Zilais putns (3)

[triglochin]

Autors - M. Māterlinks,
tulkojis - A. Baltpurviņš

Trešais cēliens

Ceturtā aina

Nakts pilī

Milzīga, lieliska zāle vienkāršā stilā. Tā atstāj iespaidu kā kaut kas sastindzis, kapam līdzīgs. Tā ir līdzīga grieķu templim, kur pilāri, sijas, plītis un visi izgreznojumi ir no melna marmora, zelta un melna koka. Zālei trapeca izskats [trapecijas forma]. Bazalta kāpšļi [kāpnes], gandrīz visas zāles platumā, sadala zāli trijos slāņos, kuri paceļas cits pār citu augstāki [viens virs otra] un pakāpeniski attālinās skatuves aizmugurē. Pa labi un pa kreisi starp pilāriem ir durvis no tumšas bronzas, aizmugurē – monumentālas kapara durvis. Nenoteikta [izkliedēta] gaisma, it kā tā būtu tikai atspīdums no marmora un melnā koka, apgaismo zāli. Cits apgaismojums nekur nav manāms. Priekškaram pacļoties, N a k t s, vecas sievas [?? tulkojumā krievu valodā – skaistas dāmas] izskatā, garās, melnās drānās, sēd uz otrā plāna kāpnēm starp diviem bērniem: viens no tiem gandrīz kails, kā Amors, dus dziļā miegā ar smaidu uz lūpām, otrs stāv kā sastindzis no galvas līdz kājām.
Trešā plānā, pa labi, ienāk R u n c i s.

N a k t s. Kas nāk?
R u n c i s. (bezspēcīgs izlaizdamies uz marmora kāpnēm) Tas es, Nakts, mana māt... Man nav vairāk spēka.
N a k t s. Kas tev noticis, mans bērns? Tu bāls, sašļucis, dubļiem notašķīts [aptraipīts] līdz par ūsu galiem... Laikam atkal dauzījies pa jumtiem sniegā un lietū?
R u n c i s. Ne pa jumtiem dauzities man tagad laiks... Mūsu noslēpums ir briesmās: re, kas pa lietu... Ir pienācis iesākums beigām... Man izdevās izbēgt uz minūti, lai brīdinātu jūs, bet baidos, ka nekas jau vairs nelīdzēs.
N a k t s. Kas pa lietu? Kas noticis?
R u n c i s. Es jau jums stāstīju mar mazo Tiltilu, malkas cirtēja dēlu un par burvju dimantu... Un te nu viņš tūlīt nāks un prasīs, lai jūs atdodiet viņam Zilo Putnu.
N a k t s. Līdz šim tas viņam vēl nav rokā...
R u n c i s. Viņš drīz to panāks, ja mēs neglābsimies caur kādu brīnumu. Lūk, cik tāl tā lieta jau ir līdz šim [pagaidām]: Gaismas dvēsele, kura ir viņa vadone, nodod mūs visus. Viņa stājusies pilnīgi cilvēka pusē. Viņa izzinājusi to, ka Zilais Putns, īstais, vienīgais, kas panes dienas gaismu, slēpjas te, kur dzīvo zilie sapņu putni, kuri pārtiek no mēnesnīcas un mirst, ko līdz [tiklīdz] ierauga dienas gaismu. Gaismas dvēsele zin, ka viņai aizliegts kāju spert pār mūsu pils slieksni, tāpēc viņa sūta šurp bērnus. Bet Cilvēkam jūs nevarat noliegt durvis, kuras ved pie mūsu noslēpumiem, un es nezinu, kā tas viss beigsies un kas notiks...
N a k t s. Mans Dievs, kādi nu kļuvuši [pienākuši] laiki!.. Man nav ne minūtes miera... Pēdējos gados es taisni nesaprotu vairs Cilvēku... Kurp viņš tiecas? Viņš pārvalda jau trešo daļu no maniem noslēpumiem, visas manas šausmas bīstas no viņa un nedrīkst tam rādīties, mani spoki izklīduši, vairums manu slimību jūtas pavisam slikti.
R u n c i s. Jā, es zinu, grūti tagad laiki, tikai mēs divi vēl cīnamies pret cilvēku. Nu re, kur viņi jau nāk... Pēc manām domām, ir tikai viens līdzeklis: tā kā viņi tomēr vēl tikai bērni, tad vajag viņus iebaidīt, lai viņi neuzdrošinātos atvērt lielās durvis aizmugurē, tās, aiz kurām slēpti mēnesnīcas putni. Pietiek noslēpumu no citām alām, lai nogrieztu viņu vērību [novērstu viņu uzmanību], lai iebaidītu tos.
N a k t s. (ieklausās troksnī no ārpuses) Kas tad tas? Vai viņu ir daudz?
R u n c i s. Nē. Viņiem līdzi nāk mūsu draugi: Maize, Cukurs. Ūdens ne visai vesels, bet Uguns nedrīkst rādīties tāpēc, ka tā Gaismai rada [tas ir rados ar Gaismu]... Tikai vien Suns nav ar mums, bet no tā ar nevar nekā vaļā tikt.

Pirmajā plānā: pa labi nedroši sanāk [ienāk] Tiltils, Mitila, Maize, Cukurs un Suns.

R u n c i s. (metas Tiltilam pretī) Šurpu, šurpu, pavēlniek! Es Naktij paziņoju par jūsu ierašanos un viņa visa sajūsmībā [ir sajūsmināta]... Bet jūs viņu atvainojiet: viņa ne visai vesela un tāpēc nevarēja iznākt jums pretī...
T i l t i l s. Labdien, mīļā Nakts.
N a k t s. (apvainota) Labdien!.. Ko tas nozīmē? Kāpēc tu nesaki: “labu nakti” jeb kaut “labvakaru”?
T i l t i l s. (kā vainīgs [vainīgi]) Piedodiet man... Es nezināju... (Rāda ar pirkstu uz diviem bērniem) Vai tie jūsu bērni? Kādi viņi mīļi!
N a k t s. Jā, tie ir mani bērni. Tas te ir Miegs.
T i l t i l s. Kāpēc viņš tāds resnišks [resns]?
N a k t s. Tāpēc, ka viņš diezgan [labi] izguļas.
T i l t i l s. Bet kas ir tas otrs? Kāpēc viņš tā slēpjas? Kāpēc aizklāj seju? Vai viņš nav slims? Kā viņu sauc?
N a k t s. Tā ir Miega māsa... Labāk viņa vārdu nenosaukt.
T i l t i l s. Kāpēc?
N a k t s. Ļaudis nemīl, ka min viņas vārdu. Parunāsimies labāk par ko citu... Runcis man stāstīja, ka jūs esiet nākuši pēc Zilā Putna.
T i l t i l s. Jā, ar jūsu atļauju.. Lūdzu sakiet man, kur viņš ir?
N a k t s. Nezinu, mans bērns... Viss, ko es varu teikt, ir tas, ka viņa te nav. Es neesmu viņu nekad redzējusi.
T i l t i l s. Nē, viņš droši vien būs te. Man to teica Gaismas dvēsele. Viņa visu zin... Dodiet man jūsu atslēgas.
N a k t s. Zini, draudziņ, ka atslēgas es nevaru dot, kam gadas [kam pagadās] Man ir uzticēta apsardzība par visiem Dabas noslēpumiem [man ir uzticēts sargāt visus dabas noslēpumus]. Es esmu par tiem atbildīga un man stingri jo stingri noslēgts [aizliegts] tos izrādīt, lai kas arī tas nebūtu, no jo sevišķi bērniem.
T i l t i l s. Jums nav tiesību liegt atslēgas cilvēkam, kad viņš tās prasa... Es to zinu...
N a k t s . Kas tev to teica?
T i l t i l s. Gaismas dvēsele.
N a k t s. Atkal viņa... Par ko viņa visur bāžas? [kāpēc viņa visur iejaucas?]
S u n s. Dievība mana, vai pevēliet atņemt atslēgas viņai ar varu?
T i l t i l s. Mierā! Neiejaucies, kad tevis neprasa [kad tev nelūdz]. (Naktij) Esiet tik laipna, un dodiet man atslēgas.
N a k t s. Vai zīme tev ir? Kur tā ir?
T i l t i l s. (pieskaras cepurei) Paskaties uz dimantu.
N a k t s. (padodas neizbēgamībai) Nu labi. Te ir atslēga, ej un slēdz vaļā visas durvis. Bet piesargies... Ja gadās nelaime... Es vairs ne par ko neatbildu.
M a i z e. (ļoti uztraukta) Vai draud kādas briesmas?
N a k t s. Un kā vēl. Es pati nezinu, ko es izdarītu, ja atvērtos dažas no šīm bronzas durvīm un vaļēji kļūtu bezdibeņi, kas aiz tām slēpti. Te, visapkārt šai zālei, katrā no šīm bazalta alām aiz durvīm ieslēgtas visas cilvēces mocības, visi uzbrukumi, visas lipīgas sērgas, visas briesmas, visas katastrofas, visas noslēpumainas šausmas, kuras aptumšo dzīvi no pirmlaikiem. Man maksāja diezgan daudz pūļu, kamēr es ar Likteņa palīdzību tās ieslēdzu te. Un ticiet, man ļoti grūti noturēt padevibā šos mežonīgus kungus... Bet mēs zinam no piedzīvojumiem [no pieredzes], cik tas briesmīgi, kad kāds no tiem izsprūk manai uzraudzībai [no manas uzraudzības] un parādās virs zemes.
M a i z e. Ņemiet vērā to, ka esmu veca, pieredzējusi, un pilnum-pilna padevības šiem bērniem, iznāk, ka esmu vienīgā viņu aizstāve. Un tāpēc man jāliek jums priekšā jautājums.
N a k t s. Lūdzu.
M a i z e. Briesmu gadījumā, kādā ceļā būtu iespējams izbēgt?
N a k t s. Nav nekādas iespējas izbēgt no šejienes.
T i l t i l s. (ņem atslēgas, pakāpjas pa pirmājam kāpnēm). Sāksim no tejienes. Kas ir aiz šīm bronzas durvīm?
N a k t s. Liekas, ka spoki... Tās es jau sen neesmu atvērusi un viņi sen nav iznākuši no turienes.
T i l t i l s. (liekot atslēgu caurumā) Pārbaudīsim. (Maizei) Vai jūs paņemāt būrūti priekš Zilā Putna?
M a i z e. (zobiem klabot) Man, protams, nav bail... Bet tomēr vai nebūtu labāk, ja durvju neatvērtu [durvis neatvert], bet paskatīties pa atslēgas caurumu?
T i l t i l s. Es neprasīju jūsu padoma.
M i t i l a. (raud) Man bail... Kur ir cukurs? Es gribu mājās.
C u k u r s. (paklausīgs, glaimotāja balsī) Es te, blakus jums, mīļā jaunkundze, es nogriezīšu sev kādu pirkstu un došu jums ledenes.
T i l t i l s. Nav ko kavēties.

