Nu, kas ir, atbildi, tad es zināšu, vai tu tiešām redzi to, kas ir... Vai es esmu skaista, vai kropla? (Tiltils klusē). Nu, kas ir, vai tu atbildēsi ar, beidzot? Jauna es vai veca? Vaj seja man rožaina, vai dzeltena? Vai man nav brangs kuprs mugurā?
T i l t i l s. (merinādams) Nē, kuprs ne visai liels.
F e j a. Vajag tikai paskatīties uz tevi, un var domāt pavisam pretēju - cik viņš mīlīgs... Vai tu neteiksi arī to, ka man deguns līks, un kreisā acs izdauzīta?
T i l t i l s. Nē, nē, neteikšu vis. Bet kas tev to izdauzīja?
F e j a. (arvien vairāk dusmojas) Bet viņa tak man nav izdauzīta.. Nerātnais zēns! Kreisā acs man pat skaistāka, kā labā: viņa ir lielāka, spodrāka; viņa ir debess zila. Bet paskaties uz maniem matiem. Redzi: viņi ir kā gaišas rudzu vārpas... tīrais zelts... Un viņi ir tik biezi, ka galvai smagi tos nest. Viņi jūk uz visām pusēm... Vai redzi, cik daudz man viņu rokās? (viņa parāda divas resnas cirtas sirmu matu).
T i l t i l s. Jā, es redzu dažus matus.
F e j a. (apjukusi) Dažus!.. Bet te taču viņu veseli kūļi, meži, zelta straumes. Es zinu, ir ļaudis, kas no visa tā nekā neredz. Bet tu, es domāju, nebūsi tik akls un ļauns, kā viņi.
T i l t i l s. Nē, nē Es ļoti labi redzu tos matus, kuri nav apslēpti.
F e j a. Vajag būt drošam uz redzēt apslēpto... Kādi gan ļaudis savādi... No tā laika, kopš fējas mirušas, viņi nekā neredz, un pat nezin to, ka neredz... Par laimi, es arvien nesu sev līdzi visu, kas vajadzīgs, lai no jauna iededzinātu izdzisušas acis... Paskaties, ko es te izņēmu no savas kūles?
T i l t i l s. Kāda smuka, zaļa cepurīte!.. Bet kas tur pie viņas tā mirdz?
F e j a. Tas ir liels dimants, kurš atklāj acis priekš visa, kas īstenībā ir.
T i l t i l s. Tiešām?
F e j a. Jā. Vajag tikai uzlikt cepurīti galvā un tad pagriezt dimantu mazliet, no labi uz kreisi [no labās puses uz kreiso]: re, tā - paskat! Dimants tad atspiežas uz kāda puna uz galvas, kura neviens nezin [par kuru neviens nezin]. Bet tas tad dara cilvēku redzīgu.
T i l t i l s. Bet vai tas nesāp?
F e j a Nemaz, tas jau ir burvju dimants. Un tiklīdz tiek pagriezts dimants, atklājas viss, kas paslēpts priekšmetos: tūlīt kļūst redzama maizes dvēsele un vīna, un pipara...
T i l t i l s. Vai cukura dvēsele arī nāk redzama?
F e j a. (dusmīga) Protams. Es nemīlu lieku jautājumu [man nepatīk lieki jautājumi]. Cukura dvēsele nav ne ar ko pārāka par pipara dvēseli... Un tā nu es dodu jums visu, kas man ir, lai palīdzētu jums sameklēt Zilo Putnu... Protams, cepure, kas padara neredzamu, vai paklājiņš-patlidis būtu jums daudz derīgāki... Bet es pazaudēju atslēgu no skapja, kurā tie man noglabāti. Ak jā, es tikko neazimirsu (parāda uz dimantu). Kad tas tiek turēts šitā, tad vajag to tikai drusciņ vairāk pagriezt, un atklāsies pagātne, vēl mazliet, un redzama kļūs nākotne. Re, cik tas interesanti un vienkārši un netaisa ne mazāka trokšņa.
T i l t i l s. Papa [tētis] atņems man cepurīti ar dimantu.
F e j a. Viņš to neredzēs. Neviens to nevar redzēt, kamer tā ir galvā. Va gribi uzmērīt? (uzliek Tiltilam mazu, zaļu cepurīti). Bet pagriez nu dimantu... Re, tā. Un vēlreiz...
