Zilais putns (4)

[triglochin]

Autors - M. Māterlinks,
tulkojis - A. Baltpurviņš

Ceturtais cēliens

Sestā aina

Ārpus priekškara

Iznāk Tiltils, Mitila, Suns, Gaisma, Runcis, Maize, Uguns, Cukurs, Ūdens un Piens.

G a i s m a. Es dabūju zīmīti no fējas Berilūnas. Viņa man ziņo, ka Zilajam Putnam visādā ziņā [noteikti] vajag te būt [te jābūt].
T i l t i l s. Kur tad īsti?
G a i s m a. Te, kapsētā, kura atrodas aiz šīs sienas. Acīmredzot, kāds no mirušajiem būs paslēpis to savā kapā. Vajag tikai izzināt, kurš. Vajadzēs pārmeklēt viņus visus...
T i l t i l s. Bet kā gan to izdarīt?
G a i s m a. Gluži vienkārši. Lai aiztaupītu viņiem veltu traucējumu [lai veltīgi viņus netraucētu], tu pagriezīsi dimantu taisni [tieši] pusnaktī, tad viņi visi iznāk no zemes, bet tos, kuri neiznāks, varēs apskatīt viņu kapos.
T i l t i l s. Bet vai viņi nesadusmosies?
G a i s m a . Nemaz. Viņi pat nekā nemanīs. Viņi nemīl, ka viņus traucē [viņiem nepatīk kad viņus traucē], bet tā kā viņi pusnaktī tik un tā no kapiem iznāk, tad mēs ar to nekādus liekus apgrūtinājumus tiem nesagādāsim.
T i l t i l s. Kāpēc Maize, Cukurs un Piens ir tik bāli? Kāpēc viņi klusē?
P i e n s. (šaudās) Es, liekas, griezīšos atpakaļ.
G a i s m a. (klusi, Tiltilam) Nepievērs viņiem uzmanību. Viņi baidās no mirušajiem.
U g u n s. Bet es no viņiem nebaidos. Es esmu pieradusi viņus sadedzināt. Agrākos laikos es viņus visus sadedzināju. Tad bija daudz jaukāk nekā tagad.
T i l t i l s. Kāpēc pat Tilavs dreb? Vai tiešām arī viņš baidās?
S u n s. Nē, es nedrebu. Es nekad nekā nebīstos. Bet ja tu mirtu, tad es mirtu tūlīt pēc tevis.
T i l t i l s. Bet vai Runcim nekā nav ko teikt?
R u n c i s. (mīklaini) Es nezinu, kas tie miroņi tādi ir.
T i l t i l s. (Gaismai) Bet tu nāksi ar mums?
G a i s m a. Nē, ir labāk, ka es palieku [labāk es palikšu] ar viņiem visiem aiz kapsētas vārtiem. Citi no viņiem jau ļoti bīstas, un citi gan laikām nemācētu izturēties kā pienākās. Uguns, piemēram, gribētu sadedzināt visus miroņus, bet tagad jau tas netiek pielaists. Es atstāšu tevi te vienu ar Mitilu.
T i l t i l s. Vai Tilavs nevar palikt pie mums?
S u n s. Jā, es palikšu, es palikšu... Es katrā ziņā gribu palikt blakus manai dievībai.
G a i s m a. Nē, Tilavs nevar palikt. Fējas priekšraksti ir ļoti stingri. Bez tam, nav jau nekā ko bīties.
S u n s. Nu, ko lai dara... Bet ja viņi izradās dusmīgi tu pataisi [izdari] tikai šitā (svilpj [svilpo]), redzēsi, kas notiks... Es tikšu galā ar viņiem tāpat kā toreiz mežā. Ua, ua, ua!
G a i s m a. Uz redzēšanos, bērni... Es būšu netālu no šejienes (skūpsta bērnus) Kas mani mīl un ko es mīlu var vienmēr atgriezties pie manis. (Pārējiem) Iesim.

Viņa aiziet visas svītas pavadībā. Bērni paliek vieni sktuves vidū.

Priekškars paceļas.

***

Septītā aina

Kapsētā

Mēnesnīcas nakts. Lauku kapsēta. Daudz kapu, velēnām klātu, kapu pieminekļu, koka krustu, kapu plītu u.t.t. Tiltils un Mitila stāv blakus kapu piemineklim.