Pagriež atslēgu un uzmanīgi paver durvis. Tūlīt no turienes izlaužas pieci vai seši Spoki, visdažādāka izskata un izskraida [izklīst] uz visām pusēm. Mitilai paspruk baiļu kliedziens. Maize, šausmu pārņemta, nomet būrīti un slēpjas zāles aizmugurē. Bet Nakts, dzīdamās pakaļ Spokiem, kliedz Tiltilam:

N a k t s. Ātrāk! Ātrāk! Taisi ciet durvis, citādi tie izbēguļos visi un mēs nevarēsim vairs sadzenat [sadzīt] tos atpakaļ. Viņiem garlaicīgi kopš tā laika, kad cilvēks to vairs nebīstas.

Viņa dzenas Spokiem pakaļ, cenšas aizdzīt tos aiz viņu cietuma durvīm, ņemot palīgā no čūskām vītu pātagu.

N a k t s. Palīgā! Šurpu, šurpu.
T i l t i l s. (Sunim) Tilav, ej viņai palīgā.
S u n s . (lekdams, riedams) Atu, atu, atu!
T i l t i l s. Bet kur tad Maize?
M a i z e. (no zāles aimugures) Es te... sargāju durvis, lai viņi nevarētu iziet.

Šajā brīdī kāds no Spokiem iet uz viņas pusi un Maize, šausmīgi iekliegdamās, laiž ļekas vaļā, ko jaudā [laižās no viņa, cik ātri vien var].

N a k t s. (trijiem Spokiem, kurus viņa notvērusi aiz apkakles) E, jūs, šurpu! (Tiltilam) Pataisi mazliet durvis vaļā (viņa bīda spokus alā) Nu re, tā. (Suns pieved vēl dažus) Aha, arī vēl! Žiglāk, žiglāk vietās... Jūs it labi ziniet, ka tagad jums atļauts iziet tikai reizi gadā – Visu Svēto dienā (viņa aiztaisa durvis).
T i l t i l s. (tuvojas citām durvīm) Bet tur kas?
N a k t s. Tu tomēr gribi turpināt apskatīšanu? Es tak tev teicu, ka Zilais Putns nekad nav šurp atlaidies... Tomēr, kā vēlies... Taisi vaļā, ja patīk... Te slimības.
T i l t i l s. (ielicis atslēgu caurumā) Ko, vai tad arī šīs durvis atveramas ar uzmanību [vai arī šīs durvis jāver uzmanīgi?]
N a k t s. No tām nav ko baidīties... Viņas, nabadzītes, kļuvušas rāmas... Viņām tagad slikti. Kopš kāda laika cilvēks neļauj tām vairs nepaviam dzīvot, vienmēr un visur ar viņām karo... Sevišķi kopš tā laika, kad sāka atrast mikrobus, viņām pavisam nelāgi. Nu, attaisi, redzēsi pats.

Tiltils atver durvis pagalam [pavisam] vaļā. Nekas nerādās.

T i l t i l s. Vai viņas nekad neiznāk?

N a k t s. Es tev teicu: visas viņas nevarīgas un dūšu pazaudējušas. Dakteri apietas ar [izturas pret] viņām visai nelaipni. Ejiet uz brīdi iekšā, tad jau redzēsiet.

Tiltils ieiet iekšā un tūlīt iziet atpakaļ.

T i l t i l s. Zilā Putna tur nav... Jūsu Slimībām ļoti slimīgs izskats... Viņas ne galvas pacelt neuzdrīkstas [viņas pat galvu pacelt neuzdrīkstas]...

Maza V ā j ī b a tupelēs, nakts svārkos [naktskreklā] un naktsmicē, izskrien no alas un iesāk lēkāt pa zāli.

T i l t i l s. Skatieties, kas tur tā maza izleca. Kas tā tāda?
N a k t s. Lai nu viņa paskraida, tā ir pati mazākā no slimībām Iesna... Viņu vēl vismazāk nāvē, un viņa dzīvo vēl labas dienas (pieaicina Iesnu) Nāc šurp, mazā... Tu par daudz agri izbiseneji [tu pārāk agri iznāci], pagaidi ziemas.

Iesna, šķaudīdama, klepodama, degunu šņaukdama, atgriežas alā un Tltils aiztaisa durvis).

T i l t i l s. (tuvojotes nākamām durvīm) Bet kas aiz šīm durvīm?
N a k t s. Sargies... Tur kari... Viņi tagad briesmīgāki un stiprāki, kā jebkad... Nedod Dievs, kad kaut viens no viņiem tagad izrautos no manas uzraudzības... Bet tomēr, kamēr tu ieskatīsies alā, būsim gatavi aizraut durvis kopīgiem spēkiem.

Tiltils visai nedroši paver durvis mazu maliņu [drusciņ paver durvis], lai varētu ieskatīties. Tad strauji atlec [...]

