triglochin

Otrdiena, 1. aprīlis

8:30

Laikam, Džeralds mani tur par muļķi!

Zinot, ka viņam ir draugs, kas dzīvo Itālijā, es mierīgi noliku malā vēstuli no Romas, kurā man aicināja ieņemt Pāvesta vietnieka posteni ar algu viens miljons liru mēnesī un tik daudz zivju, cik varēšu apēst. Tagad varēšu mierīgi doties uz darbu, ar apziņu, ka esmu veiksmīgi izsprucis no lamatām, ko mans dēls ik gadu izliek pirmajā aprīlī, lai liktu man izskatīties kā idiotam.

9:15

Jau trīs cilvēki apsteidza mani pa ceļam uz darbu, pagriezās, lai paskatītos man sejā, pasmējās un paspieda man roku. Kad nonācu darbā, paskatījos spogulī un atradu piespraustu aizmugurē pie jakas zīmīti:

"JA ŠĪ CILVĒKA SEJA ATGĀDINA TEV NEAPMIERINĀTU KAMIELI, LŪDZU PASPIED VIŅAM ROKU!"

Dažreiz sāku domāt, ka Džeralda humora izjūtu vajadzētu nedaudz apcirpt.

Trešdiena, 2.aprīlis

Šorīt atkal izbaudīju kluso laiku. Dzīve šķita perfekta un likās, ka nekas slikts nevar notikt.

20:30

Viss ir galīgi slikti!

Šovakar pie mums ieradās Flašpūlu pāris. Apsēdās blakus uz dīvāna un teica, ka pēc manas Lieldienu liecības viņi sajūta nepieciešamību atnākt un aprunāties.

Es teicu: "Bet kas nebija kārtībā ar manu liecību?"

Flašpūlas kundze teica: "Jūs izstāstījāt, ka jūsu laulība ir uz kādu laiku pārgājusi sātana nometnē."

"Neatceros, ka kaut ko tādu teicu," - es atbildēju.

Anna teica: "Viņa domā to, ka tu pastāstīti, ka pēdējā laikā mēs bijām dažas reizes sastrīdējušies."

Flašpulas kundze, šķiet, to nedzirdēja. Viņa turpināja: "Tas Kungs vēlējās, lai pajautājam jums, vai jūsu savienībā ir kādas fiziskā rakstura problēmas. Mums ir īpaša kalpošana - palīdzēt tiem, kuru savienībā ir ... fiziskā rakstura problēmas."

Es biju galīgā neizpratnē. Teicu, ka es neesmu nevienā savienībā.

Tad vīrs teica man: "Brāli, mēs runājam par miesu."

Man par lielu pārsteigumu, Anna pēkšņi piecēlās un teica: "Man ļoti žēl, Flašpūlas kundze, bet mēs nevarēsim jums palīdzēt. Bet droši vien kaut kur apkārt ir cilvēki, ar tāda rakstura problēmām. Domāju, jūs kādu atradīsiet. Ar labu vakaru. Dārgais, vai tu pavadīsi viesus, lūdzu?"

Dažreiz man tiešām rodas šaubas, vai esmu mazliet atpalicis. Attapos, atvadoties no Flašpūliem pie durvīm, joprojām nesaprazdams, kas tikko bija noticis. F. kundze nez kāpēc bija ļoti dusmīga. Taču ejot projām viņa mīļi pasmaidīja man, apstājās pie sliekšņa un teica: "Dārgais brāli Adriān, vai drīkstu tev kaut ko pateikt mīlestībā?"

"Ak, nē!" - padomāju pie sevīm, bet teicu: "Jā, lūdzu, sakiet."

Viņa teica: "Protams, tava liecība nebija patiesībā nekāda liecība? Vai tad mēs varam pagodināt Dievu, aprakstot to, kā esam grēkojuši pret Viņu, taču nē? Es ļoti ceru, ka jūsu un mīļās Annas attiecības drīz uzlabosies. Ar labu nakti, dārgais brāli, lai Dievs tevi svētī."