Tikko Tiltils pagriezis dimantu, istabā notiek pēkšņa burvīga pārgroziba [pēkšņas burvīgas pārmaiņas]. Vecā fēja kļūst par brīnišķīgu, pasakainu princesi. Akmeņi, no kuriem sastāv istabas sienas, sāk blāzmot, kļūst zili, kā safiri, kļūst caurspīdīgi un mirdz žilbinoši, kā dārgakmeņi. Nabadzīgais ierīkojums pārvēršas un mirdz. Vienkāršais, nekrāsotais ķēķa [virtuves] galds dabū balta marmora cienīgu skaistumu. Pulksteņa seja piemiedz acis un smaida laipnu smaidu, bet durtiņas aiz pendeļa [svārsta] atveras un pa tām iznāk minūtes skaistu meiteņu veidā: viņas turas roku rokās, jautri smejas un dejo pie burvīgās mūzikas skaņām. Tiltils aizgrābts [aizraujies]
T i l t i l s. (rāda uz pulksteni) Kas tās par skaistulēm?
F e j a. Nebaidies. Tās ir dzīves minūtes. Viņas priecājas par to, ka kļuvušas brīvas un redzamas uz brīdi...
T i l t i l s. Kāpēc sienas tik pēkšņi iemirdzējās? Jeb [vai] viņas ir no cukura, vai dārgakmeņiem?
F e j a. Visi akmeņi vienādi, visi vienlīdz dārgi un skaisti, bet cilvēka mirklim [skatienam] pieejams tikai nedaudzu skaistums.
Sarunas laikā burvīgā pārvēršanās turpinās. No abras izlien četrmārciņu maižu [maizes kukuļu] dvēseles: tie ir cilvēciņi trikā, miltiem apkaisītās maizes garozas krāsā. Viņi laksta [lēkā] ap galdu u aiz viņiem skrien uguns; iznakusi no kamīna sēra krāsas trikā ar tumši sarkanām strīpām; smiekļos locīdamās, viņa dzenas maizēm pakaļ.
T i l t i l s. Kas tad šie nejauceņi [kroplīši]?
F e j a. Nav nekādi lieli kungi. Tās ir maizes kukuļu dvēseles. Viņas izlieto [izmanto] gadījumu, kad iestājusies īstenības valstība, un iziet no abras, kur tām ļoti maz telpas [vietas].
T i l t i l s. Bet šī, staipīgā, sarkanā verdze [sarkans vells], kas tik nejauki ož - kas tā tāda [tas tāds]?
F e j a. Š-š-š... Nerunā tik skaļi. Tā ir uguns. Viņa ir dusmīga.
Burvīgas pārvērtības turpinās. Suns un kaķis, kuri saritinājušies gulēja uz grīdas, blakus skapim, vienā un tajā pat laikā izgrūž briesmīgu kliedzienu un ieveļas pagrīdē, bet viņu vietā parādās divas figūras, viena buldoga maskā, otra runča maskā. Suns metas pie Tiltila, vētraini bučo viņu uz apber viņu ar trokšņainiem, trakulīgiem mīlinājumiem. Bet mazā būtne ar kaķa masku (Runcis) pieglauž matus ar ķemmi, nomazgā rokas, saglauda ūsas un tad tuvojas Mitilai.
S u n s. (rūkdams, lēkdams, visu apgāzdams, uzvedas visnepanesāmākā kārtā [neciešami]) Dievība mana, sveiks, sveiks!.. Beidzot, beidzot es varu runāt... Cik es ar nerēju, asti nelocīju, tu mani nesaprati... Bet tagad, beidzot... Sveiks, sveiks!... Es tevi mīlu... Es tevi mīlu. Vai gribi, lai es priekš tevis iztaisu ko visai interesantu [izdaru kaut ko ļoti interesantu]?.. Vai pavēli stāties uz pakaļkājām? Vai uz virves dejot?
T i l t i l s. Kas tas par kungu ar to suņa galvu?
F e j a. Vai tu nepazīsti? Tā ir Tilava dvēsele, tu to atsvabināji [atbrīvoji]
R u n c i s. (tuvojas Mitilai un sniedz tai roku ļoti ceremoniāli un uzmanīgi) Sveiki, jaunkundze! Kāda jūs šodien skaista.
M i t i l a Sveiki... (fejai) Kas tas tāds?
F e j a. Vai tad tu neredzi? Tā ir kaķēna Tilleta dvēsele... nobučo to.
S u n s. (bīdīdams Runci) Es ar... Es gribu nobučot manu dievieti. Gribu nobučot mazmeitiņu [mazo meitenīti]... Es visus nobučošu... Vareni. Tas tik būs lieliski! Bet Tilletu es sabaidīšu. Gu-gu-gu [Vau-vau-vau!]!
R u n c i s. Godājamais kungs, es jūs nepazīstu
F e j a (draud Sunim ar burvības spieķi [burvju zizli] Mierā, vai atgriezīsies Klusēšanā uz visiem laikiem...