T i l t i l s. Ātrāk, ātrāk! Aizveriet durvis... Viņi mani ieraudzīja... Viņi visi nāk šurp. Viņi izlauzīs durvis.
N a k t s. Metīsimies visi kopīgi... Dūšīgāk, dūšīgāk. Hei, Maize, palīdzi!.. Turiet, turiet... Re, kas viņiem par spēku! Nu, paldies Dievam, padevās... Beidzot taču. Tu viņus redzēji?
T i l t i l s. Jā... jā. Viņi milzīgi... Briesmīgi. Liekas, pie viņiem nav Zilā Putna.
N ak t s. Protams, nav. Ja tas pie viņiem iekļūtu, viņi to tūlīt apēstu. Nu, kas ir, vai nebūs jau nu tev diezgan? Tu, domāju, būsi tagad pārliecinājies, ka šeit nekā neatradīsi. Te nav tava putna.
T i l t i l s. Man jāapskata viss. To es zinu no Gaismas.
N a k t s. No Gaismas? Kas pati bīstas un sēd mājās no vietas nepakustoties - tam viegli izrīkot citus.
T i l t i l s. Iesim uz nākošām durvīm... Kas tur ir?
N a k t s. Tur man ieslēgti Tumsa un Šausmas.
T i l t i l s. Vai var atvert durvis?
N a k t s. Cik patīk. Viņas rāmas, tāpat kā Slimības.
T i l t i l s. (paverdams durvis pa pusei, nedaudz bailīgi ieskatās alā) Viņu, kā liekas, te nav?
N a k t s. (arī paskatīdamās alā) Nu, jūs, Tumsa un un Šausmas, iznāciet uz brīdi, jums der izstaipīt kājas...

Tumsa un dažas Šausmas, visas sieviešu izskatā. Tumsa - melnā, Šausmas - zaļganos tērpos, bailīgi panāk dažus soļus no alas, bet tikko Tiltils pakustās, ātri raujas atpakaļ.

N a k t s. Nu, nebīstaties, palieciet. Tas ir bērns, viņš jūs neaiztiks... (Tiltilam) Viņas kļuvušas ļoti bailīgas, izņemot lielās, kuras sēd tur, alas dibenā.
T i l t i l s. (ieskatoties dziļumā) Kādas viņas briesmīgas!
N a k t s. Viņas ir pieķēdētas. Vienīgi tās nebīstas cilvēka... Taisi ātrāk durvis ciet, Dievs lai nedod, ja viņas noskaistas [sadusmojas].
T i l t i l s. (tuvojas nākošām durvīm) Kāpēc šīs durvis ir tumšākas par citām? Kas ir aiz tām?
N a k t s. Aiz tām ir slēpti daži Noslēpumi... Ja tu ļoti gribi, vari atvērt arī tās. Bet neej iekšā... Esi uzmanīgs. Bet mēs būsim gatavi aizvert durvis kopējiem spēkiem, tāpat kā karu durvis.
T i l t i l s. (paver durvis ļoti uzmanīgi, pabāž galvu pavertās durvīs) U... U... cik auksti! Acīm sāpīgi... Taisiet ciet ātrāk. Atspiediet, piegrūdiet. (Nakts, Suns, Runcis un Cukurs aizcērt durvis). Dievs, es redzēju!..
N a k t s. Ko tu redzēji?
T i l t i l s. (satriekts) Es nevaru izteikt... bet tas bija kas briesmīgs... Viņas tur sēdēja... kaut-kādi ķēmi bez acīm. Bet kas ir šis milzis, kurš gribēja mani saķert?
N a k t s. Laikam gan Klusēšana. Viņa sargā durvis no iekšienes. Tas, ko tu redzēji, bija tiešām kas briesmīgs. Tu vēl arvien esi briesmīgi bāls un viss drebi.
T i l t i l s. Es nekad nevarētu domāt... Nekā tamlīdzīga es nebiju redzējis un nevarēju iedomāties... Man rokas kā ledus.
N a k t s. Bet tālāk būs vēl briesmīgāk, ja tu nodomāsi turpināt savus meklējumus.
T i l t i l s. (tuvojas nākošām durvīm) Bet tur.. atkal Biresmas?
N a k t s . Nē, tur no visa pa druskai. Tur es ieslēdzu zvaigznes, tur manas iz lietošanas izgājušas smaržas, dažas no manām ugunīm un gaismām, piemēram, spīganas, jāņtārpiņi. Tur arī nakts rasa, lakstīgalu dziesmas un viss kas tamlīdzīgs.
T i l t i l s. Nu re, zvaigznes, lakstīgalu dziesmas... Tur tad arī viņš droši vien būs.
N a k t s. Atver vien, ja gribi. Nekā ļoti briesmīga tur nav.

Tiltils plaši atver durvis. Tūlīt izlaužas no sava cietuma zvaigznes jaunu, skaistu meiteņu izskatā, daudzkrāsaina spožuma, un izkaisās pa zāli un uz kāpnēm, ap kolonnām, sastājas graciozās grupās, tāda savādi-blāzmaina pusmiglā tītas. Nakts smaržas, tikko saredzamas, malduguntiņas, jāņtārpiņi, caurspīdīga rasa pievienojas tām un tajā pat laika no alas straumēm plūst lakstīgalu dziesmas un pilda visu nakts pili.

M i t i l a. (sajūsmā rokas plaukšķinādama) Kādas skaistules!
T i l t i l s . Cik savādi viņas dejo!
M i t i l a. Cik brīnišķīgi viņas smaržo!
T i l t i l s. Cik līksmi dzied!
M i t i l a. Bet kas ir tie tur, kuri ir tikko saredzami?
N a k t s. Tās ir manas ēnas smaržas.
T i l t i l s. Bet kas ir tie tur, gluži kā stikla audeklis [audums]?
N a k t s. Tā ir mežu un lauku rasa... Taču, būs jau diezgan... Laiks taisīt ciet. Kad viņi sāk dejot, tos apmierināt [nomierināt] ir vareni grūti. (Rokas plaukšķinot) Ei, jūs, zvaigznes! Nav laiks tagad dejot. Debesis vienos mākoņos. Ātrāk tiekat savāš vietās, ja ne tā [bet ja nē], es pasaukšu Saules Staru.

Zvaigznes, Smaržas un citi nobīstas un bēg atpakaļ alā, kura aizlēdzas aiz viņiem. Tajā pat brīdī apklust lakstīgalas dziesma.

T i l t i l s. (tuvojas durvīm aizmugurē) Bet nu šīs durvis pa vidu – kas aiz tām?
N a k t s. (stingri) To vaļā netaisi!
T i l t i l s. Kāpēc?
N a k t s. Tās atvērt ir aizliegts.
T i l t i l s. Aha, zīme [pazīme], ka tur tad arī noslēpts Zilais Putns. Gaismas dvēsele jau man teica.
N a k t s. (mātes balsī) Uzklausi mani, mans bērns. Es biju pret tevi laba, es izpildīju visas tavas vēlēšanas, darīju priekš tevis to, ko līdz šim ne priekš viena cita nebiju darījusi. Es atklāju tev visus manus noslēpumus... Es mīlēju tevi...man žēl tavas jaunības, tavas nevainības, un es runāju tagad ar tevi kā māte. Paklausi mani, tici man, mans bērns. Atsakies, apstājies, nekārdini likteni – neslēdz vaļā šīs durvis.
T i l t i l s . (kļuvis šaubīgs) Kāpēc īsti?
N a k t s. Tāpēc, ka es negribu, lai tu ietu bojā. Tāpēc, ka neviens no tiem – vai dzirdi – neviens no tiem, kas pavēruši šīs durvis jel par matu, dzīvs nav atgriezies saules gaismā. Tāpēc, ka viss, ko vien var iedomāties briesmīgu, visas šausmas un briesmas, par kurām runā virs zemes, nav itin nekas, salīdzinot ar mazāko no briesmām, kuras sagaida cilvēku, tikko viņa mirklis [skatiens] tuvojas bezdibeņa malai, - tai, kurai neviens vēl nav iedrošinājies dot nosaukumu. Man pat jāsaka tev, ka, ja tu tiešām gribi atvērt šīs durvis, man jālūdz tevi pagaidīt, un dot man laiku noslēpties manā bezlogu tornī... Apdomā, pirms dari.

Mitila, asarās, no bailēm iekliegdamās, cenšas atvilkt Tiltilu no durvīm.

