Zilais putns (5)

[triglochin]

Autors - M. Māterlinks,
tulkojis - A. Baltpurviņš

Piektais cēliens

Devītā aina

Atvadīšanās

Uz skatuves siena, kurā ietaisītas mazas durvis [sienā – mai vārtiņi]. Ienāk Tiltils, Mitila, Gaisma, Maize, Ūdens, Cukurs, Uguns un Piens)

G a i s m a. Tu gan neuzminēji, kur mēs esam?
T i l t i l s. Jā, kā lai es uzminu, nezinādams [ja es te nekad neesmu bijis]?
G a i s m a. Tu nepazīsti šo sienu, šos vārtiņus?
T i l t i l s. Es redzu, ka siena ir sarkana, bet vārtiņi – zaļi, tur viss [tas arī viss].
G a i s m a. Un tas tev neko neatgādina?
T i l t i l s . Tikai to, ka laiks mūs izlika aiz durvīm.
G a i s m a. Cik savādi mēdz būt sapnī! Nepazīsti pats savas rokas.
T i l t i l s . Kas tad guļ un sapņo – vai es?
G a i s m a . Taču ne es? Jā, kā to lai zin! Tomēr, par to nevar būt šaubu, ka šī siena ir no tās mājas, kuru tu ne vienreiz vien esi redzējis, kopš dzimis pasaulē.
T i l t i l s . Šito māju, tu domā, es ne vienu vien reizi esmu redzējis? Kopš piedzimu?
G a i s m a. Nu, protams, miguzis tu tāds! Šī ir tā māja, no kuras mēs izgājām taisni gadu atpakaļ [tieši pirms gada], šinī pat dienā.
T i l t i l s. Tieši pirms gada? Bet tādā gadījumā...
G a i s m a. Protams... Neplēt nemaz tik platas acis, gluži kā sapfira grotes. Šī ir tavu vecāku māja.
T i l t i l s. (tuvojas durvīm) Jā, tiešām! Liekas šīs ir tās pašas durvis... Es pazīstu... Tātad viņi ir tur... Mēs esam blakus mammai. Es tūlīt ieskriešu tur. Es gribu ātrāk apskaut mammu.
G a i s m a. Pagaidi mazliet. Tavi vecāki guļ tagad dziļā miegā. Nemodini viņus, viņi iztrūksies... Bez tam, durvis atvērsies tikai tad, kad sitīs pulkstens stundu [kad pienāks laiks].
T i l t i l s . Kāds laiks? Vai vēl ilgi jāgaida?
G a i s m a. Kur nu ilgi [diemžēl, nē]... Tikai dažas minūtes...
T i l t i l s. Bet vai tu nepriecājies par mājā pārnākšanu [par atgriešanos mājās]. Bet kas tev kait [bet kas ar tevi notiek]? Tu tāda bāla... Taču ne slima, tu [Tu taču neesi slima]?
G a i s m a. Nē, nekas, mans bērns. Man tikai skumji, ka nu man vajadzēs jūs atstāt...
T i l t i l s . Mūs atstāt?
G a i s m a. Jā, vajadzēs. Man te nekā vairāk nav ko darīt. Gads pagājis. Pārnāks Feja un pieprasīs no tevis Zilo Putnu.
T i l t i l s . Man nav Zilā Putna. Atmiņu Putns kļuvis melns, Nākotnes Putns kļuvis rozains, Nakts putni nomira, bet Meža Putnu es nevarēju noķert. Vai es kur vainīgs [vai esmu vainīgs], tajā ka viņi maina krāsu, vai nomirst, vai izslīd man no rokām? Bet vai Feja nekļūs dusmīga [nedusmosies] uz mani? Ko viņa teiks?
G a i s m a. Mēs darījām visu, ko varējām. Varbūt Zilā Putna nemaz nav? Varbūt viņš zaudē krāsu, kad to iesprosto būrītī.
T i l t i l s . Bet kur tad būrītis?
M a i z e. Re, te tas ir. Man bija uzticēta tā glabāšana pa mūsu garo ceļošanas laiku [man bija uzticēts to glabāt mūsu garā ceļojuma laikā]. Un šodien es nolieku līdz galam izpildīto pienākumu, es atdodu jums būrīti – neaiskartu un slikti aiztaisītu, tādu, kādu es to saņēmu (nostājas oratora pozā). Tagad lai būtu atļauts piezīmēt visu vārdā... [Un tagad atļaušos mūsu visu vārdā īsumā izteikt...]
U g u n s. Viņai tak nav dots vārds [Neviens tai nedeva vārdu]!
Ū d e n s. Apklustiet!
M a i z e. Ļaunprātīgi kliedzieni [uzbrukumi] no necienīga ienaidneka, no skauģa-līdzcenša, nespēs tomēr pārtraukt manu runu (paceļot balsi) nespēs tomēr aizkāvēt mani [traucēt man] izpildīt manu pienākumu līdz galam... Un tā tad, visu vārdā...