Kad viņi bija prom, sajutos ļoti neērti. Varbūt viņai ir taisnība un es biju pārāk godīgs? Laikam, biju gan...

Ceturtdiena, 3.aprīlis

Viņai bija taisnība! Svētdien es pievīlu Dievu,

Piektdiena, 4.aprīlis

Neviens nekad nebija juties tik slikti, kā es šovakar.

Anna ar Džeraldu neko napamanīja! Kāpēc?

***

Sestdiena, 5.aprīlis

Šķiet, ka Lieldienas bija tik sen... Jūtos pavisam nomākts. Kā Dievam var noderēt tāds stulbs ķēms kā es?

Nobumbulēju visu vakaru, cenšoties izskatīties noskumis, bet tomēr braši priecīgs. Beidzot, Anna pajautāja: "Dārgais, tev viss kārtībā?"

"Jā, pilnīgā kārtībā, " - es varonīgi sameloju. "Par mani nav jāuztraucas."

"Paldies Dievam," - viņa atbildēja. "Tad es iešu gulēt."

Padomā tik, viņa noticēja!!!

Svētdiena, 6.aprīlis

Džeralds nonāca pie brokastīm neizgulējies, bet klusi apmierināts. Paziņoja, ka ja lūgšana pirms brokastīm jau ir nolasīta, viņš otrreiz nelūgs ("Ja nu pirmā lūgšana tiks neitralizēta?!").

Anna gardi smējās, bet es izspiedu no sevis nedaudz trīcošu nopūtu. Neviens pat nepamanīja!!

Labi, ka man nav raksturīga sevis žēlošana.

Dodamies uz baznīcu.

Kāpēc Džordžam Farmeram ļauj vadīt pielūgšanu? Viņš teica mums, lai dziedot slavēšanas dziesmu piedziedājumus, pavēramies sev apkārt un ar kristīgo mīlestību satiekam brāļu un māsu skatienus.

Iekšēji ievaidējos.

Skatījos taisni uz ekrānu, kur projecējās vārdi, it kā man būtu slikta redze un es aizmirsu visus vārdus. Kad vienā nepiesardzības brīdī es novērsu skatienu no ekrāna, mani caurdūra māsīgās mīlestības pilns piemīlīgās Normas Tvīlas skatiens. Mēģināju pasmaidīt viņai ar brālīgu, man-ir-lieliskas-attiecības-ar-Dievu sejas izteiksmi, bet kaut kāds muskulis sejā vienkārši negribēja pakļauties. Viena acs sāka raustīties un viens mutes kakts pavilkās uz leju, izveidojot plēsonīgu grimasi. Norma nobālēja un centās paskatīties uz mani ar līdzjūtību. Es pilnīgi pietvīku, jo atcerejos par to stulbo gadījumu decembrī!

Vēlāk, kafijas laikā, es teicu viņai: “Piedod, Norma! Man bija kaut kāds krampis sejā."

Viņa nevarēja pārstāt smieties.

Vēlāk, mājās, izstāstīju gadījumu ar Normu Annai, Džeraldam un Leonardam Tinnam (kurš bija ienācis, lai aizņemties mūsu kaķi, nez kādam mērķim). Dažreiz man liekas, ka viņi mani uztver kā tādu komiķi. Visi histēriski smējās!

Pirmdiena, 7.aprīlis

Joprojām jūtos nomākts.

Klusais laiks bija pārāk kluss.

Lūdzos par iedrošinošu zīmi. Pēkšņi pie durvīm kāds piezvanīja. Noskrēju satraukumā lejā pa kāpnēm. Izrādījās, Leonards Tinns ienāca atgriezt to stulbo kaķi.

Otrdiena, 8.aprīlis

Dievs ir atvaļinājumā...

(priekš kam vajag aizņemties kaķi?)