M a i z e. (zobiem klabot) Netaisi vaļā šīs durvis. (Metoties ceļos viņa priekšā) Apžēlojaties par mums!.. Lūdzu jums ceļos metoties. Ticiet Naktij, viņa runā patiesību...
R u n c i s. Redziet, jūs riskējiet ar mūsu visu dzīvībām.
T i l t i l s. Man vajag atvērt šīs durvis.
M i t i l a. ( skaļi raudādama un kājas mīņādama [skaļi raud un sit ar kājām]) Negribu, negribu.
T i l t i l s . Maize un Cukurs, ņemiet Mitilu aiz rokas un iejiet ar viņu kur tālāk nost, bet es atvēršu durvis.
N a k t s. Glābjaties! Bēdziet! Steidzaties! (aizbēg)
M a i z e. (bēg ko spēj) Atļaujiet mums aizskriet kaut līdz zāles galam...
R u n c i s. (arī steidzīgi aizskrien) Pagaidiet, pagaidiet!

Viņi slēpjas aiz kolonnām zāles otrajā galā. Tiltils paliek viens ar Suni, blakus monumentālām durvīm pa vidu.

S u n s. (smagi elso, aizturot bailes) Es palieku! Es palieku! Es nebaidos... Es palieku blakus manai dievībai... Es palieku.
T i l t i l s. (Suni mīlinādams) Tu esi varonis, Tilav, tu esi varonis. Nobučo mani. Divatā nav bail. Nu, paraudzīsim [paskatīsimies].

Viņš liek atslēgu caurumā un tajā pat brīdī, zāles otrajā galā, atskan baiļu kliedziens. Tikko atslēga pieskaras durvīm, platās un augstās durvju puses vidū pašķiras un pa labi un pa kreisi nozūd sienā. Atklājas bezgalīgs, neizsakāmi skaists, burvīgs sapņu dārzs nakts gaismā. Tur, starp zvaigznēm un planētām, putni, kuri apgaismo no sevis visu, kam viņi pieskaras, pastāvīgi pārlidojot no vieniem dārgakmeņiem uz otriem, no vieniem mēneša stariem uz otriem; burvīgi zili putni nenogurstoši un harmoniski lido līdz galējām horizonta robežām. Viņu ir tik bezgalīgs daudzums, ka to bari izskatās kā elpa, kā dzidra atmosfēra, kā pati burvīgā dārza dzīvība.

T i l t i l s. (apžilbis, apmulsis, stāv dārza blāzmainā gaismā) Tās tak ir debesis! (pagriežas pie aizbēgušajiem) Nāciet šurp... re, kur viņi... Viņi te... Mēs tos bedzot sadzinām [atradām]. Te tūkstoši zilu putnu, miljoni.. miljardi! Viņu vairāk nekā vajadzīgs. Nāc šurp, Mitil! Šurp, Tilav!..Nāciet visi šurp... Palīdziet man (strauji metas uz putniem). Te viņus var ņemt kailām rokām... Viņi nepavisam nav kā meža putni. Viņi nebaidās no mums. Šurp, šurp!

Mitila un visi pārējie atskrien atpakaļ. Visi sanāk dārzā, izņemot Nakti un Runci.

T i l t i l s. Nu, redziet, nu, vinu pat pārāk daudz... Viņi metas man uz rokām. Skataties, skataties: viņi ēd starus... Mitil, kur tu paliec [paliki]? Te tik daudz zilu spārnu ap mani, te tik daudz splvu birst no visām pusēm, ka nekas nav saredzams [ka neko nevar redzēt]. Tilav, nekod putnu... Nemoki viņu. Ņem tos labi [ļoti] uzmanīgi.
M i t i l a. (zilo putnu viesulī) Es jau sešus noķēru... Kā viņi sitas manās rokās... Es nevaru viņu [tos] noturēt.
T i l t i l s. Es arī nē... Es pieņēmis [noķēru] viņu pārāk daudz... Viņi izraujas, viņi griežas atpakaļ... Un Tilavam arī daudz... Viņi vilina mūs sev līdzi... Viņi aiznesīs mūs debesīs... Iesim ātrāk ārā no šejienes... Gaismas dvēsele mūs gaida. Kā viņa priecāsies! Šurpu, šurp!

Viņi skrien no dārza, turot rokās daudzus putnus, kuri spurojas viņu rokās. Viņi iziet cauri visai zālei, zilajiem spārniem plivinoties, aiziet pa labi, no kurienes atnāca. Viņiem seko Maize un Cukurs, kuri arī ķēra putnus. Palikuši vieni, Nakts un Runcis iet uz skatuves aizmuguri un uztraukti skatas dārzā.

N a k t s. To viņi nav noķēruši.
R u n c i s Nuja ka nē. Re, kur viņš uz mēneša stara. Viņi nespēja to aizsniegt; viņš sēdēja pārāk augstu.

Priekškars nolaižas un ārpus priekškaram tūlīt vienlaicīgi parādās pa kreisi – Gaismas dvēsele, pa labi – Tiltils, Mitila un Suns, apkrāvušies seķērtiem putniem. Bet putni liekas nedzīvi. Galviņas nokarušas, spārni kā salauzti.

G a i s m a. Nu kā, noķerāt to?
T i l t i l s . Jā viņi tur, ņem, cik gribi... Kaut veselu tūkstoti!.. Te viņi ir. Redzi (skatās uz putniem, dodot tos Gaismai un ievēro, ka tie mirušī). Viņi nomiruši!.. Kas viņiem noticis? Un tavi arī, Mitil, un Tilava arī (ar dusmām met zemē mirušos putnus) Cik tas nejauki! Kas viņus nonāvējis? Man tas ir tik sāpīgi! (viņš aizklāj seju rokām un raud neapklusinami).
G a i s m a. (maigi apskāvot viņu, kā māte) Mans bērns, neraudi. Lieta ir tāda, ka tu neesi noķēris to putnu, kurš spēj dzīvot arī dienas gaismā... Viņš aizlidojis no tevis. Bet mēs viņu sameklēsim.
S u n s . (skatās uz mirušiem putniem) Vai var viņus ēst?

Visi iziet pa kreisi.

Priekškars krīt.
***


Piektā aina

Mežā

Mežs. Nakts, Mēnesnīca. Daudz vecu koku: Ozols, Goba, Vīksna, Apse, Priede, Liepa, Kastaņas u.c.
Ienāk Runcis.

R u n c i s. (palocīdamies pret [paklanas] vieciem kokiem) Sveiki, koki!
L a p u š a l k a. Sveiks!
R u n c i s. Šodien ir liela diena. Jūsu naidnieks atnāks un izlaidīs brīvībā jūsu gribu un pats sevi atdos jūsu varā. Es runāju par Tiltilu, malkas cirtēja dēlu, malkas cirtēja, kas nodarijis jums tik daudz ļaunā... Viņš meklē Zilo Putnu, kuru jūs slēpiet no cilvēka kopš pirmlaikiem, tā kā tas vien zina mūsu noslēpumu (Šalka lapās). Ko jūs teicāt? Ak jā, to runā Apse... Jā, viņam ir tāds dimants, un ar tā palīdzību viņš var uz brīdi atbrīvot mūsu dvēseles. Viņš var likt mums izdot [atdot] Zilo Putnu viņam un tad mēs būsim galīgi Cilvēka varā. (Šalka lapās)Kas tagad runā? Ak, tas ir Ozols... Kā jums klājas? (Šalka Ozola lapās). Vēl aizvien saaukstējušies? Bet, vai Lakrica jūs neārstē? Avien vēl reimatisms? Ticiet, tas no sūnām. Jūs pārāk daudz viņas lieciet uz kājām. Bet Zilais Putns arvien vēl pie jums? (Šalka Ozola lapās) Ko jūs runājiet [sakiet]? Jā, vajag rīkoties bez stomīšanas [nekavējoties]. Vajag izmantot viņa atnākšanu un iznīcināt viņu. (Šalka lapās). Jā, Viņam līdzi atnāks viņa mazā māsa, arī viņai jāmirst. (Šalka lapās). Jā, Suns arī ar viņiem, un nav iespējams no tā vaļā tikt. (Šalka lapās). Ko jūs teicāt? Nopirkt [uzpirkt] viņu nav iespējams. Es jau izmēģināju visus līdzekļus. (Šalka lapās). Ak, tā esi tu, Priede. Labi, sagatavo četrus dēļus... Jā ar viņiem ir arī Uguns, Cukurs, Ūdens, Maize. Viņi visi gadijumā ar mums [ir mūsu pusē], izņemot Maizi, kurai nevar uzticēties. Tikai Gaismas dvēsele ir pilnīgi Cilvēka pusē. Bet viņa neatnāks... Es pierunāju bērnus, lai atskrien šurp paslepen [slepeni], tai laikā, kad Gaisma vēl gulēs... Atcerieties, otra tāda iespēja diez vai vēl kādreiz gadīsies. (Šalka kokos). Aha, es dzirdu Gobas balsi! Ja, jums taisnība, vajag pateikt dzīvniekiem. Trusītim, liekas, ir bungas... Viņš te, pie mums? Nu, ļoti labi... lai sabungo vispārējo sapulci, tūlīt. A, re, kur viņi ir.