U g u n s . Manā tik nē [tikai ne manā vārdā]... Man pašam ir mēle.
M a i z e. Un tātad, visu vārdā (tikko savaldot sirsnīgo, dziļo uztraukumu), es atvados no diviem bērniem, likteņa zīmotiem. Viņu augstā misija nobeidzās šodien. Un es atvados visā padevībā un maigumā, kādu savstarpējā cienīšana...
[Un tātad, mūsu visu vārdā es gribu teikt, ka šodien šie divi bērni izpildīja to augsto misiju, kuru tiem uzdeva liktenis, un mēs atvadamies no viņiem, slēpjot dziļas un neviltotas skumjas. Ar jauktu neizsakāma maiguma un neizprotama rūgtuma sajūtu mēs atvadamies no viņiem, un šīs jūtas nāk no tās savstarpējās cieņas...]
T i l t i l s. Ko, tu arī atvadies... vai tu mūs pametīsi?
M a i z e. Ak nu, būs jāšķirās... Es jūs pametīšu, bet, ka mēs šķirti, tas tā tikai liksies [bet tā tikai liksies, ka mēs esam šķirti]. Jūs nedzirdēsiet manu balsi...
U g u n s. Nu, paldies Dievam! [Tas gan nav liels zaudējums]
Ū d e n s. Apklustiet!
M a i z e. (ar lielu cieņu) Tas viss [šādi nieki] nespēj mani aizvainot... Un to es jums saku, ka manu balsi jūs vairs nedzirdēsiet un apgarotā formā mani [manu dvēseli] neredzēsiet... Jūsu acis nespēs vairs redzēt priekšmetu neredzamo dzīvi. Un tomēr es arvien būšu jūsu tuvumā [es vienmēr būšu jums tuvu], abrā, uz plaukta, uz galda, blakus šķīvim ar zupu, tā kā man ir tiesības skaitīties par visuzticamāko galda biedru, visuzticamāko draugu cilvēkam.
U g u n s. Bet es?
G a i s m a. Ātrāk! Laiks iet un drīz sitīs stunda, kad mēs visi atgriezīsimies Klusēšanas valstī... Pasteidzieties apskaut un nobučot bērnus uz atvadām.
U g u n s . (pieklupdama bērniem [metas pie bērniem]) Laidiet mani pirmo!.. (vētraini apskauj bērnus). Sveiks [paliec sveiks], Tiltil! Paliec sveika, Mitila! Ar Dievu, dārgie bērni. Pieminiet mani, kad gribiet kaut-ko iededzināt...
M i t i l a. Ai, ai, viņa mani apdedzināja [karsti!]
T i l t i l s. Ai, viņa cepina man degunu!
G a i s m a. Ugun, ne tik strauji. Jūs te neesiet krāsnī.
Ū d e n s. Re, idiots!
M a i z e. Kāda rupja!
Ū d e n s. (tuvojas bērniem) Es nobučošu jūs viegli un nedarīšu jums sāpes, mīļie bērni [es, mīļie bērni, nobučošu jūs maigi, jums nesāpēs]
U g u n s. Sargieties! Kļūsiet slapji.
Ū d e n s . Esmu maiga un man ir mīlētāja dvēsele. Es esmu laba pret culvēkiem,
U g u n s. Bet slīkoņi?
Ū d e n s. Mīliet strūklakas... Klausieties strauta balsī. Tur es būšu arvien.
U g u n s. Viņa visu te applūdināja.
Ū d e n s. Kad vakaros jūs sēdēsiet uz strauta krasta [strauta krastā] – te mežā to ir daudz – papūlaties saprast, ko viņš grib teikt... Es vairāk nevaru runāt. Asaras mani smacē un neļauj man runāt.
U g u n s. Nekas tāds nav manāms [nekā tamlīdzīga nevar pamanīt]
Ū d e n s. Pieminiet mani, kad raudzīsities karafē... Es būšu arī krūzē, lietnē [izlietnē], akā, krānā.
C u k u r s. (dabīgi labvēlīgs un saldens [liekulīgā un saldenā balsī?]) Ja jūsu atmiņā atlikusies maza vietiņa [ja jūsu dvēselē vēl palikusi maza vietiņa], tad pieminiet, ka mana klātbūtne jums būs allaž salda... Vairāk nekā nevaru jums teikt. Asaras nav pa manai dabai [Man nedrīkst raudāt], un man ļoti sāp, kad viņas tek uz kājām [pietiek kaut lāsei uzkrist man uz kājas]
M a i z e . Jezuits!
U g u n s. [čukst] Ledenes! Karameles!
T i l t i l s . Bet kur gan paliek [kur ir palikuši] Tilavs un Tillets? Kas ar viņiem noticis?

