Zilais putns (2)

[triglochin]

Autors - M. Māterlinks,
tulkojis - A. Baltpurviņš
***

Otrais cēliens

Otrā aina


Pie fejas

Krāšņs vestibils fejas Berilunas pilī. Gaiši marmora pilāri, zeltīti un sudraboti kapiteļi, trepes, ejas starp pilāriem, balustrādes. Pa labi ienāk Runcis, Cukurs un Uguns, greznos apģērbos. No istabas, no kuras tie iznāk, izlaužas gaismas stari; tā ir burves garderobes istaba. Runcis gērbts Runča sensenā kostīmā un zābakos. Cukuram zīda drānas, pusē baltas un pusē gaiši zilas. Ugunij gara purpura mantija ar zelta audiem [oderi]; galvā mirdzīga raiba cepure. Viņi iziet cauri zālei, nonāk skatuves priekšā un sastājas ap Runci.

R u n c i s. Sanākat. Stājietes te. Es zinu visus kaktus šai pilī. Fēja Beriluna dabūja to kā mantojumu no Zilās Bārdas. Bērni un Gaismas dvēsele aizgājuši apmeklēt burves meitas meitiņu. Izlietosim pēdējas brīvas minūtes un parunāsimies par mūsu stāvokli... Vai esam jau visi kopā?
C u k u r s. Re, no garderobes nāk vēl Suns.
U g u n s . Velns lai parau, ko tad viņš uzvlcis?
R u n c i s. Viņš uzvilcis kāda Pelnrušķītes sulaiņa livreju. Taisni to, kas viņam vislabāk pienākas... Viņam ir verga dvēsele. Vai ziniet ko, noslēpsimies labāk aiz šīs balustrādes... Es viņam neuzticos. Labāk būtu, ja viņa nebūtu klāt pie mūsu sarunas.
C u k u r s. Par velti slēpties. Viņš jau saodis, kur mēs esam. Un te jau arī Ūdens klāt. Viņa iznāca no garderobes reizē ar Suni. Dievs, cik viņa labi izskatās!

Ūdens un Suns pienāk pie pirmās grupas

S u n s. (lēkdams) Sveiki, te jau mēs arī klāt. Skataties cik mēs labi izskatāmies. Apskatiet labi šīs krokas un izšuvumus. Viss tīra zelta izšuvums.
R u n c i s. (Ūdenim) Šis uzvalks [tērps], liekas, "laika krāsā", par kuru pasakās stāsta? Es, liekas, pazīstu to.
Ū d e n s. Jā. Nekā piemērigāka [piemērotāka] priekš sevis es nevarēju atrast.
U g u n s. (caur zobiem) Viņa ieradusies bez lietussarga.
Ū d e n s. Ko jūs teicāt?
U g u n s. Nekā, nekā.
Ū d e n s . Man izklausījās, it kā jūs runātu ko par resno, sarkano degunu, kuru es šais dienās redzēju.
R u n c i s. Nestrīdaties, kungi, priekš tam mums nav laika. Tomēr Maizes vēl nav. Kur gan tā kavējas?
S u n s. Visu laiku viņa meklē sev kostīmu un nevar atrast pa savai gaumei...
U g u n s. Vai nu vērts jēl maz rotāties, kam tāds idiotisks izskats, tāds resns vēders!
S u n s Galu galā viņa uzvilkusi turku kostīmu, izšūtu ar dārgakmeņiem un dunci pie sāniem un turbanu uzlikusi galvā.
R u n c i s. Parau, kāda... Viņai pats greznāks Zilās Bārdas kostims.

Maize ienāk tikko aprakstītā kostīmā. Zīda apģērbs ap milzīgo vēderu tikko tiekas kopā. Vienā rokā viņa tur dunča spalu, piekārtu pie jostas, otrā - būrīti, kas nolemts priekš Zilā Putna.