Tālumā dzirdama trusīša bungošana, ienāk Tiltils, Mitila un Suns.

T i l t i l s . Kas būs te?
R u n c i s. (pakalpīgi, ātri steidzas bērniem pretī) Re, nu jūs arī, beidzot... Kāds jums šodien labs izskats, cik jūs skaisti! Es atnācu papriekš, lai paziņotu par jūsu atnākšanu. Viss iet labi. Šoreiz Putns būs jums rokās, es par to esmu pilnīgi pārliecināts. Es tikko kā aizrīkoju [nosūtīju] Trusīti, lai sapulcina visus meža zvērus... Dzirdams jau, kā viņi nāk pa mežu šurp. Vai dzirdat? Tikai viņi ir ļoti bailīgi un nedrīkst pienākt tuvāk.

No tāluma dzirdama dažādu zvēru tuvošanās: govju, žurku, zirgu, ēzeļu u.t.t. Runcis klusi runā ar Tiltilu, vedot viņu sānos)

R u n c i s. Tikai kāpēc jūs ņemāt Suni līdzi? Es tak teicu jums, ka viņš ar visiem ķildā – pat ar kokiem. Baidos, ka tik viņa klātbūtne visa nesamaitā [visu nesabojā].
T i l t i l s. Es nekādi nevarēju no viņa atkratīties (griežas pret Suni, ar draudiem). Vai iesi prom, pretīgais radījums?
S u n s. To tu man saki? Ko esmu ļauna nodarījis?
T i l t i l s. Es saku tev: taisies ārā. Tevis mums te nevajag, tas arī viss... Tu man esi apnicis, vai saproti?
S u n s. Es neteikšu ne vārda... Es tikai iztālēm sekošu... Tu mani pat neredzēsi... Vai gribi, lai stājos uz pakaļkājām?
R u n c i s. (klusi Tiltilam) Un kā jūs gan cietiet šādu nepaklausību? Dodiet viņam labi krietni ar spieķi pa purnu. Viņš ir pavisam nepanesams!
T i l t i l s. (Sunim) Nu, ko, vai tagad klausīsi mani?
S u n s. (Kauc aiz sāpēm) Ai, ai, ai!
T i l t i l s. Nu, ko, kā tas tev patīk?
S u n s. Atļauj man tevi nobučot par to, ka tu mani izkūli (viņš bučo un apber Tiltilu ar mīlinājumiem)
T i l t i l s. Nu, nu, diezgan. Ej!
M i t i l a. Nē, nē. Lai viņš paliek pie mums. Es bīstos [man bail] no visa, kad viņš nav klāt.
S u n s. (lec un vētraini mīlinādams to tikko neapgāž pie zemes).Laba meitiņa, kāda viņa skaistule. Kāda viņa laba. Man viņa jānobučo. Vēl, vēl, vēl!
R u n c i s. Re, kur idiots! Nu, nekavēsim velti laiku. Pagrieziet dimantu.
T i l t i l s . Kur lai es nostājos?
R u n c i s. Šī mēnešstara gaismā. Jūs varēsiet labāk redzēt. Nu pagrieziet nu, tikai lēnām.

Tiltils pagriež dimantu, tūlīt pa zariem un lapām izskrien ilgas trīsas. Pašu vecāko un ievērojamāko koku stumbri atveras un no tiem iznāk koku dvēseles. Dvēseļu āriene ir dažāda, piemērīga [atbilstoša] ikviena koka izskatam un raksturam. Vīksnas dvēselei, piemēram, drūma rūķīša izskats, ar lielu vēderu. Liepas gars – piemīlīgs, laipns, labsirdīgi jautrs. Gobas gars – grezns un kustīgs. Bērza gars – balts, savaldīgs, nemierīgs. Vītola gars – izpūris, raudulīgs. Priedes gars – garš, kalsns un kluss. Cipreses gars – ar traģisku sejas izteiksmi. Kastaņas gars – pretenciozs, apkārtstaiguļa izskatā. Apses gars – jautrs, trokšņains, pļāpīgs. Citi iznāk lēnām no saviem stumbriem, samiegojušies, izstaipas, kā pēc mūža miega, citi ar joni, jautri, modri. Visi viņi stājas ap bērniem, turēdamies ikviens tuvāk tam kokam, no kura izgājis.

A p s e. (pirmā pieskrien pie bērniem, kliedz pilnā balsī). Ļaudis un mazi cilvēciņi... Nu varēs runāt ar viņiem... Gals klusēšanai... No kurienes nākdami? Kas viņi tādi? (Liepai) Bet tu, krustmāt, viņus pazīsti?
L i e p a. Nē, liekas, es nebūšu viņus redzējusi nekad [liekas, neesmu tos nekad redzējusi]
A p s e. Nu padomā... Tu jau visus ļaudis pazīsti, mūžīgi trinies ap viņu mājām.
L i e p a. (ieskatās bērnos) Nu ne jau, apgalvoju jums... Es viņu nepazīstu... Viņi vēl pārāk jauni. Es labi pazīstu pēc sejām tikai iemīlējušos, kuri apmeklē mani mēnesnīcas vakaros un tos, kuri atnāk alu dzert manu zaru pakrēslī.
K a s t a ņ a. (īgni, sakārto monokli pie acs) Kas tad šie tādi? Laikam kādi zemnieku nabagi.
A p s e. Jūs kļuvuši ļoti lielmanīgi, Kastaņa kungs, kopš apmelējat tikai lielpilsētu bulvārus.
V ī t o l s. (koka kurpēs, tuvojas, runājot raudulīgā balsī) Ak, mans Dievs, mans Dievs! Atkal man atņēmuši galvu un nogriezuši rokas priekš vijām.
A p s e. Tss... Ozols iznāk no savas pils. Kāds viņam šodien slimīgs izskats... Vai nav tiesa, [ka] viņš sāk novecot? Cik viņam īsti ir gadu? Priede saka, ka četri tūkstoši, bet es domāju, ka viņa stipri pārspīlē. Uzklausīsim viņu. Viņš mums visu izskaidros.

Ozols lēni tuvojas. Viņš ir senlaiku vecīts; galvā vainags no vējslotām; viņam ir garas, zaļas drānas [zaļš tērps], izšūtas pūku un pelējumu musturiem. Viņš ir akls. Balta bādra plīvo pa vējam [vējā]. Ar vienu roku viņš atspiežas uz zarainas rungas, ar otru – uz jauna ozoliņa, kurš noder viņam par [kapo par viņa] vadoni. Zilais Putns sēd viņam uz pleca. Viņam tuvojoties visi koki cienīgi palokas [klanās].