M i t i l a. Man bail!
T i l t i l s. (viegli dreb) Es nekad un nekā nebaidos.
M i t i l a. Bet vai mirušie nav ļauni? Saki.
T i l t i l s. Kur nu to: viņi tak nav dzīvi.
M i t i l a. Bet vai tu esi redzējis miroņus?
T i l t i l s. Jā, vienu redzeju, kad biju mazs.
M i t i l a. Bet saki, kādi viņi izskatās?
T i l t i l s. Viņi gluži bāli, ļoti mierīgi, auksti un nemaz nerunā.
M i t i l a. Mēs tak viņus redzēsim, patiešām?
T i l t i l s. Protams. Gaismas dvēsele tā teica.
M i t i l a. Bet kur ir miroņi?
T i l t i l s. Re, tur, zem velēnām un zem lielajiem akmeņiem.
M i t i l a. Vai viņi tur ir visu gadu?
T i l t i l s. Jā.
M i t i l a. Viņi tad iznāk, kad labs laiks?
T i l t i l s. Viņi var iznākt tikai naktīs.
M i t i l a. Kāpēc?
T i l t i l s. Tāpēc, ka viņi ir tikai kreklos.
M i t i l a. Bet vai viņi iznāk arī lietū?
T i l t i l s. Nē, lietū viņi paliek mājā.
M i t i l a. Vai pie viņiem ir labi?
T i l t i l s. Runā, ka ļoti maz telpas.
M i t i l a. Bet vai viņiem bērni arī ir?
T i l t i l s. Protams. Visi tie, kuri nomirst, nokļūst pie viņiem.
M i t i l a. No kā viņi pārtiek?
T i l t i l s. Viņi ēd saknes.
M i t i l a. Tātad, mēs viņus redzēsim?
T i l t i l s. Nu, protams. Kad pagriež dimantu, viss ir redzams.
M i t i l a. Bet ko viņi teiks?
T i l t i l s. Nekā neteiks, viņi jau nerunā.
M i t i l a. Kāpēc viņi nerunā?
T i l t i l s. Tāpēc, ka viņiem nav nekā ko teikt.
M i t i l a. Bet kāpēc viņiem nav nekā ko teikt?
T i l t i l s. Lai paliek! Tu man esi apnikusi. (pauze)
M i t i l a. Kad gan tu griezīsi dimantu?
T i l t i l s. Re' tavā klātbūtnē Gaismas dvēsele to teica, lai es pagaidu pusnakti, tāpēc ka tad mēs varam vismazāk viņiem traucēt.
M i t i l a. Kāpēc tad mazāk, nekā citā laikā?
T i l t i l s. Tāpēc, ka pusnaktī viņi tā kā tā iznāk pastaigāt.
M i t i l a. Bet vai tagad vēl nav pusnakts?
T i l t i l s. Paskaties uz baznīcu, uz pulksteņa rādītājiem.
M i t i l a. Jā. Es redzu pat mazo rādītāju.
T i l t i l s. Nu, re, nupat sitīs pusnakts stundu... Vai dzirdi?

Sit pusnakts stundu.

M i t i l a. Es gribu aiziet.
T i l t i l s. Tagad jau par vēlu. Es tūlīt pagriezīšu dimantu.
M i t i l a. Nē, negriez vēl. Es negribu. Iesim projām! Man bail, brālīt... Man briesmīgi bail.
T i l t i l s. Tak nav nekā briesmīgā un arī nebūs.
M i t i l a. Es negribu redzēt mirušo. Negribu.
T i l t i l s. Labi. Tu viņus neredzēsi. Aiztaisi acis.
M i t i l a. (ķeras pie Tiltila drēbēm) Tiltil! Es nevaru... Man bail! Viņi iznāks no zemes.
T i l t i l s. Ko nu tā drebi. Viņi iznāks tikai uz minūti.
M i t i l a. Un tu ar drebi. Uz viņiem skatīties būs šausmīgi.
T i l t i l s. Ir laiks. Tas negaida.

Tiltils pagriež dimantu. Briesmīga klusuma un sastinguma minūte. Pēc tam krusti sāk lēnām sašķobīties, kapi atdarās, plītis paceļas

M i t i l a. (piespiežas pie Tiltila) Viņi iznāk. Viņi iznāca.

No visiem atvērtiem kapiem paceļas masa puķu, papriekš puķes ir bālas un vieglas kā tvaiks, pamazām kļūst baltas, jauneklīgas, puķu audze arvien biezāka un biezāka, slaika un krāšņa. Puķes pilda visu apkārtni un kapsētu pārvērš par burvīgu dārzu, pār kuru tūlīt sāk izplatīties rīta blāzma. Rasa mirgo, ziedi izplaukst, vējš šalc lapās, bites dūc, pamostas putni un pilda gaisu ar savu himnu saulei un dzīvībai – pirmām maigām skanām.
Izbrīnījušies, apžilbuši, Tiltils un Mitila turas roku rokā un sper dažus soļus starp puķēm, meklēdami kapu vietas.

M i t i l a. (meklē zālē) Kur tad mirušie?
T i l t i l s. (arī meklē) Nav mirušo.

Priekškars krīt.