M a i z e. (pašapmierināti pakārtodamās [pārveļoties no vienas kājas uz otru]) Nu, kā es jums patīku?
S u n s. (lēkādams ap Maizi) Ak, cik viņa laba! Ak, cik viņa muļķe! Cik viņa laba! Cik laba!
R u n c i s. (Maizei) Vai bērni jau ir apģērbušies?
M a i z e. Jā. Tiltils uzvilka Sprīdīša sarkano kreklu, baltās zeķes un zilās bikses. Bet Mitilai ir Grietiņas drēbītes un Pelnrušķītes tupelītes... Bet visgrūtāk bija izmeklēt [sameklēt] apģērbu Gaismas dvēselei.
R u n c i s. Kāpēc?
M a i z e. Fēja atrod viņu par tik skaistu, ka gribēja viņu pavisam kailu atstāt... Tad es sāku protestēt mūsu visu, iecienīto dzīves pamatelementu vārdā. Galu galā aizrādīju, ka tādā gadījumā es atsakos ar viņu līdzi iet.
U g u n s. Vajadzēja pirkt abažūru...
R u n c i s. Ko atbildēja fēja uz tavu aizrādījumu?
M a i z e. Viņa sapliķeja mani vairak reizes [dažas reizes iesita man] ar savu spieķi pa galvu un pa vēderu
R u n c i s. Un kas tad notika?
M a i z e. Tas mani pārliecināja. Bet galu galā atradās arī priekš Gaismas apģērbs - tērps mēnesnīcas krāsā, kurš gulēja pašā pūra dibenā, kopā ar citiem retiem dārgumiem.
R u n c i s. Diezgan pļāpāts, laiks vairāk necieš. Lieta grozas ap mūsu nākotni... Jūs ziniet - Fēja pati mums to teica - ka ceļojuma beigas būšot arī mūsu dzīves beigas. Tad nu, protams, vajag novilcināt šo ceļojumu visiem iespējamiem līdzekļiem, cik vien ilgāk var. Bet tas vēl nav viss: vajag pārdomāt par mūsu sugas nākotni, par mūsu bērniem, par visu mūsu pēcnācēju likteni.
M a i z e. Bravo, bravo! Runcis runā pareizi.
R u n c i s. Klausaties: mums visiem še klāt esošiem - dzīvniekiem, priekšmetiem un dabas spēkiem, ir dvēsele, kuras [kuru] vēl cilvēks nav ieguvis savā varā. Un tamlīdz [tādēļ] mums vēl pastāv daļina neatkarības. Bet ja cilvēks atradīs Zilo Putnu, viņš visu zinās, visu redzēs, un mēs atradīsimies pilnīgi viņa varā... Es dabūju to zināt no manas vecas draudzenes, Nakts, - viņa vēl sargā Dzīves noslēpumu... Tāpēc vajag visādi cīnīties, lai Putna neatrastu. Pat ja tādēļ vajadzētu bērnu dzīvības grūst briesmās, arī tad mums nevajag apstāties.
S u n s. (uztrauktā balsī) Ko viņš tur teica? Atkārto vēl lūdzu. Es it kā lāga nedzirdēju.
M a i z e. Mierā! Jums nebij dots vārds. Es esmu sapulces priekšsēdētāja.
U g u n s. Kas jūs ievēlēja par priekšsēdētāju?
Ū d e n s. (Ugunij) Saturiet muti. Kāpēc jūs maisaties starpā [iejaucaties]?
U g u n s. Es iejaucos tāpēc, ka skaitu [uzskatu] to par vajadzīgu... Un lūdzu, netaisiet man piezīmes [neaizradiet man]...
C u k u r s. (mierinātāja balsī) Atļaujiet... Atļaujiet... Nestrīdēsimies... Lieta, lūk, ļoti nopietna... Vajag spert kādus soļus un izspriest vispirms, kādus.
M a i z e. Es pilnīgi piekrītu Cukura un Runča domām.
S u n s. Cik tas viss neizmērojami muļķīgi. Vajag klausīt cilvēkam un iztapt viņam – tur viss [tas ir viss]. Tikai tā ir īstenība, un cits nekas. Izņemot cilvēku, es cita nekā neatzīstu. Lai dzīvo cilvēks! Dzīvot un mirt priekš cilvēka. Visu priekš cilvēka. Cilvēks – tā ir dievība!
M a i z e. Es pilnīgi piekrītu Suņa ieskatiem [uzskatiem].
R u n c i s. (Sunim) Pievediet [nosauciet] pamatojumus, pierādiet, ka tas tā ir.
S u n s. Nav man nekādu pamatojumu, nekādu pierādījumu. Es mīlu cilvēku un – diezgan. Ja jūs domājiet uzsākt kaut-ko pret viņu, es jūs vispirms nogalināšu un tad iešu un viņam visu izstāstīšu.
C u k u r s. (aizstāvēdams, saldā balsī) Atļaujiet, kāpēc uzbudināties. No zināma redzes punkta, jums abiem taisnība. Ir daudz kas par un daudz kas pret.
M a i z e. Es pilnīgi piekrītu Cukura domām.
R u n c i s. Vai mēs esam visi šeit kopā – Ūdens, Uguns, un jūs paši, Maize un Suns, - vai mēs neesam nedzirdēta despotisma upuri? Atminaties [atcerieties], kā bija līdz tam, kamēr parādījās šis tirāns, atcerieties, kā brīvi staigājām pa zemes seju.. Uguns un Ūdens bija vienīgie pasaules valdnieki, kas tagad no viņu varas palicis... Un kādi mēs esam tagad, lielu laupītāju [plēsoņu] nožēlojami pēcnācēji. Tss! Beigsim runāt... Šurp nāk Fēja un Gaisma... Gaismas dvēsele stājusies cilvēka pusē, viņa ir mūsu ļaunākais ienaidnieks... Re, kur viņi nāk.