Burvīgās pārvērtības arvien vēl turpinās. Ratiņš kaktā griežas apžilbinošā ātrumā un vērpj brīnišķīgus gaismas starus. Otrā kaktā, krāna ūdens sāk dziedāt pēc ļoti augstām notīm un iztecēdams pārvēršas blāzmainā fontānā [strūklakā] un pilda apakšējo trauku ar pērļu un smaragdu strūklām. No blāzmainām strūklām iznāk ūdens dvēsele jaunas meitenes izskatā ar viļņaniem, vaļējiem matiem; viņa asaro visu laiku, bet ar uguni sāk tūlīt plēsties.
T i l t i l s. Bet kas ir šī slapjā dāma?
F e j a. No viņas nebaidies. Tas ir ūdens, kas izlijis no krāna.
Krūze ar pienu apgāžas, krīt no galda un saplīst. No piena, kas izlijis uz grīdas, paceļas liela, balta būtne, konfuza [kautrīga], bikla
T i l t i l s. Kas ir šī dāma kreklā? No kā viņa baidās?
F e j a. Tas ir piens, kas sadauzījis savu krūzi.
Cukura galva, kas stāvēja blakus skapim, aug un plēšas; papīrs, kurā tā ietīta, pārtrūkst un iznāk no tā saldena būtne ar glaimotājas manierēm. Drēbes līdz pusei baltas, līdz pusei zilas. Ar laimīgi-muļķīgu smaidu tā tuvojas Mitilai.
M i t i l a. (nemierīga) Ko viņam vajag?
F e j a. Tā ir cukura dvēsele.
M i t i l a. (apmierinājusies [nomierinājusies]) Vai viņam ir saldenes? [ledenes]
F e j a. Visas kabatas tam piedzītas [piepildītas] ar ledenēm, un katrs viņa pirksts ir ledene.
Lampa krīt no galda. Liesma izšaujas uz augšu un pārvēršas par blāzmainu jaunavu, ne ar ko nesalīdzināma skaistuma. Viņai ir žilbinoši mirdzīgas , caurspīdīgas drānas, un viņa stāv kā pienaglota, it kā ekstāzē
T i l t i l s. Vai tā ir karaliene?
M i t i l a. Tā jau Svētā Jaunava.
F e j a. Nē, mani bērni, tā ir Gaismas dvēsele.
Kastroļi uz plauktiem sāk griezties kā vilciņi; veļas skapji atdaras [atvēras] un no tiem izveļas un izritinās matēriju vīstokļi. Tie ir no mēneša [mēness] un saules gaismas. Pie tiem iemaisas lupatu un drazu vīstoklīši, tikpat lieliski un spodri, tie ritinas no bēniņiem pa trepēm lejā. Bet durvīs pa labi [pie durvīm] pēkšņi atskan trīs sitieni
T i l t i l s. (nobijies) Tas ir tēvs. Viņš būs izdzirdis troksni.
F e j a. Pagriez žiglāk dimantu. No kreisās puses uz labo.
Tiltils strauji pagriež dimantu
F e j a. Ne tik ātri... Ak kungs... Protams. Tu pārāk strauji pagriezi. Viņi nepagūs atgriezties savās vietās un iznāks juceklis un nepatikšanas.
Feja kļūst atkal nejauka vecene, istabas sienas beidz blāzmot, minūtes atgriežas atpakaļ pulkstenī, ratiņš apstājas u t.t. Pa visu steigu un jucekli, kamēr uguns svaidas pa istabu, meklēdama kamīna [meklējot kamīnu], viena no maizēm, kurai nav izdevies iekļūt abrā, sāk skaļi raudāt un aiz šausmām iekliegties
F e j a. Kas noticis?
M a i z e. (ar asarām) Man nav vairs abrā vietas.
F e j a. (noliecas pār abru) Gan jau būs (bīda pārējās maizes, kuras ieņēmušas agrākās vietas). Nu, nu, dodiet vietu.
Atkal klauviens pie durvīm.
M a i z e. (izpūrusi, velti pūlās iekļūt abrā atpakaļ) Nekur man piegliebties [nav man kur paglābties]... Viņš mani pirmo apēdīs.
S u n s. (lēkadams ap Tiltilu) Dievība mana!.. Es vēl tepat... Es varu vēl runāt... Varu vēl tevi bučot. Vēl, vēl, vēl!
F e j a. Un tu, Suni, arī vēl tepat
S u n s. Jā, man bija neparasta izdevība [man neparasti paveicās]... Es nevarēju atgriezties Klusēšanas valstībā. Lūka uz pagrīdi pārāk strauji aizkrita
R u n c i s. Un man notika tāpat. Kas gan notiks tagad? Te palikt ir ļoti nedroši?
F e j a. Jā, es jums neslēpšu. Visi tie, kuri dosies ceļā kopā ar diviem bērniem, mirs pēc beigtas ceļošanas [kad ceļojums būs pabeigts]
R u n c i s. Bet tie, kuri tiem līdzi neies?
