Brīnumainais loms

[triglochin]

No vasaras nometnes materiāliem - ja nu noder kādam, man liekas, ļoti labs sprediķis
***

Surožas metropolīts Antonijs.

Brīnumainais loms
(18. ned. pēc Vasarsvētkiem)

Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.

Šodienas apustuļa vēstule mums vēsta "kas sīksti (skopi) sēj, tas arī sīksti pļaus, un, kas sēj
uz svētību (bagātīgi), tas arī pļaus uz svētību" (ievāks bagātīgu ražu) (2. Kor 9:6). Lūk, mums
dažkārt šķiet: ko lai es sēju, ja esmu nabags; kā es varu sēt, kad man nekā tāda nav, ko es varētu iesēt mūžīgajā, ne īslaicīgajā, dzīvē?.. Un tad mums jāatceras, ka arī zemes sējējs, kurš sēj sēklu laukā, nesēj savu – ne viņš radījis sēklu, ne tā viņam pieder. Kungs ir radījis sēklu, Kungs ir devis spēku, Kungs ir pavēris priekšā lauku, un šī sēkla ir tā Kunga sēkla. Tā nesīs augļus ne tāpēc, ka sējējs ir bagāts vai ka viņš prot sēt, bet tāpēc, ka viņš bagātīgi izkaisa pa visu lauku to, ko Kungs viņam no dienas dienā. Viņš nevar piesavināties šo sēklu, viņš nevar sajust savu bagātību, bet just tikai to, kas no viņa rokām izlīst pār zemes vaigu un ticēt, ka sēkla nesīs augļus.

Un, lūk, dzīvē ir brīži, kad tu sēj; un sēj no sirds, sēj ar mīlestību; bet sēj ar tādu smagu sajūtu, jo esi tik nabags, ka nekā taču tev nav. Un pēkšņi atceries, ka tas Kungs ir Lielais Sējējs, ka Viņš ir radījis sēklu, dod tai auglību, sasilda to saulē, liek tai izstiepties.....

Kristus iekāpa Pētera laivā un lika viņam pabraukt prom no krasta, un Viņš runāja - it kā sēkla
lītu un nogulsnētos cilvēku dvēselēs. Pēteris tad neaptvēra, ko Kungs dara, bet kad Pestītājs
viņam teica - " izmet savus tīklus", un kad viņš saķēra tik daudz zivju, ka tās nevarēja izvilkt laivā, un tad viņa priekšā pēkšņi nostājās Tā tēls, kas Kas sējis šo sēklu.. Tā ir sava veida līdzība: Kristus sēja vārdu, bet neviens nemanīja, kāds dārgums tas ir; bet kad Pēteris izvilka lielo zivju daudzumu, viņš pēkšņi aptvēra to bagātību, ko dod Kungs, un bija tā it kā sēkla uzziedētu. Un viņš nobijās. "Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks", man ir bail stāvēt blakus Tam, Kas var tādas lietas darīt... Bet Kristus viņu mierināja: „Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot, piepildīsi Kunga tīklus nevis ar zivīm, bet ar dzīvām cilvēku dvēselēm, nesīsi tās, glābsi no vētras, lai tās ieietu mierā... Un Pēteris atstāja visu un kopā ar saviem biedriem sekoja Kristum.

Kas par bagātu mācību, cik tā ir vienkārša! Sekot Kristum nenozīmē mums aiziet kaut kur prom,
tas nozīmē palikt pie Viņa un sēt tāpat kā Viņš sējis, un vākt ražu Debesu Valstībai tāpat kā Viņš
vācis. Sēt, nedomājot par to, vai esam nabagi vai bagāti: ja būs mīlestība, Kungs dos sēklu. Un,
ja kādā brīdī sabīsimies no mūsu veicamā darba, jo tas ir Paša Dieva darbs, uzklausīsim Dieva
Vārdu: Nebīsties, turpini sēt, sēj ar atvērtu, mīlošu sirdi. Tu ievāksi bagātīgu ražu, bet sēkla nav bijusi tava, un arī raža piederēs Kungam... Kāds prieks! Patiešām, nāks laiks, par kuru Evaņģēlijā ir teikts, ka kopā priecāsies gan tas, kurš sēj, gan tas, kurš pļauj. Āmen.


Oriģināls te (jāpatin uz leju): http://www.metropolit-anthony.orc.ru/sermons/serm6.htm