Pa labi ienāk Feja – vecenes izskatā – un Gaismas dvēsele, Tiltila un Mitilas pavadībā.

F e j a. Ko tas nozīmē? Ko jūs tur stāvat pūlī, ko sačukstaties, kā sazvērnieki? Laiks doties ceļā. Es nospriedu, ka jūsu vadone būs Gaismas dvēsele. Padodaties viņai [klausiet viņai] tā, it kā es pati tā būtu: es uzticu viņai manu burvju zizli. Šodien bērni apmeklēs savus mirušos: vectēvu un vecomāti. Aiz smalkjūtības, neviens no jums neies tur līdzi. Viņi pavadīs vakaru kopā ar saviem mirušajiem radiem. Bet jūs pa to laiku sagatavojiet visu vajadzīgo tālākam ceļojumam rītā. Šis ceļojums būs ļoti garš. Un nu žiglāk! Ejiet katrs savā vietā.
R u n c i s. (liekulīgā balsī) Es jau patlaban kā viņiem to teicu. Es uzaicināju viņus savu pienākumu stingri izpildīt. Par nelaimi, Suns visu laiku man traucēja un neļāva man runāt.
S u n s. Ko viņš runā? Pagaid-tik tu man! (Grib uzbrukt Runcim, bet Tiltils to attur ar draudīgu mājienu).
T i l t i l s. Mierā, Tilav! Nedrīksti uzbrukt! Ja tu vēl reiz uzdrošināsies...
S u n s. Dievība mana! Tu nezini... To jau viņš...
T i l t i l s. (tam draudēdams) Turi muti!
F e j a. Gana nu, laid viņu mierā. Un tu, Maize, atdod uz šo vakaru būrīti Tiltilam. Varbūt ka Zilais Putns paslēpts Pagātnes malā, malā, kur tagad bērnu vectēvs un vecāmāte. Pameklēt tur arī nekaitē un tāda gadījuma [tādu izdevību] garām laist nevar. Maize, kur būrītis?
M a i z e. (svinīgi) Tūlīt, augsti cienītā Fējas kundze (nostājas oratora pozā).. Būsiet man par lieciniekiem visi še klātesošie, ka sudraba būrītis, kura glabāšana bija uzticēta man...
F e j a. (viņu pārtraucot) Diezgan... Bez liekām frāzēm. Mēs iziesim pa šito pusi, bet bērni pa to.
T i l t i l s. (uztraukti) Vai mums jāiet vieniem?
M i t i l a. Man gribās ēst.
T i l t i l s. Man arī.
F e j a. (Maizei) Pogā vaļā savu turka halātu un nogriez viņiem no sava resnā vēdera.

Maze atpogā savu tērpu, izņem dunci no aizjostas, nogriež no vēdera divas maizes rikas un dod tās bērniem.

C u k u r s. (tuvojas bērniem) Atļaujiet piedāvāt jums arī dažas ledenes.

Aplauž vienu pēc otra kreisās rokas piecus pirkstus un dod tos bērniem.