***

Astotā aina

Nākotnes valstī

Milzīgi lielas zāles debess dzidrā [caurspīdīgā] pilī, kur gaida bērni, kuriem, jādzimst. Bezgalīgā tālē stiepjas sapfīra kolonnu rindas, uz kurām atblastās dārgakmeņu velves. Viss, kas ir šajā pilī, sākot ar gaismu un plītīm no lapis-lazuli [lazūras] un beidzot ar gaisu tālē, kur mirgo pēdējā arka, viss neparasti sabiezēti dzidrā krāsā. Tikai kapiteļi kolonnu pakājē, velvju vidi, daži sēdekļi, daži apaļi soli no balta marmora un alebastra. Pa labi, starp kolonnām, lielas apaļas durvis. Šīs durvis, kuras Laiks atver jo plaši scēnas beigās, ved uz tiešo dzīvi un uz Blāzmas piestātni. Harmoniski pilda zāli bērni, garos, dzidros tērpos. Citi spēlē, citi pataigājas, citi sarunājas, vai ko prāto. Daudzi guļ un daudzi starp kolonnām arī strādā pie nākotnes izgudrojumiem. Viņu instrumenti un izgatavojumi, kuru tie iztrādā [izstrādājumi], stādi, puķes un augļi, kurus viņi izaudzē vai noplūc, viss mirgo nezemiskā, dzidrā spožumā, kā arī visa pils atmosfēra. Starp bērniem bālganākos tērpos ir skaistākas figūras, caurspīdīgākos tērpos nekā bērniem, figuras ar karalisko, kluso skaistumu. Tie, acīmredzot, ir eņģeļi.
Pa kreisi ienāk Tiltils, Mitila un Gaismas dvēsele. Kā pazagšus tie slīd starp kolonnām pirmā plānā. Viņu parādīšanās izraisa kustību starp dzidrajiem bērniem. Tie saskrien no visām pusēm, pulcējas ap neparastajiem viesiem un zinkārīgi apskata tos.