Trešdiena, 9.aprīlis

Piezvanīja Edvīns, lai pajautātu, vai Bībeles grupa var sanākt pie mums rīt vakarā. Laikam, tas ir viss, kam esmu derīgs - piedāvāt māju, kur citi var būt garīgi!

(Kaķi???)

Ceturtdiena, 10.aprīlis

Bībeles lasīšanas grupa kā parasti sanāca ap astoņiem vakarā. Ar nolūku apsēdos uz grīdas tuvāk durvīm, lai varētu, ja kas, izlāvīties ārā.

Sākām ar diskusiju par eitanāziju. Vecā kurlā Tinna kundze visus šokēja, paziņojot, ka viņasprāt tas ir vienkārši burvīgi un viņa gribētu lai mazbērni to noskatītos no sākuma līdz beigām!

Šoka klusums, līdz Anna pēkšņi iesmējās un teica: "Viņa domā, ka tā ir Disneja multfilma." Visi sajutās atviegloti, izņemot Ričardu Kūku, kurš acīmredzot jau bija sagatavojies izšaut veselu virkni Bībeles citātu.

Saruna kūtri gāja uz priekšu.

Lūgšanas laikā turēju acis vaļā. Visi pārējie sēdēja, kā Džeralds izsakās, "galvas masgāšanas pozā." Jautāju sev, cik daudz ir to, kas godīgi lūdzās. Izspriedu, ka ne pārāk daudz.

Kad visi aizgāja, Edvīns aizkavējās un teica, ka gribēja “papļāpāt.” Sajutu uztraukumu, jo Edvīnam piemīt spēja reizēm vienkārši zināt lietas.

"Neskumsti!" - teica Edvīns, - "man tev ir kāds piedāvājums."

Panika!!! "E-e... kas tas... par piedāvājumu, Edvīn?"

"Man šķiet, lai gan jāsaka, ka vēl neesmu pilnīgi drošs, bet man šķiet ka Kungs vēlas, lai tu kļūtu par Bībeles studiju grupas vadītāju."

Sāku kaut ko gvelzt par to, ka esmu slikts un bezjēdzīgs, un neesmu gana gudrs bet Edvīns mani pārtrauca.

“Tā doma pirmo reizi ienāca man prātā, kad tu izstāstīji savu liecību Lieldienās. Mani iedvesmoja tas, cik tu biji atklāts. Zini, tas daudziem palīdzēja.”

Es mēģināju kaut ko teikt, bet viņš pacēla roku, lai mani apstādinātu.

"Nedod atbildi tūlīt. Apdomā, un dod man ziņu rīt. Pajautā Viņam."

11:45

Jau gultā kopā ar Annu palūdzāmies.

Viņa teica: "Manuprāt, Edvīnam ir taisnība."

Man vienmēr patīk, kad Anna ir par kaut ko pārliecināta. "Jā," - es teicu, - "es arī tā domāju."

Nedaudz pasēdēju, domājot/uztraucoties/priecājoties. Pēkšņi atcerējos, ko gribēju pajautāt visu dienu: "Anna, priekš kam Leonards aizņēmās..."

Bet viņa jau bija saldi aizmigusi.

1:30

Joprojām nevaru aizmigt. Ceru, ka mana grupa neklusēs visu laiku. Kaut grupā būtu arī Džordžs Farmers, viņš neļaus visiem palaisties...

Piektdiena, 11.aprīlis.

Vispirms, piezvanīju Edvīnam un paziņoju savu lēmumu. Izklausījās, ka viņš bija ļoti apmierināts. Pie brokastīm izstāstīju Džeraldam. Viņš pat nepajokoja!

Es esmu Bībeles studiju grupas vadītājs!

Es esmu Bībeles studiju grupas vadītājs!!

Es esmu Bībeles studiju grupas vadītājs!!!

Es esmu Bībeles studiju grupas vadītājs!!!!

Es esmu Bībeles studiju grupas vadītājs!!!!!

Klusajā laikā pateicos Dievam par to, ka neesmu lepns cilvēks. Tomēr nespēju neizjust jaunu svarīguma sajūtu. Es! Bībeles studiju grupas vadītājs! Padomā tik!