M i t i l a. Ko viņš dara? Viņš aplauž visus pirkstus.
C u k u r s. (laipni) Pamēģiniet [pagaršojiet]. Viņas ir ļoti gardas. Tās ir īstas ledenes.
M i t i l a. (sūkā vienu pirkstu) Tā ir tik garda, tīrais prieks! Vai tev viņu ir daudz?
C u k u r s. (bažīgi [pieticīgi]) Jā, cik vajadzīgs.
M i t i l a. Bet vai tev nesāp, kas tu viņus lauzi?
C u k u r s. Ne drukas [nemaz]... Pavisam otrādi, tas ir ļoti izdevīgi. Tiklīdz tos aplaužu, tūlīt to vietā rodas jauni – un tā man arvien jauni pirksti.
F e j a. Bērni, jūs neēdiet saldumus tik daudz. Neaizmirstiet, ka šovakar jūs ēdīsiet vakariņas pie vecāsmātes un vectēva.
T i l t i l s. Vai viņi ir te?
F e j a. Jūs redzēsiet viņus tūlīt [drīz]
T i l t i l s. Kā lai gan mēs viņus ieraugam, ka [ja] viņi ir miruši.
F e j a. Viņi dzīvo mūsu atmiņā – tas ir, viņi nav miruši. Ļaudis nezin šo noslēpumu, tapēc, ka viņi vispār maz ko zin. Bet tu, ar sava dimanta palīdzību, redzēsi, ka mirušie, kurus piemin, dzīvo tikpat laimīgi, kā kad tie nebūtu miruši.
T i l t i l s. Bet Gaisma tak [taču] nāks mums līdzi?
G a i s m a s d v ē s e l e. Nē, labāk ja nav neviena sveša klāt pie jūsu radneciskās tikšanās. Es neesmu uzaicināta.
T i l t i l s. Bet kurp lai mēs ejam uz turieni?
F e j a. Re, pa šito ceļu. Tagad jūs atrodaties uz Atmiņu malas sliekšņa... Tiklīdz tu pagriezīsi dimantu, tu ieraudzīsi lielu koku, pie kura piesists galdiņš [dēlītis] ar uzrakstu. No tā tu uzzināsi, ka esi pienācis [atnācis], kur vajadzīgs [kur vajag]. Bet naizmirstiet, ka jums abiem jābūt atpakaļ trīs ceturtdaļ deviņos [bez piecpadsmit deviņos]... Tas ir ļoti svarīgi...Esiet akurāti [precīzi], ja jus nokavēsiet – viss pazudīs... Uz drīzu redzēšanos (piesaucot Runci, Suni, Gaismu un citus). Šurp, šurp... Bet jūs, bērni, turp.

Viņa aiziet pa labi kopā ar Gaismu, dzīvniekiem u.t.t. Bērni aiziet pa kreisi.

Priekškars krīt

***



Trešā aina


Atmiņu malā

Bieza migla, kurā kļūst redzams, priekšā pa labi, resna ozola stumbrs; pie tā piesists mazs dēlītis ar uzrakstu. Pilnīgi necaurredzama migla visapkārt. Tiltils un Mitila stāv pie koka.

T i l t i l s. Te jau ir koks.
M i t i l a. Pie tā - dēlītis ar uzrakstu.
T i l t i l s. Es nevaru saprast, kas tur rakstīts... Pagaidi, es pakāpšos uz šī celma... Tas pats jau ir. Tur uzrakstīts “Atmiņu mala”.
M i t i l a. Te jau viņa iesākas.
T i l t i l s. Jā. Bulta rāda šurp.
M i t i l a. Bet kur tad vectēvs un vecāmāte?
T i l t i l s. Aiz miglas... Mēs viņus tūlīt redzēsim.
M i t i l a. Es nekā neredzu. Es pat savas rokas un kājas neredzu. (raudulīgi) Man auksti!.. es negribu vairāk ceļot... Es gribu mājās...
T i l t i l s. Lūdzu, neraudi tak pastāvīgi, kā Ūdens! Kā tev nav kauna! Tāda liela meitene. Redzi nu, migla izklīst. Mēs tūlīt redzēsim, kas būs aiz tās.

Tiešām, migla sāk kustēties, kļūst vieglāka, gaišāka, izklīst, izgaist. Drīz vien kļūst gaišāks un zem zaļumu velves kļūst redzama līksma [priecīga] zemnieku mājiņa, apaugusi ar vijīgiem augiem. Logi un dirvis ir ciet [? vaļā]. Redzami bišu stropi pajumē, puķu podi un logiem, būrītis, kurā guļ strazds. Blakus durvīm sols, uz kura sēd, aizsnauduši dziļā miegā, zemnieks-vecis un viņa sieva. Tie ir bērnu vectēvs un vecāmāte.

T i l t i l s. (pazinis tos) Re, kur vectēvs un vecāmāte!
M i t i l a. (plaukstas sizdama) Jā, tie ir viņi, tie ir viņi!
T i l t i l s. (vēl ne gluži pārliecināts) Pagaidi, kas zin, varbūt viņi nav dzīvi un nevar kustēties no vietas... Pastāvēsim vēl aiz koka.

Tīla-māte atver acis, paceļ galvu, izstaipās, dziļi atņem elpu [nopūšās] un skatās uz Tīla-tēvu, kurš arī pamazām mostas no miega.