Tajā brīdī atskan Runča griezīgie kliedzieni.

M i t i l a. (izbījusies) Tas ir kaķēns Tillets, raud. Viņam dara pārestību [viņam dara pāri]

Ieskrien Runcis, izspuris, sabozies, saplēstā tērpā, mutautiņu turēdams pie vaiga, gluži it kā zobi sāpētu. Tas sten no sāpēm un, tūlīt aiz tā, parādās Suns, kurš dauza to dūrēm, kājām spārda, ar pieri bada

S u n s. (turpina sist Runci) Še tev! Diezgan tu man... Vai vēl gribi... še tev, še!

G a i s m a, T i l t i l s un M i t i l a (metas tos izšķirt) Tilav! Vai tu prātu zaudējis... Kas tā par darīšanu... paliec tak reizi mierā. Nē, kas to būtu domājis... Pagaid-tu man! (Suni ar pūlēm aizved)

G a i s m a. Ko tas nozīmē? Kas tur noticis?
R u n c i s. (šķaud un berž acis) To viņš iesāka. Viņš runāja uz mani rupjības... Izlamāja mani, zupā man piebera naglas, raustīja mani aiz astes, sāka mani sist. Bet es nekā nedarīju, gluži nekā.
S u n s. (pārtrauc viņu) Gluži nekā... gluži nekā! (klusi un rādīdams viņam degunu) Bet re, ko tu dabūji! Un krietni dabūji... Un vēl dabūsi.
M i t i l a. (glauda runci) Nabaga kaķītis... kur tev sāp? Es arī raudāšu.
G a i s m a. (sunim, ļoti stingri) Jūsu uzvešanās ir jo necienīga vēl tāpēc, ka jūs priekš šīs nejaukas plēšanas izvēlējušies tik nopietnu brīdi, kas mums jāatvadās no šiem mīļiem bērniem.
S u n s. (uzrez atjēdzas) Jāšķiras no bērniem?
G a i s m a . Ļaunā likteņa stunda ir pienākusi [tā stunda, par ko jūs bridināja, ir klāt]... Mēs atgriezīsimies Klusēšanas valstī un vairs nevarēsim runāt ar viņiem.
S u n s . (izmisumā kauc un gaudot metas pie bērniem un apber tos mežonīgiem glāstiem un maigiem mīlinājumiem). Nē, negribu, negribu! Es arvien [vienmēr] runāšu. Tu sapratīsi mani turpmāk, mana dievība, vai nē? Jā, jā, jā! Mēs runāsim, mēs stāstīsim savas domas viens otram. Es būšu ļoti prātīgs... Es iemācīšos lasīt, rakstīt un spēlēt domino. Es, es būšu ļoti kārtīgs... Es nekā nestiepšu no ķēķa. Vai gribi, lai es izdaru kaut ko ļoti, ļoti aizgrābjošu [aizraujošu]? Ja gribi, es nobučošu Runci?
M i t i l a. (Runcim) Nu, bet tu, Runci, nekā neteiksi mums uz atvadīšanos?
R u n c i s . (kā ievainots un mīklaini). Es mīlu jūs abus – ciktāl jūs to pelniet.
G a i s m a . Bet tagad es savukārt, pēdējo reizi jūs nobučošu.
T i l t i l s un M i t i l a. (ķeras pie Gaismas tērpa) Nē, nē, paliec pie mums. Tētis nebarsies, bet mammai mēs izstāstīsim, cik mums bija labi ar tevi.
G a i s m a. Ai jā [Par nelaimi] es nevaru palikt. Šīs durvis ir aizvērtas priekš mums un man jūs jāatstāj.
T i l t i l s. Kur tad tu iesi?
G a i s m a. Netāl man ko iet, bērni [Tālu man nav jāiet]. Re, tikai turp – līdz Klusēšanas malai.
T i l t i l s. Nē, nē, es negribu. Mēs iesim kopā ar tevi. Es teikšu mammai.
G a i s m a. Neraudiet, dārgie bērni. Man nav balss kā ūdenim, man ir tikai mans spožums – bet to cilvēki nedzird. Bet es nepametīšu jūs, kamēr vēl dienas ausīs. Pieminiet [atcerieties], ka es tā runāju ar jums ar katru mēness staru, no katras zvaigznes, kura jums uzsmaida, no katras blāzmas tvīksnes, no katras degošas lampas, no katras labas un gaišas dvēseles kustības jūsos (aiz sienas pulkstenis sit astoņi) Dzirdiet... pulkstenis sita... Ardievu, durvis atveras... Ejiet iekšā. Ejiet iekšā!

Viņa bīda bērnus pie vārtiņiem, kuri uz pusi paveras un ielaiž tos. Maize noslauka saskrējušo asaru. Cukurs un Ūdens asarās, un visi ātri skrien un nozūd pa labi un pa kreisi no kulisēm. Suņa gaudošana dzirdama aiz skatuves. Skatuve uz brīdi paliek tukša, pēc tam dekorācija, kura rādīja sienu un pagalmu, pašķiras vidū pušu un kļūst redzama pēdējā aina.

Priekškars krīt.

***

Desmitā aina

Pamošanās

Tā pati istaba, kā pirmajā ainā, tikai viss – sienas, priekšmeti, gaiss – liekas nesalīdzināmi skaistāks, burvīgi apskaidrots, kļuvis daudz svaigāks, vairāk prieka pilns, laimīgāks. Dienas gaisma jautri iespīd caur aizvērto slēģu šķirbām. Pa labi, aizmugurē, Tiltils un Mitila dus dziļā miegā savās gultiņās. Kaķis, suns un visi priekšmeti ir agrākās vietās, tāpat kā pirmajā ainā līdz Fejas atnākšanas.
Ienāk Māte.