T i l t i l s. Zilais Putns ir viņam uz pleca... Ātrāk, ātrāk nāciet šurpu. Dodiet man to.
K o k i . Klusu...
R u n c i s. (Tiltilam) Noņemiet cepuri un paklanaties. Tas ir Ozols.
O z o l s. (Tiltilam) Kas tu esi?
T i l t i l s. Es esmu Tiltils. Kad gan es dabūšu Zilo Putnu[?]
O z o l s . Tu, Tiltils, malkas cirtēja dēls?
T i l t i l s. Jā.
O z o l s . Tavs tēvs ir nodarījis mums daudz ļauna... Vienā [Tikai] manā ģimenē viņš nokāva seši simti manu dēlu, četri simti septiņdesmit piecus krusttēvus un krustmātes, tūkstots divsimt pusbrāļu un pusmāšu, trīssimt astoņdesmit līgavu un divpadsmit tūkstošus mazbērnu.
T i l t i l s. Es gan nezinu, taisnību sakot.. To nu gan viņš ne bez iemesla...
O z o l s . Kāpēc tu nāci šurp un kāpēc izvedi mūsu dvēseles no viņu dzīvokļiem [mītnēm]?
T i l t i l s . Piedodiet, ja es esmu jūs traucējis, bet Runcis man stāstīja, ka jūt pateikšot mums kur ir Zilais Putns.
O z o l s. Jā, es zinu, ka tu meklē Zilo Putnu, lai pārvaldītu lietu un laimes noslēpumu. Bet tad mūsu verdzība kļūs vēl smagāka.
T i l t i l s . Nu, ne jau tādēļ. Zilais Putns mums vajadzīgs priekš fējas Berilunas mazmeitiņas, viņa ir ļoti slima.
O z o l s . (pārtrauc viņu) Turi muti... Bet kur paliek dzīvnieki? Es nedzirdu viņu balsu. Tas viss attiecās uz viņiem tāpat, kā uz mums. Kāpēc kokiem vien uzņemties atbildību par tik nopietniem soļiem, kādi mums tagad sperami. Kad ļaudis izzinās par to, kam tūlīt jānotiek, viņi uzliks mums briesmīgus sodus. Tāpēc vajag rīkoties pilnīgā vienprātībā, lai pēc tam arī klusēšana būtu pilnīgi vienprātīgi.
P r i e d e. (skatās pāri citiem kokiem). Dzīvnieki jau nāk šurpu. Viņi seko Trusītim. Re, Zirga dvēsele, Vērša, Buļļa, Govs, Vilka, Auna, Cūkas, Kazas, Ēzeļa, Lāča.

Dzīvnieku dvēseles iznāk pa vienai, kārtībā, kā Priede izsauc, viņas nosēžas starp kokiem, tikai Kaza klejo apkārt gar malām un Cūka sāk izrakt saknes.

O z o l s. Vai visi dzīvnieki ir kopā?
T r u s ī t i s. Vista nevarēja atstāt olu, Zaķis izrādījās pašā bēgšanā, Briedim ragi sākuši sāpēt. Lapsa ir slima – rau, viņa atsūtīja i daktera apliecību. Zoss nekā nesaprata, bet Induks [Tītars] noskaitās.
O z o l s. Ļoti žēl, ka ir arī iztrūkstoši... Tomēr, sapulce ir diezgan lielā skaitā. Jūs ziniet, mani brāļi, kas par lietu? Šim bērnam, kurš stāv te, jūsu priekšā, pieder talismans, kas nolaupīts varenajam Zemes garam. Ar šī talismana palīdzību viņš var iegūt Zilo Putnu un caur to izraut mums noslēpumu, kas piederējis mums no pirmlaikiem... Bet mes pazīstam Cilvēku jau pietiekoši labi un varam iedomāties, kas mūs sagaida, kad viņam piederēs mūsu noslēpums. Redziet, kāpēc es skaitu katru svārstīšanos par neprātīgu un noziedzīgu. Ir iestājusies lielā stunda. Vajag iznīcināt bērnu, kamēr vēl nav par vēlu.
T i l t i l s. Ko viņš tur teica?
S u n s. (apstaigā Ozolu, zobus atņirdzis). Bet vai tu redzēji, kādi man ilkņi, vecā drupu kaudze?
G o b a. (uztraukti) Viņš apvaino [aizvaino] Ozolu.
O z o l s . Ak to [tas ir] Suns: izdzīt viņu! Mēs necietīsim savā starpā nodevēju.
R u n c i s. (klusi, Tiltilam) Dzeniet prom Suni... Tur sanāca pārpratums... Atļaujiet man, es viņu izlīdzināšu [to nokārtošu]... Tikai Suns lai žiglāk atstāj šejieni [iet projām]
T i l t i l s . (Sunim) Vai iesi ārā!
S u n s. Atļaujiet man saplosīt pūkainās tupeles šim vecajam podagriķim. Tīri briesmas, cik tas būs jautri.
T i l t i l s. Turi muti un vācies prom. Vai iesi ārā!
S u n s. Labi, labi, es aiziešu. Es atgriezīšos, kad būšu tev vajadzīgs.
R u n c i s. (klusi, Tiltilam). Vislabāk būtu, ja ietupinātu viņu pie ķēdes, citādi viņš vēl nodarīs muļķības. Koki noskaitīsies, un lieta beigsies slikti.
T i l t i l s. Ko lai dara? Es pazaudēju viņa ķēdi
R u n c i s. Re, kur pašlaik Efeja nāk. Viņai ir stipri saišķi.
S u n s. (rūc) Es atnākšu, atnākšu!... Vecais podagriķi!.. Trupekni vecais!.. Tā visa [tas viss ir] Runča gudrība... Pienāks reize [kad] es ar viņu izrēķnāšos [norēķināšos]. Ko tu tur sačuksties? Jūda, nodevējs, Tīģeris... Vau-vau-vau!
R u n c i s. Nu, redziet, nu, viņš runā rupjības uz mums visiem.
T i l t i l s. Tas tiešām nepanesami. Viņa dēļ nevar sadzirdēt, ko runā... Efejas kundze, esiet tik laba, sieniet ciņu ciet.
E f e j a. (mazliet bailīgi tuvojas Sunim) Bet vai vinš nekodīs?
S u n s. (ērkšdamies) Nē jau, nē. Kur nu to – viņš tevi nobučos. Nāc vien, tad jau redzēsi... Nu, nāc jel, vecā virve!
T i l t i l s. (draud Sunim ar spieķi) Tilav, pieraugi [piesargies] tu man.
S u n s . (lien Tiltilam pie kājām un luncina asti). Ko vēl pavēli, mana dievība?
T i l t i l s. Gulsties uz zemes... Ļauj Efejai saistīt tevi, bet citādi...
S u n s. (rūc caur zobiem visu laiku, kamēr Efeja to saista). O, kas par virvēm. Īstās riepas... Saišķi priekš teļiem... Cūkas tā saista. Dievība mana, paskaties... Viņš griež man ķepas Viņš ņurka [žņaudz] mani.
T i l t i l s. Tā tava vaina [Pats esi vainīgs]. Guli mierā... Tu esi pavisam neciešams.
S u n s. Neuzticies viņiem: viņi gudro ļaunu... Dievība mana, sargies. Viņš aizbāž man muti... Es nevaru runāt.
E f e j a. (sasien Sunim rokas un kājas) Kurp viņu nest? Es viņu krietni [sasēju]... Viņš ne pīkstēt nevar.
O z o l s. Piesieniet viņu labi stipri pie lielā celma aiz mana stumbra. Vēlāk redzēsim, ko ar viņu darīt.