V e c ā m ā t e. Man gluži tā liekas, it kā mūsu bērnu bērni – tie, kuri vēl starp dzīvajiem, nāktu šodien mūs apciemot.
V e c t ē v s. Laikam gan viņi domā par mums. Es jūtu kājās it kā viļņošanu un drebēšanu.
V e c ā m ā t e. Man liekas, ka viņi ir kaut kur tepat tuvumā: man acīs ir prieka asaras.
V e c t ē v s. Nē, viņi vēl ļoti tālu... Es vēl jūtos ļoti nespēcīgs.
V e c ā m ā t e. Bet es tev saku, ka viņi jau blakus mums. Man atgriezies viss mans agrākais spēks...
T i l t i l s un M i t i l a (izskriedami no aiz ozola) Te mēs esam... Mēs atnācām pie jums... Vectēv un vecomāt... Tie esam mēs, tie esam mēs.
V e c t ē v s. Nu re, ko es teicu? Es tiešām paredzēju, ka viņi šodien atnāks.
V e c ā m ā t e. Tiltil, Mitil!.. Tie esiet jūs? Tā ir viņa?.. Tie ir viņi (mēģina skriet tiem pretī). Nē, nevaru paskriet... Man vēl arvien reimatisms pa vecam.
V e c t ē v s. (klibodams, klibodams kā nebūt pieskrien pie tiem) Es arī neesmu nekāds skrējējs. Man vēl arvien tā kocene kājas vietā, kuru salauzu, kritot no lielā ozola.