M ā t e. (laipni-eršķīgā balsī [ar tēlotu stingrību]) Nu, laiks celties, sliņķi tādi.. Vai kauna jums nav! Pulkstenis nosita astoņi, saule jau augsti virs meža... Nē, cik viņi dziļā miegā! (noliecas pāri gultiņām un bučo bērnus). Kā pietvīkuši... Tiltils smaržo kā lavanda, bet Mitila kā kreimene [mājpuķīte] (atkal bučo viņus). Kāds jaukums bērni [kādi jauki bērni]! Nevar, tomēr, ļaut gulēt līdz pusdienai. Nevar pieradināt viņus slinkumā [pie slinkuma]. Runā ar, ka tas ir kaitīgi veselībai. (pagrūsta Tiltilu). Nu, celies, Tiltil, celies.
T i l t i l s . (pamostas) Tā esi Tu, Gaisma?.. Nē, nē, neej prom.
M ā t e. Gaisma... Sen jau gaisma ārā... Gaiši kā pusdienā, lai ar' slēģi ciet. Pag, es tos atvēršu. (viņa atver slēģus,dienas gaisma ieplūst istabā). Nu re, Kas tev noticis? Tu gluži kā apžilbis.
T i l t i l s. (berž acis) Mamma, mamma, tā esi tu?
M ā t e. Nu, protams, es. Es tak neesmu pārmainījusies pa nakti. Ko tu skaties uz mani, it kā mūžu neredzējis. Taču deguns man nebūs nošķiebies un vienu pusi?
T i l t i l s . Cik es esmu laimīgs, ka redzu tevi! Cik daudz laika gan pagājis... Ļauj man ātrāk apskatīt tevi. Vēl, vēl, vēl! Un es atkal savā gultiņā, atkal mājās.
M ā t e. Jā kas ar tevi ir? Tu vēl runā, kā pa miegam... Vai tik neesi tu slims, pasarg Dievs... Parādi žigli mēli. Cēlies ātrāk un apģērbies.
T i l t i l s. Kā? Vai esmu kreklā?
M ā t e. Nu, protams. Uzvelc biksītes un kamzolīti [jaciņu]. Te viņi ir, uz krēsla.
T i l t i l s . Vai tiešām esmu ceļojis tādā izskatā?
M ā t e. Ceļojis?
T i l t i l s. Nu jā, kopš pērngad [pagaišgad] aizgājis.
M ā t e. Pagaišgad?
T i l t i l s . Nu jā, ap Ziemassvētkiem.
M ā t e. Ko tu pļāpā? Tu no istabas neesi izgājis. Vakar vakarā es noliku tevi gulēt un šorīt, re, uzmodināju... To visu tu sapnī redzējis.
T i l t i l s. Nekā tu nesaproti. Pagajušā gadā es devos ceļā, kopā ar Mitili, Fēju un Gaismas dvēseli... Gaismas dvēsele ir ļoti laba. Ar mums bija arī Maize, Cukurs, Ūdens, Uguns. Viņi mūžīgi plēsās cits ar citu. Tu tak neesi uz mani dusmīga? Tu ne pārāk daudz par mums bēdājies? Bet ko teica tētis? Es taču nevarēju atteikties... Es atstāju jums zīmīti ar paskaidrojumu.
M ā t e. Kas par neprātībām? Tu vai nu slims, vai vēl pa miegam (mīļi pagrūsta viņu). Nu, mosties jel... Ko, pamodies beidzot?
T i l t i l s. Tici mamma – to tu pati pa miegam.
M ā t e. Tā jau gan. Es kājās jau no sešiem, apkopusi māju, izkurinājusi uguni, bet tu runā, ka es pa miegam.
T i l t i l s. Prasi Mitilai, vai es nerunāju patiesību.. Jā, mēs ar viņu daudz ko esam pieredzējuši.
M ā t e. Kā tā? Un Mitila arī? Ko tas nozīmē?
T i t i l s. Visu laiku viņa bija kopā ar mani. Mē redzējām vectēvu un vecomāti.
M ā t e. (arvien vairāk nesaprašanā) Vectēvu un vecomāti?
T i l t i l s. Jā, Atmiņu malā... Mums bija pa ceļam... Viņi miruši, bet viņiem labi, viņi jūtas skaisti. Vecāmāte izcepa mums kūku ar plūmēm. Un mazie brālīši ar tur bija: Robers, Žanis ar savu vilciņu, Madlena un Pjereta, Polina un Riketa.
M i t i l a . Un Riketa arvien vēl rāpo četrapus.
T i l t i l s . Bet Polinai vēl arvien pumpa uz deguna.
M ā t e. Jūs gan būsiet atraduši atslēgu no skapja, kurā tēvs šņabja pudeli glabā?
T i l t i l s. To nu gan nē.
M ā t e. Nu, pastaigā: es gribu redzēt, vai tu vari turēties kājās. (Tiltils paklausa). Nē, tas nav... Mans Dievs, kas gan noticis? Būs jāzaudē arī šie, kā pazaudēju visus citus (šausmās sauc vīru). Tīla-tēv! Ātrāk nāc šurp... Bērni slimi.