Efeja ar Apses palīdzību aiznes Suni aiz Ozola stumbra

O z o l s. Darīts. Nu, un tagad, atsvabinājušies [tikuši vaļā] no šī nevēlamā liecinieka, no šī nodevēja, apspriedīsim lietu pēc mūsu tiesas un mūsu taisnības. Es neslēpju [no] jums, ka esmu ļoti uztraukts un man ir ļoti smaga sirds. Pirmo reizi šodien mums ir gadījums tiesāt Cilvēku un mēs varam parādīt viņam mūsu spēku... Pēc visa tā ļaunuma, ko viņš ir darījis mums, pēc gluži neticamām netaisnībām, kuras mēs esam pārcietuši no viņa, liekas nevar būt ne mazāko šaubu par viņa notiesāšanu.
V i s i k o k i un d z ī v n i e k i. Nē, nē. Nekādu. Pakārt viņu! Nāve viņam! Par daudz viņš nederīgi valkājis savu varu. Pārāk ilgi jau vilkusies viņa valdība. Saberzt viņu... Apēdīsim viņu. Tūlīt uz vietas.
T i l t i l s. (Runcim) Kas viņiem kaiš? Par ko viņi tā strīdās?
R u n c i s. Neraizējaties [neuztraucieties]. Viņi mazliet sarūgtināti par to, ka pavasaris novēlojies. Atļaujies vien visu man, es visu nokārtošu.
O z o l s. Es, protams, neesmu šaubījies par vienprātību jūsu spriedumā. Tagad tikai jāatšķir – lai izbēgtu nākošām sodībām [lai izvairītos no soda nākotnē] – kādā veidā labāk un izdevīgāk to izpildīt? Un arī par to, kā paliktu [atstāt] vismazāk pēdu un pierādījumu pret mums, kad ļaudis atrastu divus mazus līķus mežā.
T i l t i l s. Ko tas viss nozīmē? Ko viņš īsti grib? Man tas viss jau sāk apnikt. Zilais Putns ir pie viņa, lai atdod tak viņš man to drīzāk.
B u l l i s. (panāk uz priekšu) Vispraktiskākais, visdrošākais, tas ir, iebadīt labi krietni vēderā... Ja gribiet, es to tūlīt izdarīšu?
O z o l s. Kas to runā?
R u n c i s. Bullis.
G o v s. Ko viņš tinas ne savās darīšanās? Cietis būtu labāk klusu. Kā es nemaisos. Man jānoplūc visa zāle pļavā, re, tur, zilā mēnesnīcā. Un man jau tā diezgan darīšanu.
V ē r s i s. Man arī daudz darīšanu. Taču, es jau iepriekš esmu mierā ar visu.
B u l l i s. Es lieku priekšā [piedāvāju] izmeklēties [sameklēt] visaugstāko zaru un pakārt viņus pie tā.
E f e j a. Bet es [piedāvāju] - cilpu.
P r i e d e. Es – četrus dēļus priekš zārciņa.
C i p r e s e. Bet es vietu kapsētā par pastāvīgu īpašumu.
V ī t o l s. Visvienkāršākais – noslīcināt tos kādā no manām upēm. To es uzņēmos.
L i e p a. (mierinātājas balsī) Klausaties, kāpēc tik stingrus soļus? Viņi vēl tik jauni... Var jau nodrošināties pret viņiem vienkārši tos apcietinot birzē, kuru sagatavot uzņemos es, apstādot ar sevi viņu cietumam nolemto gabalu.
O z o l s. Kas to runā? Man liekas, es padzirdēju Liepas balsi.
P r i e d e. Jā, tā ir viņa.
O z o l s . Tas nozīmē, ka arī starp mums, tāpat kā starp dzīvniekiem, ieviesusies nodevība. Līdz šim no mums atkrituši tikai augļu koki, bet ziniet, viņi nav nekādi īsti koki.
Ž u r k a. (blizinādama savas mazas nesāšas acis [grozot savas mazas kāras acis]) Pēc manām domām, vispirms vajadzētu apēst mazo meiteni. Viņas gaļai vajag būt tiešām ļoti maigai.
T i l t i l s . Ko viņa runā? Pagaidi, tu, tāda...
R u n c i s. Nezinu gan, taisnību sakot, kas ar viņiem... Bet, liekas, lieta pieņiem sliktu virzienu.
O z o l s. Klusu. Tagad jāizspriež, kam piekritīs [tiks] gods dot pirmo sitienu, kas glābs mūs no vislielākām briesmām, kādām mēs bijuši padoti jebkad, kopš Cilvēks dzimis?
P r i e d e. Šim godam vajag piederēt jums, mūsu karal un patriarh.
O z o l s. Kas to runāja? Priede? Ak jau, es pārāk vecs. Un akls, nevarīgs, un manas sasmagušas rokas neklausa mani vairs. Nē, šis gods lai tiek jums, Priede. Jūs esiet mūžam zaļa, jūs audziet taisna, jūs bijāt klāt gandrīz pie visu šo koku radībām [bijāt klāt pie gandrīz visu šo koku dzimšanas]. Un ievērojiet to, ka es vairs nederu priekš tāda darba, jums ir līdzīgas tiesības izdarīt augstsirdīgo rokas pavicināšanu [mājienu?], kas atdos visiem mums brīvību.
P r i e d e. Pateicos jums, tēvs. Bet man stāv priekšā tas gods apglabāt abus upurus un es baidos izpelnīties manu biedru patiesu skaudību. Bet tā kā pēc mums, visvecākā un viscienīgākā ir Goba, un tā kā viņai ir arī lieliska runga...
G o b a. Jūs tak ziniet, ka esmu tārpu izēsta un ka mana runga ne visai droša... Bet Vīksnai un Cipresei ir daudz stiprāki ieroči...
V ī k s n a. Ar lielāko prieku es uzņemtos šo padarīšanu, bet es tikko varu nostāvēt. Izgājšnakt [pagaišnakt] kurmis izgriezis man kājai lielo pirkstu.
C i p r e s e . Es, no savas puses, gatava... Bet, tāpat kā Priedei, man ar' jau tas gods, taisnību sakot, ne apglabāt tos, bet katrā ziņā, raudāt pār viņu kapu. Būtu netaisni piešķirt vienam tik daudz godu... Vērsieties pie Apses.
A p s e. Pie manis? Ko jūs! Mans koks maigāks par bērna miesu. Bez tam, es pati nezinu, kas ir ar mani. Es visa kā drudzī drebu. Paskataties uz manām lapām... Es tiešām būšu pārsaldējusies [saaukstējusies] šorīt saulei lecot.
O z o l s. (sadusmojies, īgni) Jūs baidaties no Cilvēka! Pat šie vārgie bērni bez ieročiem, atnākuši šurp gluži vieni, rada jūsos noslēpumainas bailes, dēļ kurām mēs tad ar vergi palikuši arvien [kuru dēļ mēs arvien esam vergi]. Tā tas neiet. Es to necietīšu. Tā kā jūs visi atkāpjaties, bet gadījums tāds vairs neatkārtosies, tad iešu es, viens, vecs, nevarīgs, trīcošs un akls, iešu pret mūsu mūžīgo ienaidnieku. Kur viņš ir (aptausta ceļu ar rungu, tuvojas Tiltilam).
T i l t i l s. (izņem kabatas nazi) Vai viņš to uz mani, vai? Grib uzbrukt ar savu rungu?
V i s i k o k i. (ieraudzījuši nazi, no bailēm kliegdami, tura Ozolu) Viņam ir nazis... Sargieties, viņam ir nazis.
O z o l s. (atkratās no visiem) Laidiet mani... Man viss vienalga, nazis, vai cirvis – kāda tur starpība? Kas mani vēl tura? Kā, jūs visi saklupuši ap mani? Jūs visi negribiet... (nomet rungu) Labi, es paļaujos [pakļaujos] jums... Lai atsvabina mūs dzīvnieki.
B u l l i s. Tā ir cita lieta. Es uzņemos visu. Vienreiz badīšu un lieta darīta.
V ē r s i s un G o v s. (tur to aiz astes) Kur tu lien? Netaisi muļķību. Iepīsies vēl tumšā padarīšanā. Tā labu galu neņems [tas labi nebeigsies]. Un mums pēc tam būs jāizstrēb. Lai paliek – tā ir meža zvēru darīšana.
B u l l i s. Nē, nē. Es gribu ņemt visu uz sevi. Neturiet mani, bet citādi es nodarīšu nelaimi.
T i l t i l s . (Mitilai, kura brēc no bailēm) Nebaidies, stājies man aiz muguras. Man ir nazis.
G a i l i s. Zēns tomēr turās kā varonis.
T i l t i l s. Tātad jūs visi gatavi man uzbrukt?
Ē z e l i s. Nu, protams. Tomēr, daudz laika vajadzēja, lai tu to pamanītu.
Ž u r k a . To es tev saku: noskaiti lūgšanu, tava pēdējā stunda ir pienākusi. Un neslēp tu meiteni aiz muguras. Es gribu vispirms viņā labi ieskatīties. Es viņu pirmo apēdīšu.
T i l t i l s. Ko es jums esmu nodarījis?
A u n s. Nekā sevišķa: tikai apēdis manu jaunāko brāli, manas divas māsas, trīs krusttēvus, manu krustmāti, manu vectēvu, vecomāti. Pagaidi tūlīt, tu tagad mans! Kad mēs tevi nogāzīsim pie zemes, tu redzēsi, ka man ar' ir zobi.
Ē z e l i s. Bet man nags.
Z i r g s. (zviedz lepni saslējies) Nu, papriecājieties vēl skatīdamies, kā es ar viņu izdarīšos. Vai vēlaties labāk, lai es viņu ar zobiem saplosu, vai lai nobeidzu to savu nagu spērieniem? (ar svarīgu izskatu viņš tuvojas Tiltilam, kurš sāk vicināt nazi). Ak, nē, uz to es neielaižos... Tā tas nepieklājas... Tie slikti joki. Viņš, rau, aizsargājas.
G a i l i s . (negribot priecājas par Tiltilu) Dariet kā ziniet, bet bērns ir varonis.
Ž u r k a. (Lācim un Vilkam) Metīsimies tiem virsū kopīgi. Es jums piepalīdzēšu, stāvēdama nopakaļ [no aizmugures]. Mēs tospagāzīsim, un pēc tamizdalīsimstarp mums meiteni, kad būsim to nogalinājuši.
V i l k s. Klupiet viņam virsū no priekšas, bet es apiešu no otrās puses (viņš apiet Tiltilu, uzbrūk tam no muguras, nogāž to uz zemes)
T i l t i l s. Kāda nekaunība!