F e j a Arī tie mirs. Ejiet viņiem līdzi, vai neejiet - gals viens un tas pats.
R u n c i s. (Sunim) Iesim atpakaļ pagrīdē
S u n s . Nē, nē. Es negribu... Es iešu pavadīt manu dievību. Visu laiku es gribu runāt ar viņu.
R u n c i s. Muļķis!
Atkal klauviens pie durvīm.
M a i z e. (ar asarām) Es negribu mirt kad ceļojums būs pabeigts. Es gribu jo drīz [ātrāk] atgriezties abrā.
U g u n s. (skraida visu laiku pa istabu stulbinošā ātrumā, gaudīgi ievaidējamās) Es nevaru atrast kamīnu. Es nevaru to sameklēt.
Ū d e n s. (velti pūlās iekļūt atpakaļ krānā) Es nevaru iekļūt atpakaļ krānā.
C u k u r s. (stomidamies ap savu ietinamo) Esmu saplēsis savu ietinamo.
P i e n s. (kautrīgi un vienaldzīgi) Mana krūze saplēsta.
F e j a. Mans Dievs, kādi viņi muļķi! Kādi zaķa pastalas! Vai tiešām jums labāk patīk dzīvot pa vecam, slēgtos traukos, pagrīdēs, krānos, nekā iet ar bērniem kopā meklēt Zilo Putnu?
V i s i. (izņemot Suni un Gaismu) Jā. Ka tik ātrāk varētu atgriezties agrākā [iepriekšējā] vietā! Krānā, abrā... kamīnā... pagrīdē...
F e j a. (Gaismas dvēselei, kura domīgi skatas uz saplēstām lampas drumslām [lauskām]) Bet ko tu teiksi, Gaismas dvēsele?
G a i s m a s d v ē s e l e Es iešu kopā ar bērniem.
S u n s. (rūkdams no prieka) Es ar! Es ar!
F e j a. Tas ir ļoti labi. Bez tam, ir jau par vēlu atteikties. Jūs nevarat vairs atrauties [šķirties] - jums visiem jānāk mums līdzi. Bet tu, Ugun, neej nevienam pārāk tuvu. Suni, neķircini Runci, bet tu, Ūden, saturies taisnā ceļā un neizšķiedies uz visām pusēm.
Atkal stipri klauvieni pie durvīm
T i l t i l s. (klausās) Tas būs tēvs. Šoreiz viņš tiešām piecēlies no gultas. Es dzirdu viņu šurpu nākam.
F e j a. Iesim laukā pa logu. Nāciet visi pie manis, tur es došu jums, dzīvniekiem, no dabas spēkiem piemērīgus [piemērotus] apģērbus. (Maizei) Tu, Maize, paņem būrīti, kurā bērniem ielikt Zilo Putnu... Tev tas jāglabā. Žiglāk, žiglāk! Neparko [nav ko] laiku tērēt.
Logs pēkšņi kļūst garāks, pieņem durvju veidu. Visi iziet pa to, pēc tam logs pieņem agrāko veidu un aiztaisās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Istabā atkal tumšs. Durvis pa labi drusku paveras un gar durvju malu parādās tēva un mātes galvas.
T ē v s . Redzi nu, viss mierīgi. Tik circenis dzied.
M ā t e. Tu redzi viņus?
T ē v s. Ļoti labi redzu. Viņi mierīgi guļ.
M ā t e. Jā, es dzirdu, kā viņi elpo.
Durvis aiztaisās.
Priekškars krīt
***
Pirmais cēliens, pirmā aina
Otrais cēliens, otrā un trešā aina
Trešais cēliens, ceturtā un piektā aina
Ceturtais cēliens, sestā, septītā, astotā aina
Piektais cēliens, devītā un desmitā aina
Papildus lasīšanai, par lugas autoru:
From Wikipedia, the free encyclopedia
Материал из Википедии
Николай Бердяев. К ФИЛОСОФИИ ТРАГЕДИИ. МОРИС МЕТЕРЛИНК
no subject
Date: 2012-10-23 09:15 am (UTC)no subject
Date: 2012-10-23 05:53 pm (UTC)Authority tight-fisted generics no remedy
Date: 2017-01-10 10:42 pm (UTC)[url=http://viagrawithoutdoctorprescriptions.org]viagra without a doctor prescription usa
[/url] buying viagra los angeles
viagra without prescription
(http://viagrawithoutdoctorprescriptions.org) - viagra eli lilly prescription
buy viagra online overnight delivery lee county tree
Condition good pill as far as something ed
Date: 2017-03-14 04:18 pm (UTC)[url=http://levitra20mg-us.org]levitra 20 mg
[/url] can women take levitra tablets
generic levitra online
(http://levitra20mg-us.org) - levitra for order
buy affordable levitra,levitra levitra organic online