Ienāk tēvs, pilnīgi mierīgs, ar cirvi rokās.

T ē v s. Kas noticis?
T i l t i l s un M i t i l a. (jautri steidzas tam pretī un bučo viņu) Tēti... re, tēti... Sveiks tēti... Vai tu daudz ko padarījis šinī gadā?
T ē v s. Kas te ir? Viņiem ir pavisam veselīgs izskats. Neizskatās, ka viņi būtu slimi.
M ā t e. (ar asarām balsī) Uz to nevar paļauties... Tiem arī bja veselīgs izskats, kamēr Dievs viņus pieņēma... Es nesaprotu, kas ar viņiem ir. Vakar, kad tos apguldīju, bija pavisam mierīgi, veselīgi. Bet šorīt pamodušies – Dievs vien zin, ko dara... Runā kaut ko nesaprotamu... Par kaut kādu tur ceļošanu, par gaismu, stāsta, ka redzējuši vectēvu un vecomāti, kuri miruši, bet ļoti labi dzīvojot...
T i l t i l s. Bet vectēvs atvien vēl staigā ar koceni.
M i t i l a. Bet vecmāmiņai pa vecam ir reimatisms.
M ā t e. Tu dzirdi? Steidzies mudīgi pēc daktera.
T ē v s. Ko tur – iztiks tāpat [nemirst jau, var pagaidīt] (pie durvīm klauvē). Iekšā [nāciet iekšā].

Ienāk Kaimiņiene, vecīte, līdzīga Fējai pirmajā cēlienā; viņa ienāk, atbalstoties uz spieķi.