M i t i l a. Kur tad Cukurs, Runcis un Maize?
G a i s m a. Viņi nedrīkst te ienākt. Viņi izzinātu nākotni un beigta būtu viņu padevība.
T i l t i l s. Bet Suns?
G a i s m a. Viņam ar' neklājas zināt, kas gaida viņu nākamajos laiku viļņos. Es viņus visus ieslēdzu baznīcas pagrabā.
T i l t i l s. Kur mēs tagad ejam?
G a i s m a. Mēs esam Nākotnes valstī, starp bērniem, kuri vēl nav dzimuši. Tā kā dimants dod mums iespēju skaidri redzēt visu, arī šajā malā, kura ļaudīm citādi neredzama, tad jādomā, ka še arī Zilo Putnu mēs atradīsim.
T i l t i l s. Protams, ka arī Putns te būs zils, kur viss te tik debess zils. (apskatās visapkārt) Dievs, cik te skasti!..
G a i s m a. Paskaties uz bērniem. Kā viņi skrien uz mums no visām pusēm.
T i l t i l s. Viņi ir dusmīgi. Kāpēc viņi ir tādi dusmīgi?
G a i s m a. Viņi nepavisam nav dusmīgi. Skat, kā viņi uzsmaida. Bet viņi ir ļoti izbrīnījušies.
D z i d r i e b ē r n i. (skrien arvien lielākā un lielākā daudzumā) Dzīvie bērni!.. Iesim apskatīt dzīvos bērnus.
T i l t i l s. Kāpēc viņi sauc mūs par “dzīvajiem bērniem”?
G a i s m a. Tāpēc, ka viņi vēl nav dzīvi.
T i l t i l s. Ko gan viņi te dara?
G a i s m a. Viņi gaida savas dzimšanas stundas.
T i l t i l s. Savas dzimšanas stundas?
G a i s m a. No šejienes nāk visi bērni, kas dzimst uz mūsu zemes. Katrs gaida savu stundu... Kad tēvi un mātes vēlas bērnu, tad atveras lielās durvis – re, tur, tās, pa labi – un bērni laižās lejā.
T i l t i l s. Cik daudz viņi te! Vesels pulks.
G a i s m a. Viņu ir vēl daudz vairāk. Visu nevar redzēt. Pilī ir trīsdesmit tūkstoši zāles un visas tikpat pilnas, kā šī. Apdomā – viņu tak vajag pietikt līdz pasaules galam. Nav iespējams viņus saskaitīt.
T i l t i l s. Kāpēc?
G a i s m a. Tāpēc, ka tas ir zemes noslēpums.
T i l t i l s. Bet ar mazajiem var sarunāties?
G a i s m a. Protams. Iztaisīsim iepazīšanos [iepazīsimies] ar viņiem. Re, te pašlaik viens tāds zinkārīgāks nekā cti. Ej viņam klāt un parunā.
T i l t i l s. Ko lai es ar viņu runāju?
G a i s m a. Runā, ko gribi, runā ar viņu kā ar biedru.
T i l t i l s. Vai sveicinot var viņam roku sniegt?
G a i s m a. Protams, viņš jau tev nekodīs. Un netaisi nekādas ceremonijas. Es atstāšu jūs vienatnē, tad jums drīzāk radīsies saruna. Man pa tam kaut kas jāpasaka tai slaikai būtnei zilā.
T i l t i l s. (tuvojas dzidrajam bērnam, sniedz viņam roku) Sveiks! (aizskar ar pirkstiem bērna dzidro tērpu) Kas tad tas?
B ē r n s. (pieskarās ar pirkstu pie Tiltila cepurītes) Bet kas tas?
T i l t i l s. Tā ir mana cepure. Bet vai tev cepures nav?
B ē r n s. Nē. Bet priekš kam tā ir vajadzīga?
T i l t i l s. Lai paceltu, kad sveicinās. Un vēl priekš tā gadījuma, kad lietus līst, vai auksti.
B ē r n s. Kas tas ir: auksti?
T i l t i l s. Tas ir, kad šitā, re, viss drebi: brr! Brr! Kad pūš pirkstus, re, tā, vai kad rokas mētā ar sevi tā no visa spēka.
B ē r n s. Bet vai virs zemes ir auksti?
T i l t i l s. Jā, ziemā dažreiz ir auksti – kad nevar uzkurt uguni.
B ē r n s. Bet kāpēc nevar?
T i l t i l s. Tāpēc, ka tas dārgi maksā un vajag naudas, ko malku pirkt.
B ē r n s . Kas tā ir, nauda?
T i l t i l s. Tas, ar ko maksā.
B ē r n s . Ko tas nozīmē?
T i l t i l s. Citiem nauda ir, citiem nav.
B ē r n s. Kāpēc tā?
T i l t i l s. Tāpēc, ka viņi ir bagāti... Bet vai tu esi bagāts? Cik tev ir gadu?
B ē r n s. Man jau drīz būšot jādzimst pasaulē... Pēc divpadsmit gadiem. Bet vai dzimt pasaulē ir labi?
T i l t i l s. Un kā vēl. Tas pārāk jautri.
B ē r n s . Kā tu to izdarīji?
T i l t i l s. Vairs neatceros... Tas bija ļoti sen.
B ē r n s. Runā, ka Zeme un Dzīve esot ļoti skaistas.
T i l t i l s. Jā, nekas... Pasaulē ir putni, kūkas, rotaļas... Dažiem tas viss ir pašiem. Nu, bet tie, kuriem nav pašiem, var redzēt to visu pie citiem.
B ē r n s. Pie mums runā, ka mammas aiznesot bērnus virs zemes... Vai tas tiesa, ka mammas visas ir ļoti labas?
T i l t i l s. Tiesa. Mammas ir labākas par visu pasaulē. Un vecmāmiņas arī. Tikai viņas pārāk drīz mirst.
B ē r n s. Mirst? Kas tas ir?
T i l t i l s. Viņas pēkšņi, kā nebūt vakarā aiziet un nepārnāk vairs.
B ē r n s. Kāpēc tā?
T i l t i l s. Kā to lai zin? Varbūt tāpēc, ka vinām kļūst garlaicīgi – skumji.
B ē r n s. Vai tavējās arī vairs nav?
T i l t i l s. Manas vecāsmātes?
B ē r n s. Tavas mammas, vai vecāsmātes – nezinu īsti.
T i l t i l s. Tas nav viens un tas pats. Vecāsmātes ātrāk atstāj bērnus. Tā arī ir lielas bēda. Mana vecāmāte bija ļoti laba.
B ē r n s . Kas tev ar acīm? No tām gluži kā dimanti izkrīt.
T i l t i l s. Kur nu tos! Tie nav dimanti.
B ē r n s. Bet kas tad?
T i l t i l s. Tas nekas. Vienkārši, visa šī zilgme mani drusku apžilbināja.
B ē r n s. Kā to sauc?
T i l t i l s. Ko?
B ē r n s. Re, tos, ka birst.
T i l t i l s. Tas nekas – tā, drusku ūdens.
B ē r n s. Tas iznāk no acīm?
T i l t i l s. Jā, dažreiz, kad raud.
B ē r n s . Kas tas ir: raud?
T i l t i l s. Es jau neraudu – tas man no zilās krāsas. Bet ja es raudātu? Tas būtu gluži tāpat.
B ē r n s. Vai pie jums bieži raud?
T i l t i l s. Zēni ne visai bieži. Bet meitenes pastāvīgi. Bet vai te neraud?
B ē r n s. Nē, es nezinu, kā to dara.
T i l t i l s. Iemācīsies... Kas ir tie lielie zilie spārni, ar kuriem tu spēlējies?
B ē r n s. Šitie?.. Tie ir priekš kāda izgudrojuma, kuru es izdarīšu virs zemes.
T i l t i l s. Kas par izgudrojumu? Vai tu esi ko izgudrojis?
B ē r n s. Jā. Vai tu nezini? Kad es būšu virs zemes, man vajadzēs izgudrot to, kas dara laimīgu...
T i l t i l s. Bet kas tas būs? Vai kaut kas gards? Vai tas taisa lielu troksni?
B ē r n s. Nē, tas ir tāds, ka nepavisam nebūs dzirdams.
T i l t i l s. Žēl!
B ē r n s. Es strādāju pie mana izgudrojuma katru dienu. Tas jau ir gandrīz gatavs... Vai gribi redzēt?
T i l t i l s. Ļoti gribu. Kur tas ir?
B ē r n s. Re, tur. Tas ir redzams no šejienes, starp šīm divām kolonnām.
C i t s d z i d r a i s b ē r n s. (tuvojas Tiltilam un rausta to aiz piedurknes) Vai gribi redzēt arī manu?
T i l t i l s. Ar prieku, bet iekš kā tas pastāv [kas tas ir]?
O t r s b ē r n s. Trīsdesmit trīs līdzekļi priekš dzīves pagarināšanas... Rau, te, šajos zilajos flakonos [pudelītēs]
T r e š a i s b ē r n s. (iznāk no pulka) Es atnesīšu gaismu, kas vēl nevienam nav zināma, savā apkārtnē tā apgaismos visu ar neikdienišķu spožumu. Tas ir interesanti, vai nē?
C e t u r t a i s b ē r n s. (velk Tiltilu aiz piedurknes) Panāc, apskati manu mašīnu, kura skrien pa gaisu kā putns, bet bez spārniem.
P i e k t a i s b ē r n s. Nē, apskati vispirms manu mašīnu – ar tās palīdzību var iegut visas mantas, kas slēptas uz mēness.