Bērni un vecīši sirsnīgi apskaujas un sabučojas

V e c ā m ā t e. Kāds tu, Tiltil, liels un stiprs kļuvis!
V e c t ē v s. (glaudīdams Mitilai matus) Skaties, vecen, kādi viņai skaisti mati... Un kādas acis. Cik labi viņa smaržo...
V e c ā m ā t e. (bučojot tos vēlreiz) Atsēžaties man uz ceļiem [nāciet man klēpī]
V e c t ē v s . Un man tu neviena neatstāsi?
V e c ā m ā t e. Pagaidi... Papriekš es viņus apmīļošu. Vai tētis un mamma veseli?
T i l t i l s. Viņi pilnīgi veseli, mīļo vecmāmiņ. Viņi gulēja, kad mēs izgājām.
V e c ā m ā t e. (ar mīlestību apskata bērnus un arvien vēl tos bučo) Kādi jus labiņi, tīriņi... Ko, mamma tevi tik labi nomazgāja? Un zeķes nav cauras? Senos laikos es tās adīju. Kāpēc neapmeklējat mūs biežāk? Priekš mums tas tāds prieks!.. Cik daudz mēnešu ir pagājis, kopš jūs pavisam mūs aizmiruši, un neviens mūs neaprauga.
T i l t i l s. Re, mē jau to nevarējām, vecmāmiņ. Šodien tik tas bija iespējams, pateicoties fējai...
V e c ā m ā t e. Mēs arvien gaidam, kaut dzīvie mūs apmeklētu... Viņi tik reti atnāk... Kad jūs bijāt pie mums pēdējo reizi? Ak, ja, Visu Svēto dienā, kad sāka zvanīt baznīcā.
T i l t i l s. Visu Svēto dienā? Mēs tad ne soļa neizgājām no mājas. Mēs bijām stipri saaukstējušies.
V e c ā m ā t e. Jūs domājāt par mums.
T i l t i l s. Domājām.
V e c ā m ā t e. Nu re, bet katru reizi, kad jūs pieminat mūs, mēs pamostamies un redzam jūs.
T i l t i l s. Un pietiek tad, lai... [pietiek ar to, ka]
V e c ā m ā t e. Nu to jau tu pats zini..
T i l t i l s. Nē, es nekā nezinu...
V e c ā m ā t e. (griežas pie vecā) Apbrīnojami ļaudis, viņi tur uz zemes. Arvien vēl nekā nezin... Un nekā lielāka [neko vairāk] pa šo laiku nav uzzinājuši?
V e c t ē v s. Arī tagad ir viss tas pats, kas bija mūsu laikos. Kad runā par nedzīvajiem, dzīvie vēl arvien vēl tādi pat muļķi, kā manā laikā,
T i l t i l s. Tātad, jūs visu laiku guliet?
V e c t ē v s. Mēs guļam diezgan daudz gaidīdami, kad dzīvie par mums iedomāsies un caur to mūs uzmodinās. Saldi ir gulēt, kad dzīve pabeigta. Bet patīkami arī pamosties laiku pa laikam.
T i l t i l s. Tātad īstenībā jūs miruši neesiet? Jūs neesiet miruši?
V e c t ē v s . Ko tu teici? Ko viņš tur runā? Viņš lieto vārdus, kurus mēs vairs nesaprotam.. Kas tas ir, vai kāds jauns vārds, jauns izgudrojums?
T i l t i l s. Vai vārds “nomirt”?
V e c t ē v s. Nu re, taisni šis vārds... Ko tas nozīmē?
T i l t i l s. Tas nozīmē: nebūt dzīvam...
V e c t ē v s. Cik viņi tur muļķi [kādi viņi muļķi] virs zemes!
T i l t i l s. Bet, vai te ir labi?
V e c t ā v s. Jā, nevar teikt, ka slikti.
V e c ā mā te. Jā, mums klātos ļoti labi, ja tikai jūs apmeklētu mūs biežāk... Vai atceries Tiltil, kad pēdējo reizi biju, es izcepu tev ābolu kūku. Tu apēdi tik daudz, ka tikko nesaslimi.
T i l t i l s. Kopš pagajūšā gada es ne reizi neesmu ēdis ābolu kūku... Un šogad ābolu pavisam nebija.
V e cā mā t e. Nerunā muļķības! Te arvien ir viss pie rokas.
T i l t i l s. Tas jau nepavisam nav viens un tas pats [kā pie mums]
V e c ā mā t e. Kā, nav viens un tas pats? Viss te pilnīgi tas pats. Re, mēs tak varam apskaut un bučot viens otru...
T i l t i l s. (skatoties pa kārtai [pēc kārtas] uz vectēvu, gan un vecomāti) Tu, vectēv, nemaz neesi pārgrozījies [izmainījies], gandrīz ne druskas [nemaz] ... Arī vecāmāte nav izmainījusies, bet palikusi gluži tāda pati... Jūs abi kļuvuši vēl skaistāki...
V e c t ē v s. Re, mums jau te ir labi... Mēs vairāk nenovecojam... Bet jūs turpretī audziet... taisni prieks... Redziet, tur uz durvīm ir iecirtums vēl no pagājušās reizes... Mēs jūs mērojām [mērījām], kad jūs te bijāt Visu Svēto dienā. Paga, stāvi taisni! (Tiltils nostājas pie durvīm) Par četriem pirkstiem izaudzis – tas ļoti daudz. (Arī Mitila stājas pie durvīm) bet Mitila – par četriem ar pusi. Ak tu, steiga... Parau, kā aug.
T i l t i l s. (apskatoties visapkārt, sajūsmināts) Cik ļoti te viss pa vecam, tikai daudz skaistāk. Re, sienas pulkstenis un rādītājs ar nolauztu galu. To vēl es nolauzu.
V e c t ē v s. Un te zupas bļoda, kurai tu izsiti robu.
T i l t i l s . Un te caurums durvīs, kuru es izurbu, kad man svārpsts pie rokas gadījās.
V e c t ē v s. Ak tu, delveris, ne mazums tu nodarīji posta mūsu mājā, un te ir koks, kurā tu kāpi, kad manis nebija mājās. Paskat. Viņā pa vecam brīnišķīgas, tumšas plūmes.
T i l t i l s. Bet viņas kļuvušas vēl skaistākas.
V e c t ē v s. Un te arī mūsu vecais strazds. Viņš vēl māk dziedāt (strazds pamostas un sāk skaļi dziedāt)
V e c ā m ā t e. Redzi nu, tiklīdz par viņu pieminēja...
T i l t i l s. (pārsteigts, ka strazds ir kļuvis pavisam zils) Viņš jau ir zils... Tātad šitas pats būs tas Zilais Putns, kurš man jāsameklē priekš fējas... Bet jūs man nekā neteicāt, ka viņš pie jums... Vinš gluži, gluži zils, kā bumba no zila stikla. (Lūdzēja balsī) Vectētiņ, vecmāmiņ, dodiet man strazdu!
V e c t ē v s. Kas bij, var būt, ka tiešām var dot to viņam? Ko domā, vecen?
V e c ā m ā t e. Protams, ka jādod. Mums viņš te bijis, nebijis... Viņš tikai guļ.. Nekad viņu nedzird.
T i l t i l s. Es ielikšu to tūlīt manā būrītī... Jā, kur tad tas ir? Ak, jā, es atstāju to pie lielā ozola (skrien uz ozolu, atnes būrīti un ieliek tajā strazdu). Tā tad tiešām jūs man atdodiet Zilo Putnu? Tad jau fēja būs priecīga! Un Gaisma arī.
V e c t ē v s. Tikai zini, es neņemos atbildīgs būt [neatbildu] par mūsu strazdu... Baidos, ka viņš jau bus atradis [atradinājies] no trokšņa un burzmas zemes dzīvē. Ka tik neatskrien atpakaļ pirmā izdevīgā gadījumā [pie pirmās izdevības]... Bet atstāj to pagaidām te, būrītī, un nāc apskati govi.
T i l t i l s. (pamanījis bišu stropus) Bet ko dara bites?
V e c t ē v s. Viņām te nav slikti... Vinas nav dzīvas, kā jūs to saprotiet, bet viņas strādā nenogurušas.
T i l t i l s. (pienāk pie stropiem) Te jau smaržo pēc medus... Šūnas laikam pilnas.. Un visas puķes te tik skaistas... Vai manas mirušās māsiņas arī te?
M i t i l a. Kur mani trīs brālīši, kurus ielika kapiņos?