K a i m i ņ i e n e. Es iegriezos palūgt uguntiņas, jāiekurina plīts un jāuzvara silta zupa. Šodien tāds pavēss laiks. Sveiki, bērni, kā klājas?
T i l t i l s. Dārgā Fēja Beriluna, es, redziet, neatradu Zilo Putnu.
K a i m i ņ i e n e. Ko viņš runā?
M ā t e. Labāk i nejautā, Berlengas krustmāt... Dievs vien zin, kas viņiem noticis. Kā pamodās, tā sāka runāt kaut ko nesaprotamu... Laikam vakarā būs ieēduši kaut ko sliktu.
K a i m i ņ i e n e. Ko tu domā, Tiltil? Vai tu nepazīsti kaimiņieni Berlengu?
T i l t i l s. Es tūlīt jūs pazinu. Jūs esiet Fēja Beriluna... Jūs neesiet dusmīga?
K a i m i ņ i e n e . Ko tu teici? Beri...
T i l t i l s. Beriluna.
K a i m i ņ i e n e. Berlenga. Tu gribi teikt Berlenga.
T i l t i l s. Beriluna vai Berlenga – kā vēlaties. Mitila var teikt to pašu.
M ā t e. Visbriesmīgākais ir tas, ka arī Mitila...
T ē v s. Ko nu jūs? Tas pāries. Kad ņemšu, saplauksnīšu – kā ar roku atņems.
K a i m i ņ i e n e . Neuztraicieties jūs, Tīla-māt. Es zinu, kas tā ir pa lietu – tas tā, sapnī... Viņi gan laikam būs gulējuši mēnesnīcā. Ar manu meitas meitiņu [mazmeitiņu], kura ļoti slima, tas bieži gādās.
M ā t e. Kā klājas jūsu mazmeitiņai?
K a i m i ņ i e n e . Slikti. Viņa nevar piecelties. Dakteris saka, kas viss no nerviem... Bet es gan zinu, kas to izārstētu. Viņa vēl mani šorīt lūdza, lai iedāvinot [uzdāvinu] to viņai uz svētkiem. Tas viņai kā nagla galvā. Aizmirst nevar...
M ā t e. Viņai arvien vēl gribās Tiltila putniņu? Nu, Tiltil, dod nabaga drostaliņai [meitenītei]. Savu putniņu.
T i l t i l s. Kas jādod viņai, mammu?
M ā t e. Tavs balodītis. Tev tak viņš bijis, nebijis. Tu pat nepaskaties uz viņu. Bet meitenei tā nāvīgi gribās.
T i l t i l s. Ak jā, es biju pat aizmirsis par manu putnu... Re, kur būrītis. Mitil, vai redzi būrīti? Tas jau ir tas, kuru Maize nesāja... Jā tas ir tas pats, bet viņā tikai viens putns... Droši vien viņš apēdis otru. Bet paskaties. Viņš ir zils! Tas tak mans balodis... Bet viņš dauz zilāks nekā toreiz, kad es aizgāju... Tātad šitais ir tas Zilais Putns, kuru mēs meklējām. Mēs tik tālu gājām pēc viņa un viņš tepat. Ekur brīnišķīga būšana! [To gan es saprotu!] Mitil, paskaties... Ko teiktu Gaismas dvēsele? Pag, es noņemšu būrīti (viņš uzkāp uz krēsla, noņem būrīti un dod to kaimiņienei) Te būs, Berlengas-kaimiņien... Viņš vēl nav pavisam zils, bet gan redzēsiet, viņš paliks gluži tāds, kā vajag... Nesiet to tikai mudīgāk jūsu mazmeitiņai.