Dzidrie bērni pulcējas ap Tiltilu un Mitili un kliedz visi korī: “Apskati manu – nē, mana skaistāka” - “Mana brīnišķīgāka, mana visa no cukura”. “Viņa izgudrojums nav nepavisam interesants, viņš nozadzis manu ideju” u.t.t. Līdz ar šiem izsaucieniem bērni aizved tos dzidrās darbnīcās, kur katrs izgudrotājs liek darboties savai ideālai mašīnai. Dažādi dzidri rati, vārpstes, pārvedu siksnas un dažādi savādi priekšmeti, kuriem nav vēl nosaukuma, zilganā migliņā tīti, darbojas nepārtrauktā kustībā. Daudzums savādu, noslēpumainu aparātu izskrien velvēs un lido tur, vai izvijas ap kolonnu pakājēm. Tajā pat laikā bērni atritina kartes un zīmējumus. Atver grāmatas, parāda dzidras statujas, atnes milzu puķes un milzīga lieluma augļus it kā no sapfīra un rubīna.

M a z s d z i d r s b ē r n s. (salīcis zem lielas atraitnīšu nastas) Paraugiet manas puķes.
T i l t i l s. Kas tās tādas? Es šo puķu nepazīstu.
B ē r n s . Tās ir atraitnītes.
T i l t i l s. Nevar būt. Tās jau ir kā milzu rati.
B ē r n s. Paožiet, cik labi tās smaržo.
T i l t i l s. (paož) Brīnišķīgi...
B ē r n s. Tādas tās būs, kad es nonākšu virs zemes.
T i l t i l s. Kad tas būs?
B ē r n s. Pēc piecdesmit trīs gadiem, četriem mēnešiem un divām dienām.

Parādās vēl divi dzidrie berni, nesdami neticama lieluma vīnogu ķekaru, kas izskatās kā uz kārts pakārta lustra, katra oga ir bumbiera lielumā.