***

Sestdiena, 12.aprīlis

Šorīt, kad tik-tikko izbaudīju sava dziļa garīga cēluma sajūtu, notika muļķīgs atgadījums. Mazgāju traukus, domājot par pirmo Bībeles studiju ko vadīšu kā grupas līderis, kad nolaižot roku ziepjūdenī dziļi iegriezu īkšķī ar maizes nazi. Asinis plūda.

Džeralds, kas blakus slaucīja traukus, pajautāja: "Tēt, kā tu to dabūji gatavu?"

"Šādi," - es atbildēju, un iebāzu ziepjūdenī otro roku. Iegriezu otrā īkšķī. Beigās man uz abām rokām bija muļķīgi, čiekuriem līdzīgi apsēji.

Gan Anna, gan Džeralds izturas pret mani ar lielu līdzjūtību, bet ik pa brīdim kāds no viņiem izskrien uz citu istabu, lai izsmietos. Cik apkaunojoši!

Varu saderēt, ka Bilijam Grēmam nekad nebija jāuzstājas publikas priekšā ar diviem stulbiem apsējiem uz rokām. Kaut kā par agru priekš pirmās vilšanās. Lai kā es censtos, jūtos nedrošs par iešanu uz baznīcu rīt. Es jau zinu, kas notiks: Leonards Tinns vienkārši ķiķinās, Dorīna Kūka vēlēsies uzlikt rokas uz maniem īkšķiem, visi pārējie būs ļoti iejūtīgi bet patiesībā slepeni mocīsies no zinkārības, kā es pamanījos sagriezt uzreiz abus īkšķus!

Svētdiena, 13.aprīlis.

Kāds atvieglojums. No rīta piezvanīja Edvīns un teica, ka šodienas dievkalpojums ir atcelts. Iedeva man cilvēku sarakstu (mana Bībeles grupa!), kuriem vajadzēja piezvanīt un padot ziņu. Kad pajautāju, kāpēc atcēla dievkalpojumu, viņš atbildēja: "Tur sanāca kaut kāds pārpratums ar telpas rezervēšanu, neviens īsti nebija vainīgs, bet šorīt tur satiekas vietējā dziedātājputnu turētāju biedrība."

Kad izstāstīju to Džeraldam, viņš tikai teica: "Ā, tātad mūsu hallē kā parasti visiem būs putni galvā."

Tagad, kad man ir nopietns statuss mūsu draudzē, es vairs nevaru pieļaut tik muļķīgus komentārus no Džeralda puses. Paskatījos uz viņu ar skatienu, kurā dziļa vispārīgā pieņemšana kombinējās ar mīlošu, bet stingru pārmetumu.

Džeralds pajautāja: “Kas ir, tēt, vai tie īkšķi sāp?” Un aizlaidās uz randiņu ar Elsiju, pirms es paspēju kaut ko iebilst.

Šo pēcpusdien izlēmu, ka kopš esmu Bībeles grupas vadītājs, ir nepieciešams kardināli uzlabot manu lūgšanas dzīvi. Nolēmu, ka aizlūgšu divu stundu laikā katru vakaru, kad Anna jau būs aizgājusi gulēt. Ar divām stundām vajadzētu pietikt - negribās uzreiz pārspīlēt.

1:30

Pagaidām viss iet labi. Lūdzu no 11:15 līdz 1:15. Jūtos noguris, bet apgarots. Būs jāturpina tādā pašā garā.

Pirmdiena, 14.aprīlis

Cik žēl, ka Anna ar Džeraldu nevar pacensties un rūpēties par apkārtējiem tik pat dedzīgi, cik rūpējos par savu garīgo dzīvi. No rīta tie sacēla šausmīgu troksni laikā, kad mēģināju vēl mazdrusciņ pagulēt.

Piedevu viņiem.