K a i m i ņ i e n e. Vai tiešām tu man viņu atdosi un nekā par to neprasīsi? Tā ta [cik ļoti] viņa būs priecīga! (Bučo Tiltilu). Man vajag tevi par to nobučot. Nu, bet tagad, dzīvojiet veseli, man jāsteidzās.
T i l t i l s. Jā, pasteidzieties. Daži putni ātri nobāl.
K a i m i ņ i e n e. Es atnākšu pastāstīt jums, ko teiks mana mazmeitiņa (viņa aiziet).
T i l t i l s. (ilgi skatās visapkārt) Tēti, mammu, ko jūs esiet izdarījuši ar mūsu māju? Viņa it kā tā pati, bet daudz saistāka.
T ē v s. Kā tā?
T i l t i l s. Nu, viss pa jaunam izkrāsots, izlabots, viss tik tīrs, spīd vien, kā jauns... Pērn tā nebija...
T ē v s. Pērn?
T i l t i l s. (pienāk pie loga) Un mežs, kas no šejienes redzams... Kāds tas kļuvis liels un skaists... Gluži kā jauns. Cik viss šeit ir patīkams. (atver abru, kurā ir maizes) Bet kur tad Maize? Aha, Maize tagad guļ pavisam mierīgi. Te jau arī Tilavs, sveiks!... Jā, vareni tu mani aizsargāji. Vai atceires, kā tu plēsies mežā?
M i t i l a. Bet Tillets, mans kaķītis, pazina, protams, mani, bet vairs nerunā...
T i l t i l s. Augsti cienītā Maize! (Aptausta pieri) Kā, man vairs nav dimanta... Kas paņemis manu zaļo cepurīti? Nu, nav ne vainas, man tās ar vairs nevajag. Bet te jau arī Uguns... Viņa ir ļoti laba. Viņa pīkst, smejoties, lai kaitinātu Ūdeni (pieejot pie krāna) Nu, Ūden! Sveiks, Ūden! Ko viņš runā... Viņš turpina runāt, tikai es viņu vairs nesaprotu tik labi.
M i t i l a. Bet kur tad Cukurs?
T i l t i l s. Ak Dievs, cik es esmu laimīgs!
M i t i l a . Es arī, es arī, es arī!
M ā t e. Ko viņi te grozas pa istabu?
T ē v s . Atstāj viņus un nerausties. Viņi spēlējas uz laimi [it kā viņi būtu laimīgi].
T i l t i l s. Par visu vairāk es iemīlēju Gaismas dvēseli... Kur ir viņas lampa? Vai var to iededzināt? (atkal raudzīdamies visapkārt) Dievs, cik viss te skaisti, cik es esmu laimīgs!