V i e n s no b ē r n i e m. (vīnogu nesējs) Ko tu teiksi par maniem augļiem?
T i l t i l s. Tas ir bumbieru ķekars?
B ē r n s. Nav vis, tās ir vīnogas. Tādas tās būs, kad man bū trīsdesmit gadu... Es izgudroju līdzekli..
O t r s b ē r n s. (salīcis zem smaga kurvja ar ziliem āboliem, meloņu lielumā) Bet paskat-še manu ābolus.
T i l t i l s. Tās ir kā melones.
B ē r n s. Nebūt nē... Visi āboli būs tādi, kad es dzīvošu virs zemes. Man ir jauna sistēma.
O t r s b ē r n s. (uz zilas tačkas [ķeras] piedzen zilas melones, ķirbju lielumā) Bet ko tu teiksi par manām mazajām melonēm?
T i l t i l s. Nu, tie ir kā ķirbji.
B ē r n s. Kad es aiziešu virs zemes, melones būs cieņā. Es būšu par dārznieku karalim pār trīm planētām.
T i l t i l s. Karalim pār trīm planētām?
B ē r n s. Tas būs liels karalis, kurš trīsdesmit piecu gadu laikā būs Zemes, Marsa un Mēness laime. No šejienes viņš ir redzams.
T i l t i l s. Kur viņš ir?
B ē r n s. Rau, tur, tas knauķis, kas guļ pie kolonnu pakājes.
T i l t i l s. Pa kreisi?
B ē r n s. Nē, pa labi. Pa kresi ir tas, kas atnesīs pasaulē tīru prieku.
T i l t i l s. Kādā veidā?
P i r m a i s b ē r n s. (tas, kas pirmais pienāca pie Tiltila) Caur domām, kuru vēl nevienam nav bijis.
T i l t i l s. Bet tas apaļīgais, kurš ar pirkstu degunu knibina, ko tas izdarīs?
B ē r n s. Viņam jāatrod uguns, ar ko uzturēt siltumu virs zemes, kad saule mazāk sildīs.
T i l t i l s. Bet tie divi, kas turas roku rokā un visu laiku apskaujas – vai tie ir brālis un māsa?
B ē r n s. Nē, bet viņi ir briesmīgi smieklīgi... Tie r iemīlējušies.
T i l t i l s. Ko tas nozīmē?
B ē r n s. Nezinu... Tā Laiks viņus, izsmiedams, saukā... Visu laiku viņi skatās viens otram acīs, skūpstās, atvadās.
T i l t i l s. Kāpēc viņi to dara?
B ē r n s. Viņiem liekas, ka nevarēs aiziet no šejienes reizē.
T i l t i l s. Bet tas rozainais. Viņš tik nopietni sūkā pirkstu. Kas no viņa gaidāms?
B ē r n s. Liekas, viņa darīšana būs – iznīcināt netaisnību virs zemes.
T i l t i l s. Parau, kāds!
B ē r n s. Runā, ka tas ir briesmīgi grūti.
T i l t i l s. Bet šis rūsainais [rudais] punduris ar lielo vēderu, kurš staigā tā, it kā neredzētu – viņš ir akls?
B ē r n s. Līdz šim vēl nē, bet, liekas, kļūs akls... Ieskaties vien viņā labi krietni, liekas, viņam ir lemts uzvarēt nāvi.
T i l t i l s. Ko tas nozīmē?
B ē r n s. Skaidri nezinu. Bet, liekas, tas ir liels darbs.
T i l t i l s. (norāda uz bērnu pulku, kuri guļ pie kolonnu pakājes un pakāpieniem, soļiem u.c.) Bet visi šie, kuri te guļ – cik viņu tur ir? Vai viņiem nekas nebūs jāpadara?
B ē r n s. Viņi domā.
T i l t i l s. Par ko?
B ē r n s. Viņi vēl paši nezin, par ko. Bet arī viņiem vajadzēs atnest kaut ko līdzi, kad nāks virs zemes. Ar tukšām rokām ir aizliegts iziet no šejienes.
T i l t i l s. Kas to aizliedz?
B ē r n s. Laiks, kas stāv pie durvīm... Tu redzēsi, kad atvērsies durvis. Tas ir ļoti nepatīkams vecis.
J a u n s b ē r n s. (lauzdamies caur pūli atskrien no zāles aizmugures) Sveiks, Tiltil!
T i l t i l s. Tā-tā gan! No kurienes viņš zin manu vārdu?
J a u n a i s b ē r n s. (karsti bučo Tiltilu un Mitili) Sveiks, kā klājas? Nu, bučojiet tak mani ar, tu un Mitila... Kā lai es to neznātu, kā tevi sauc – es tak būšu tavs brālītis... Man tikko ka pateica, ka tu te esot... Es biju zāles pašā viņā galā un pašlaik kārtoju savas domas. Saki mammai, ka esmu gatavs.
T i l t i l s. Kā, vai tu taisies pie mums?
B ē r n s. Jā. Es gan droši vien aiziešu citugad, Pūpolu Svētdienā. Tikai nemoki mani, kad es esmu vel maziņš. Esmu ļoti priecīgs, ka jau iepriekš jūs bučojis. Saki papam, lai izlabo šūpulīti. Bet vai mūsu mājā ir labi?
T i l t i l s. Nepavisam nevar teikt, ka slikti. Mamma mums ir laba.
B ē r n s. Bet kā ar ēšanu?
T i l t i l s. Tas ir kā kuro reizi. Dažreiz ir pat kūkas... Vai nav tiesa ko saku, Mitil?
M i t i l a. Jā, uz Jauno gadu un 14. jūliju* mamma pati tās cep.
T i l t i l s. Kas tas tev tai maisā? Tu mums ko atnesīsi?
B ē r n s. Es atnesīšu trīs slimības: šarlaku, garo
*[Francijas nacionālie svētki]
_________________________________________________________
klepu un masalas.

T i l t i l s. Tas nu gan maz, ko tu nes līdzi.. Bet ko tu pēc tam darīsi?
B ē r n s. Pēc tam manis nebūs vairs.
T i l t i l s. Vai nu vērts tev maz parādīties tādā gadījumā?
B ē r n s. Vai tad tas ir atkarīgs no manis?

Šajā brīdī zālē izplatās ilga, spēcīga, kristālskaidra, vibrējoša skaņa; tā izplūst it kā no kolonnām un apaļām durvīm, kuras pēkšņi pārlejas ar spožāku gaismu.

T i l t i l s. Kas tad tas?
B ē r n s. Laiks tuvojas un atver durvis.

Rodas stipra kustība dzidro bērnu starpā. Vairums atstāj savas mašīnas un savus darbus, vairums gulētāju pamostas, visi vērš skatienus uz apaļām durvīm un tuvojas tām.

G a i s m a. (tuvojas Tiltilam) Palsēpsimies aiz kolonam... Lai Laiks mūs neieraudzītu.
T i l t i l s. Kas tas par troksni?
B ē r n s. Blāzma aust. Iestājusies stunda, kad bērniem, kuriem šodien jādzimst, jālaižas uz zemi.
T i l t i l s. Kā gan viņi tiks lejā? Vai te ir trepes?
B ē r n s. Gan redzēsi... Laiks atrauj aizšaujamos.
T i l t i l s. Kas tas tāds par Laiku?
B ē r n s. Vecītis, kurš saaicina aizceļotājus.
T i l t i l s. Vai viņš nav ļauns?
B ē r n s. Nē, bet viņs ir nelokams. Kā arī viņu nelūgtu, viņš bīda atpakaļ visus, kuri gribētu aizbraukt, kad viņu kārta vēl nav pienākusi.
T i l t i l s. Bet tie, kuri aizbrauc, vai ir priecīgi?
B ē r n s. Nav patīkami palikt te, kad citi aizpeld, bet arī aizbraukt ir skumji... Skaties, viņš atver durvis.