Pie šiem vārdiem iznāk no mājas viens pēc otra septiņi mazi, dažāda auguma bērni un nostādamies rindā iztaisa antīskas ganu taures formu [nostājas līdzīgi Pana flautai]

V e c ā m ā t e. Re, kur viņi ir, re, kur viņi ir! Tiklīdz tos piemin, tiklīdz par viņiem ierunājas, tad tie jau klāt.

Tiltils un Mitila skrien bērniem pretī Apskāvieni, bučas. Visi bērni tekā, griežas riņķī, priecīgi smejas

T i l t i l s. Sveiks, Pjero... (ķeras viens otram matos). Kas ir, paplūksimies kā citreiz, Rober... Žani, sveiki! Kur tavs vilciņš? Madlēna, Pjereta, Polina... Un arī Riketa.
M i t i l a. (Riketai) Mīļmāsiņa... Viņa vēl arvien uz četri rāpo [arvien rāpo četrāpus]...
V e c ā m a t e. Jā, viņa jau vairāk neaug.
T i l t i l s. (pamana mazu sunīti, kurš visu laiku viņam blakus čamstina) Arī Kiki te, kuram es asti ar šķērītēm nogriezu, viņš ar nav pārmainījies...
V e c t ēv s. (pamācoši) Te viss paliek neizmaināms
T i l t i l s. Polinai vēl aizvien pūte [pumpa] uz deguna.
V e c ā m ā t e Jā, tā nenoies ar, nekā nevar tur līdzēt.
T i l t i l s. Kāds viņiem visiem veselīgs izskats. Kādi viņi rešniški, gludi [apaļīgi]... kādi vaigi... Redzams, ka bads viņus te nemoka.
V e c ā m ā t e. Viņi daudz veselīgāki no tā laika, kopš pārstāja dzīvi būt. Nekā nav vairāk ko bīties, nav nekādu slimību, nekādu rūpju, nekādu uztraukumu.

Mājas iekšā pulkstenis sit astoņi

V e c ā m ā t e. (izbrīnījusies) Kas tas ir?
V e c t ē v s. Taisnību sakot, nezinu. Liekas, pulkstenis pamodies...
V e c ā m ā t e. Nevar būt. Vinš nekad nesit.
V e c t ē v s. Tas tāpēc, ka mēs nedomājam par laiku. Vai kāds nav iedomājies par to, cik varētu būt pulkstenis?
T i l t i l s. Jā, es iedomājos... Bet cik tagad varētu būt pulkstenis?
V e c t ē v s . Taisnību sakot, nevaru pateikt, esmu atradis skaitīt stundas. Pulkstenis sita astoņas reizes, tas laikam būs tas, ko [kas] pie jums nozīmē: pulkstens astoņi.
T i l t i l s. Gaisma gaida mani bez piecpadsmit deviņos, Fēja lika atgriezties laikā, tas esot sevišķi svarīgi. Ar Dievu, es aizeju.
V e c ā m ā t e. Nē, nē, es jūs nelaidīšu bez vakariņām. Mēs uz ātru roku uzklāsim galdu tepat durvju priekšā. Taisni šodien man pagatavota lieliska kāpostu zupa un kūkas ar plūmēm.

No mājas iznes galdu, noliek to durvju priekšā, pienes bļodas, šķīvjus. Visi palīdz salikt.

T i l t i l s. Patiesībā, kad nu es reiz esmu dabūjis Zilo Putnu... un tad arī kāpostu zupa... tās [to] gan arī sen neesmu ēdis. No tā laika, kopš ceļoju... Viesnīcās jau to nedabū...
V e c ā m ā t e. Un gatavs ir. Nu, bērni, pie galda. Ja jums jāsteidzas, tad nekavēsim laika.