Viņš paceļas uz vienu celi, vicinādams nazi pa gaisu, aizsargā māsu cik spēdams; tā izmisusi kiedz. Redzot viņu gandrīz pie zemes, tuvojas visi dzīvnieki un koki un cenšās viņu ievainot. Tiltils izmisis sauc pēc palīga [palīgā]

T i l t i l s. Palīgā... Tilav... Tilav!.. Kur tu? Runci! Tilav!.. Tillet.. Šurpu... Palīgā!
R u n c i s. (liekulīgi, turēdamies nomaļš) Es nevaru paiet... es izmežģīju ķepu.
T i l t i l s. (atgaiņadams sitienus un aizsagādamies kā spēdams) Palīgā!.. Šurp, Tilav... Tilav!.. Man nav vairāk spēka... Viņu ir pārāk daudz... Lācis, Žurkas, Vilks, Ēzelis, Priede, Goba... Tilav, Tilav, Tilav!

Velkot sev līdzi sarautas saites Suns izlec Ozolam no aizmugures, atgrūž kokus un dzīvniekus un metas pie Tiltila, nikni to aizsargājot.

S u n s. (kož pa labi un pa kreisi) Še-jums! Še-jums! Dievība mana, nebīsties!.. Es viņus sagraušu. Še tev Lāci (kož to no pakaļas). As vēl te bāžas? Še-tev, Žurka, še Zirgam un Vēršastei ar'... Nu re, es saplēsu Gobai bikses un Ozolam kamzoli [jaku]... Bet Priede re kā aizlaidās! Diezgan, noguru.
T i l t i l s. (samocīts) Nav man vairs spēka. Cipreses sitiens ķēra man pa galvu!
S u n s . Ai! Vēl Vītol tagad uzsāk ar mani... Viņš pārsita man ķepu.
T i l t i l s . No jauna viņi metas man virsū. Tagad Vilks manī ieķēries...
S u n s . Pag', es viņu nožņaugšu.
V i l k s . Ek, muļķis! Tu redz' mūsējais. Viņa vecāki noslīcināja tavus kucēnus.
S u n s . Un labi darīja. Ta i vajadzēja, kucēni bija tev līdzīgi.
V i s i k o k i un v i s i d z ī v n i e k i. Atkritējs! Muļķis! Nodevējs! Nelietis! Jūda! Atstājies no viņa [atstāj viņu], arī tevi gaida nāve no viņa. Stājies mūsu pusē.
S u n s . (kliedz sirsnīgas padevības ekstāzē) Nē, nē. Es viens pret visiem uzstāšos... Nē... Es esmu uzticīgs dieviem... Es esmu uzticīgs labākiem... visvarenākiem! (Tiltilam) Sargies, rau', Lācis.. Sargies no Buļļa! Es notveršu viņu aiz rīkles... Ai, mani ar nagu ķēra... Ēzelis izspera man divus zobus.
T i l t i l s. Man nav vairs spēka, Tilav... Ai, Vīksna iesita man... Paskat, man roka asiņo. To Vilks un Žurka...
S u n s. Pag' mana dievība! Es tevi nobučošu... Es nolaizīšu un pāries... Turies aiz manis.. Viņi jau nedrīkst vairs pienākt. Nē, viņi no jauna tuvojas. Šoreiz lieta nopietna. Nu, nekas, mēs izturēsim.
T i l t i l s. (nolaižas bezspēcīgi uz zemes) Nē, nav domājams atturēties [nē, tās nu ir beigas]
S u n s . Šurpu nāk.. Es dzirdu... Es jūtu.
T i l t i l s . No kurienes? Kas?
S u n s . Šurp. Tā ir gaisma. Mēs esam glābti. Skaties, mans karali. Apskauj mani. Re', kā viņi aiziet, izbijās.
T i l t i l s. Gaisma, šurp! ... Ātrāk, pasteidzaties... Viņi sadumpojušies... Viņi visi ir pret mums.

Ienāk Gaismas dvēsele. Samērā ar to, kā viņa tuvojas [viņai tuvojoties] pār mežu aust blāzma un mežs kļūst gaišs.

G a i s m a. Ko tas viss nozīmē? Kas te noticis, Nelaimīgais, vai tad tu nezināji.. Pagriez dimantu. Viņi atgriezīsies Klusēšanā un Tumsā, un tu vairāk nemanīsi viņu jūtu.

Tiltils pagriež dimantu. Tūlīt visas koku dvēseles staidzas paslēpties savos stumbros, kuri ātri apžņaudzas ap tām. Arī dzīvnieku dvēseles pazūd, tālumā redzami gova un āvs, kuri pļavā mierīgi ganās. Mežs pieņem agrāko, mierīgi-nevainīgo izskatu. Tiltils izbrīnījies skatās visapkārt.

T i l t i l s . Kur viņi palika? Kas ar viņiem bij... Vai viņi dulli palikuši, vai?
G a i s m a. Nē, viņi vienmēr tādi, bet neviens nezin, tāpēc, ka to neredz. Es jau gan tev teicu – sargies viņus modināt manā nostbūtnē [prombūtnē].
T i l t i l . (noslauka savu nazi) Lai nu kā, bet ja nepienāktu man palīgā Suns un nebūtu man naža... Es nekad to nebūtu domājis, ka viņi ir tik ļauni.
G a i s m a. Tagad tu zini, ka Civēks ir arvien viens pret visu virs zemes!
S u n s. Vai tev stipri sāp, mana dievība?
T i l t i l s. Nē. Bet Mitilu viņi neaiztika. Bet tu, mans nabaga Tilav, tev visa mute asinīs un pārlauzta ķepa.
S u n s. Nieki. Līdz rītam viss sadzīs. Bet krietni mums iznāca saņemties.
R u n c i s. (iznāk no krūma, klibo) Un kā vēl... Bullis man iebadīja vēderā... Zīmju gan nav, bet man ļoti sāp. Bet Ozos man salauza ķepu.
S u n s . Es gribētu redzēt šo salauzto ķepu!
M i t i l a . (mīļo Runci) Nabaga kaķīti, tā tad tev ķepu apskādēja.. Kur tad tu biji? Es tevis neredzēju.
R u n c i s. (iztapīgi) Mani ievainoja pašā sākumā, taisni tad, kad es metos uz Žurku, kura gribēja tevi apēst... Tad arī Ozols trāpīja man pa galvu tik stipri, ka es biju pavisam apskurbis.
S u n s. (Runcim, caur zobiem) Zini, mans mīļais, man vēl ar tevi būs jāparunājas... Vēlāk, laiks cieš.
R u n c i s. (žēlabainā balsī, Mitilai) Viņš mani apvaino... Vinš man draud.
M i t i l a. (Sunim)Liec viņam mieru, riebīgais kustonis!

Visi iziet.

Priekškars krīt.

***
saturs
Pirmais cēliens, pirmā aina
Otrais cēliens, otrā un trešā aina
Trešais cēliens, ceturtā un piektā aina
Ceturtais cēliens, sestā, septītā, astotā aina
Piektais cēliens, devītā un desmitā aina