Lielas, apaļas durvis lēni atveras. Dzirdamas, kā attāla mūzika, zemes skaņas. Sarkana un zaļa gaima ieplūst zālē. Laiks, slaiks vecis ar vējā plīvojošu bārdu, parādās uz sliekšņa ar izkapti un smilšu pulksteni. Iztālēm redzamas baltu un zeltainu buru galotnes no kuģiem, kuri stāv noenkuroti piestātnē – rozainās Blāzmas makoņos.

L a i k s. (uz sliekšņa) Tie, kuru stunda ir situsi, vai esiet gatavi aizceļot?
D z i d r i e b ē r n i. (spiežas caur pūlim un steidzās no visām pusēm) Mēs arī klāt... Mēs iesim, mēs iesim.
L a i k s. (īgnā balsī uz bērniem, kuri iet viņam garām un izeju) Ejiet pa vienam... Atkal atnākuši daudz vairāk, nekā vajadzīgs... Mūžīgi tas pats. Manis jau neapmānīsiet (bīda vienu atpakaļ). Nav tava kārta... Un tava ar nē. Griezies atpakaļ un nāc atkal tikai pēc desmit gadiem... Trīspadsmitais gans! Un vajag tikai divpadsmit. Viņu jau vispār vairāk nevajag; mēs jau nedzīvojam Teokrita un Virgila laikos... Vēl ārsti! Jau tā viņu pārāk daudz virs Zemes. Visi sūdzās... Bet kur tad inženieri? Tiek prasīts arī godīgs cilvēks, tikai viens, kā izņēmuma parādība... Kur tad godīgais cilvēks? Tas tu? (bērns dod apliecinošu zīmi ar galvu [māj ar galvu]). Izskats gan tev ļoti vārīgs... Ei jūs tur, klusāk, pamazāk... Bet ko tu nesīsi līdzi? Nekā? Ar tukšām rokām gribi cauri izsprukt? Nevar... Pagatavo kaut-ko: kaut kādu lielu noziegumu, vai slimību, man viss vienalga, ka tik būtu kaut kas. (Pamana vienu bērnu, kuru citi bīda iz priekšu, kamēr tas pats turas pretī visiem spēkiem) Kas tad tas? Tu zini, ka tava stunda ir pienākusi?.. Tiek pieprasīts varonis priekš tā, lai satriektu netaisnību. Un tu tas esi – tad taisies jel projām.
D z i d r i e b ē r n i. Viņš negrib...
L a i k s. Kā, negrib? Ko gan viņš iedomājas, šis puišelis. Bez izrunām [sarunām]. Mums nav laika.
M a z a i s. (pretojas) Negribu. Man labāk nedzimt? Es palikšu te.
L a i k s. Neviens tev nejautā. Kad ir pienākusi stunda, vajag iet un lieta darīta. Žiglāk, žiglāk!
C i t s b ē r n s. (iznāk priekšā) Laidiet mani viņa vietā. Es uzzināju, ka mani vecāki ir ļoti veci un sen jau mani gaida.
L a i k s. Bez gudrošanām! Kad laiks pienācis, nelīdz nekas. Ja jūsos klausītos, nekad galā netiktu. Viens nevar vairs ciest, otrs ķepurojas pretī. Vienam pārāk agri, otram pārāk vēlu (atbīda bērnus, kuri ir sapulcējušies uz sliekšņa). Pie malas knauķi! Atpakaļ, pa velti glūnēt!.. Tiem, kas palikuši, nav ko skatīties aiz durvīm. Tagad gatavi plēsties – bet kad pienāks kārta, kas zin, baidīsieties uz rausīsieties atpakaļ... Re, četri jau te dreb kā apses lapas. (vienam no bērniem, kurš, piegājis līdz slieksnim, spēji atgriežas) Kurp tu?
B ē r n s. Es aimirsu vāceli ar diviem noziegumiem, kuri man jāsadara...
O t r s b ē r n s. Es aimirsu jaunas sugas bumbieru uzpoti.
L a i k s. Pateidzaties, jums atlikušas tikai seši simti divpadsmit sekundes... Jau buras izplēstas un gaida mūs. Citādi nokavēsiet un nepiedzimsiet... Žiglāk, laiks atstumt no krasta (satveris vienu bērnu, kurš grib izšmaukt viņam starp kājām, lai izkļūtu caur durvīm) Kā, atkal tu te... Jau trešo reizi tu mēģini dzimt ārpus rindas... Pieraugi, lai tas vairāk tā nenotiktu, bet citādi nokļūsi pie manas māsas – Mūžības. Tu jau zini, ar viņu jokot nav labi... Nu, vai visi kopā? (pārlaizdams skatienu pār bērniem, kuri sapulcējušies piestātnē vai jau sēd uz kuģa). Vēl viena trūkst. Velti slēpties, jau redzu, kur tu esi. Mani nevar piemānīt. Ei, tu, knauķi, Iemīlējušais, atvadies no savas skaistules...