Klauvē pie durvīm

T ē v s. Nāciet iekšā, nāciet iekšā!

Ienāk Kaimiņiene. Pie rokas tai meitene, brīnišķīgi skaista, gaišiem matiem. Meitene spiež pie sirds Tiltila putniņu.

K a i m i ņ i e n e. Paskaties, kādi brīnumi!
M ā t e. Un viņa piecēlās?
K a i m i ņ i e n e. Piecēlās? Viņa skraida, dejo, lido kā putniņš. Kad viņa ieraudzīja putnu, viņa izleca ar vienu lecienu no gultas un pieskrēja pie loga skatīties, vai tas tiešām ir Tiltila balodītis. Bet pēc tam izskrēja uz ielas kā eņģelis. Es tikko spēju viņu panākt.
T i l t i l s . (tuvojas viņai, priecīgi uztraukts) Cik ļoti viņa ir līdzīga Gaismas dvēselei!
M i t i l a. Viņa ir daudz mazāka augumā.
T i l t i l s. Nu, protams, viņa izaugs.
K a i m i ņ i e n e . Ko viņi tur runā? Vēl arvien nav nākuši pie jēgas?
M ā t e. Tagad jau labāk, sāk pāriet. Kad paēdīs brokastis, pāries pavisam.
K a i m i ņ i e n e. (bīda meiteni pie Tiltila) Nu, meitiņ, tencini tu ar' Tiltilu [pasaki paldies Tiltilam].

Tiltils uzreiz satrūsktas un atkāpjas.

M ā t e. Kas tev ir, Tiltil? Baidies no meitenes? Nobučo viņu labi krietni. Vēl, vēl... Tu jau vienmēr esi tāds dūšīgs [drosmīgs]. Nu, kas ar tevi. Tu gluži kā raudāt taisies.
T i l t i l s. (visai neveikli nobučojis meiteni, stāv tai priekšā. Viņi skatās viens otrā un neko nesaka. Tad Tiltils glāsta putniņa galvu un saka) Ko, vai viņš ir diezgan zils?
M e i t e n e. Jā, tāds viņš man patīk.
T i l t i l s. Es gan redzēju pavisam zilus putnus. Bet, zini, tos nevar saķert.
M e i t e n e. Nu, nekas. Arī šis putniņš ļoti skaists.
T i l t i l s. Bet, vai tu viņu pabaroji?
M e i t e n e . Vēl nē. Ko viņš ēd?
T i l t i l s. Visu: maizi, graudus, kukurūzu, kukainīšus.
M e i t e n e . Bet kā viņš ēd?
T i l t i l s. Ar knābi. Gan redzēsi, es tev parādīšu.

Viņš grib izņemt putniņu meitenei, viņa instinktīvi nedod un, izmantojot nedrošu rokas kustību, putniņš izraujas no viņu rokām un aiskrien [aizlido].

M e i t e n e. (ar skaļām izmisuma raudām) Vecmāmiņ... Viņš aizlidoja! (skaļi raud)
T i l t i l s . Nekas, neraudi, es to noķeršu. (Panāk skatuves priekšā un vēršas pie publikas). Ja kāds to atrod, tad esiet tik abi, atdodiet to mums. Viņš mums ļoti vajadzīgs, lai būtu laimīgi. [lai mēs būtu laimīgi]

Priekškars krīt.

Beigas


Pirmais cēliens, pirmā aina
Otrais cēliens, otrā un trešā aina
Trešais cēliens, ceturtā un piektā aina
Ceturtais cēliens, sestā, septītā, astotā aina
Piektais cēliens, devītā un desmitā aina

Priecāšos, ja arī jums šī lasīšana sagādāja prieku!

Gaidīšu komentārus - to skaitā arī par tekstu, ja ir ieviesušas kļūdas :0)