Aizdedzina lampu un sēžas pie galda. Pasniedz zupu. Bērni un vecīši sēžas pie galda un ēd, jautri grūstīdamies viens otru, skaļi smiedamies un priecādāmies

V e c t ē v s. Rāmāk, rāmāk... Tu arvien tāds pats nerātns kā agrāk. Pieraugi [uzmanies], ka nesadauzi šķīvi.
T i l t i l s. (pieceļas no savas vietas) Es vēl gribu zupu, vēl...

Viņš velk savu bļodu ar zupu, tā apgāžas, karsta zupa izlīst uz galda un viesu kājām. Kliedzieni, juceklis

V e c ā m ā t e. Nu, redzi nu, es jau tev teicu!
V e c t ē v s. (dod Tiltilam skaļu pliķi) Še tev par to!
T i l t i l s. (apjucis pirmā acumirklī, pēc tam pieliek roku pie vaiga un runā priecīgā balsī) Jā, gluži tā es dabūju no tevis reiz, kad vēl tu dzīvs biji. Vectētiņ, mīļais, cik patīkami, kad tu sit. Ļauj, lai es tevi nobučoju.
V e c t ē v s. Nu, ko vēl nē. To es varu atkārtot, ja tev tas patīk

Pulkstenis nosit pusdeviņi.

T i l t i l s. (uzlēkdams) Pusdeviņi! (nosviež karoti uz galda) Mitil, skriesim atpakaļ, citādi nokavēsimies [nokavēsim].
V e c ā m ā t e. Paliekat nu vēl kādas minūtes. Tur jau jums nekas nedeg... Diez, kad jūs atkal redzēs...
T i l t i l s. Nē, mēs nekādi nevaram palikt. Gaismas dvēsele tik laba, tik mīļa pret mums.... Un es viņai apsolīju... Iesim, Mitil,iesim.
V e c t ē v s . No dzīvajiem dabū tikai sarūgtinājumu [Viena bēda ar tiem dzīvajiem], vis-kas [vienmēr] viņiem darīšans, vienmēr pēc kaut kā [par kaut ko] uztraucas.
T i l t i l s. (paņēmis būrīti, steidzīgi bučo visus pēc kārtas) Sveiks, vectētiņ! Sveika, vecmāmiņ!.. Sveiki brāļi un māsiņas, Pjer, Rober, Polina, Madlēna, Riketa un arī tu, Kiki... Mums nekādi nav iespējams ilgāk pie jums palikt... Neraudi, vecmāmiņ, mēs bieži atnāksim pie tevis.
V e c ā m ā t e. Atnāciet katru dienu.
T i l t i l s. Jā, mēs atnāksim pēc iespējas biežāk.
V e c ā m ā t e. Tas ir mūsu vienīgais prieks. Priekš mums tie ir svētki, kad jūsu domas atnāk pie mums.
V e c t ē v s. Citu prieku mums nav.
T i l t i l s. Drīzāk, drīzāk [ātrak, ātrāk]! Kur būrītis? Kur putns?
V e c t ē v s . (dod viņam būrīti) Te jau viņš ir. Atceries, es ne par ko negalvoju, un ja zilā krāsa nodziest...
T i l t i l s. Ar Dievu, ar Dievu!
T i l t i l a b r ā ļ i un m ā s a s. Ar Dievu, Tiltil, ar Dievu, Mitil... Atnesiet mums ledenes. Ar Dievu... Atnāciet atkal.

Visi vicina mutautuņus, kamēr Tiltils un Mitila pamazām aiziet. Bet jau pie sarunu beigām migla no jauna sabiezē, balsu skaņa kļūst tik vāja, ka viss jau izgaist miglā, kad priekškars sāk nolaisties; Tiltils un Mitila paliek vieni zem lielā ozola.

T i l t i l s. Nāc šurp, Mitila!
M i t i l a. Bet kur ir Gaisma?
T i l t i l s. Nezinu (skatās uz putnu būrīti) Skaties, vinš nav vairs zils... Viņš atkal kļuvis melns...
M i t i l a. Dod, brālīt, man roku. Man ļoti auksti un bail.

Priekškars krīt

***

Pirmais cēliens, pirmā aina
Otrais cēliens, otrā un trešā aina
Trešais cēliens, ceturtā un piektā aina
Ceturtais cēliens, sestā, septītā, astotā aina
Piektais cēliens, devītā un desmitā aina