Divi bērni, kurus sauc par “Samīlējušamies”, maigi apskāvušies un no izmisuma bālām sejām, tuvojas Laikam un nometas viņa priekšā uz ceļiem).

P i r m a i s b ē r n s. Atļaujiet man iet reizē ar viņu.
O t r s b ē r n s. Atļaujiet man palikt ar viņu.
L a i k s. Neiespējami. Mums atlikušas tikai trīs simti deviņdesmit četras sekundes.
P i r m a i s b ē r n s. Labāk tad es nedzimšu.
L a i k s. Tas nav tavā varā.
O t r s b ē r n s. (lūgdamies) Apdomājies, es pārāk vēlu nākšu pasaulē.
P i r m a i s b ē r n s. Manis vairs nebūs, kad viņa nonāks virs zemes.
O t r s b ē r n s. Es viņu vairs nesastapšu.
P i r m a i s b ē r n s. Mēs būsim vientuļi virs zemes.
L a i k s. Tas neattiecas uz mani... Žēlojaties Dzīvei... Es savienoju, izšķiru, padodos viņas spriedumiem. (satver vienu no berniem) Iesim!
P i r m a i s b ē r n s. (atgainādamies) Nē, nē, nē!... Ņemiet viņu ar!
O t r a i s. (ķeras pie pirmā drēbēm) Atstājiet viņu! Atstājiet viņu!
L a i k s. Ko tu tā pretojies... Tu tak neiesi mirt... Tevi sauc dzīvot (vedi pirmo) Iesim! Ej!
O t r a i s. (izmisumā stiep rokas pie pirmā) Dod zīmi... Kaut kādu zīmi... Saki, kā lai es tevi atrastu.
P i r m a i s. Es arvien tevi mīlēšu.
O t r a i s. Es arvien būšu skumjāka par visām... Tu pazīsi mani (viņa pakrīt un izstiepusies paliek uz grīdas guļot).
L a i k s. Kāpēc gan labak nepalikt cerībā? Nu, tagad jau visi tur. (skatās savā smilšu pulkstenī) Mums atlikušas tikai sešdesmit trīs sekundes.

Pēdējās vētrainas kustības starp bērniem, kā palicējiem, tā aizbraucējiem. Apmainas pēdējiem mīļiem sveicieniem. Dzirdami izsaucieni. “Sveiks, Pjer... - Ar Dievu, Žani... - Tu nekā neaizmirsi? - Paziņo manas domas... - Vai paņēmi līdzi jauno skrūvi?... - Pastāsti par manām melonēm... - Nekā neaizmirsi?... - Papūlies mani pazīt... - Gan es tevi atradīšu... - Nepazaudē savu ideju... - Neizplūsti pa daudz plašumā... - Dod par sevi kādu ziņu... - Runā, ka tas nav iespējams... - Jā iespējams, pamēģini... - Papūlies paziņot, vai dzīve ir laba... - Es iešu tev pretī... - Es dzimšu uz troņa”

L a i k s. (purina atslēgas un izkapti) Diezgan. Enkurs izcelts.

Buras aizslīd garām uz pazūd. No tālienes dzirdami bērnu kliedzieni: “Zeme! Zeme! Es redzu to. Cik viņa skaista!.. Kāda gaiša! Kāda plaša!” Pēc tam it kā no bezdibeņa dziļumiem nākdama, ārkārtīgi tāla dziedāšana, kurā izskan prieks un gaidas.

T i l t i l s. (Gaismai) No kurienes ir šī dziedāšana? It kā citas balsis dziedātu...
G a i s m a. Jā, tā ir māšu dziesma, kuras nāk bērniem pretī.

Laiks aislēdz apaļās durvis. Apgriezies, lai pēdējo reizi pārskatītu tāli, Laiks pamana Tiltilu, Mitili un Gaismu.

L a i k s. (pārsteigts un trakā niknumā) Tas ko nozīmē? Kas jūs tādi? Kāpēc jūs neesiet dzidri? Kādā ceļā jūs še iekļuvāt? (tuvojas viņiem, draudēdams ar izkapti)
G a i s m a. (Tiltilam) Neatbildi vis... Man ir Zilais Putns... Es paslēpu to zem virsdrēbēm. Iesim prom. Pagriez dimantu. Vinš pazaudēs mūsu pēdas (aiziet pa kreisi starp kolonnām).

Priekškars krīt
Pirmais cēliens, pirmā aina
Otrais cēliens, otrā un trešā aina
Trešais cēliens, ceturtā un piektā aina
Ceturtais cēliens, sestā, septītā, astotā aina
Piektais cēliens, devītā un desmitā aina