Darbā septiņi dažādi cilvēki pajautāja, ko es izdarīju ar saviem īkšķiem. Everets Glanders izteica tik riebīgu versiju par manu ievainojumu izcelsmi, ka ja es nebūtu kristietis un grupas vadītājs, es būtu gatavs iebāzt viņa galvu papīra smalcinātājā.

Ceru, ka līdz ceturtdienai varēšu noņemt tos apsējus!

Vakarā jau taisījos iesākt savu ikdienas lūgšanu, kad manu uzmanību novērsa Ziemeļaustrumu Berdfordšīras boulinga čempionāta ceturtdaļfināla translācija. Pēkšņi attapos, kad bija jau 1:00! Biju pārāk noguris, lai palūgtos. Kāpēc es skatījos boulingu tā vietā lai aizlūgtu? Es taču nespēlēju boulingu! Man pat neinteresē boulings!

Nekas, rīt es visu izdarīšu pareizi.

Otrdiena, 15.aprīlis

18:00

Pārnākot mājās, nejauši sadzirdēju kā Džeralds runā pa telefonu: “... un tad, Elsij, tu tikai iedomājies, tad viņš iebāza bļodā otro roku un... A, čau, tēt!”

Ja tas, kas Bībelē ir teikts par ilgo dzīvošanu tiem, kas godā savus vecākus ir taisnība, baidos ka Džeralds knapi nodzīvos līdz sestdienai, nemaz nerunājot par septiņdesmit gadiem.

2:00

Es tiešām, godīgi, nopietni centos šovakar palūgties. Sāku skatīties garu filmu albāņu valodā ar subtitriem, kur visa darbība notika virtuvē. Gaidīju, kad beidzot kaut kas notiks, bet nekas tā arī nenotika un pēkšņi filma beidzās.

Ierāpoju gultā...

Trešdiena, 16.aprīlis

Brokastīs jutos pārguris un dusmīgs.

"Kā tev iet ar vēlo vakara lūgšanu, mīļais?" - pajautāja Anna.

Nespēju paskatīties viņai acīs. "Normāli" - es nomurmināju.

Džeralds painteresējās: "Tēt, vai tu pamatā runāji mēlēs? Es varētu apzvērēt, ka ilgi dzirdēju tevi runājam albāņu valodā."

Ļoti smieklīgi! Tīšām nepasmaidīju vēlāk, kad viņš pastāstīja savu kārtējo jociņu.

Darbā šodien aizmigu.

Vakarā, kad biju pēc vakariņām iesnaudies klubkrēslā, atnāca Leonards Tinns. Viņš ar flomasteri uzzīmēja smaidiņus uz maniem apsējiem un uz katra parakstījās: "Šeit bija Tinns." Un Anna ar Džeraldu to pieļāva! Kad pamodos, viņi visi sēdēja un muļķīgi smaidīja. Tinns dažreiz mēdz teikt šausmīgas muļķības. Viņš piedāvāja, ka visiem Bībeles grupas biedriem ir jāvalkā apsēji uz īkšķiem, tā kā slepenā biedrībā. Džeralds teica, ka mūsu grupas dziesmai jābūt "Īkšķis - gleznotājs." Tinns paķiķināja par to un teica, ka zina, kā risināt šādu problēmu ar īkšķiem. Es bez entuziasma pajautāju, kā tad. Viņš teica, lai pienāku pie spoguļa. Es tā izdarīju un stāvēju tur kādu brīdi, pirms pajautāt, kādā veidā tas atrisina manu problēmu. "Nu," - teica Leonards, "tas māca tevi skatīties acīs briesmīgai realitātei!"

Visi gardi smējās.

Piedevu viņiem.

Ceturtdiena, 17. Aprīlis

Biju pilnībā apņēmies vakar vakarā aizlūgt kā nākas. Nometos uz ceļiem pulkstenis 11:00 un aizvēru acis. Biju pamodināts un ar varu aizvests uz gultu 4:00 no rīta. Anna pat neizskatījās ļoti līdzjūtīgi.

Darbā atkal aizmigu. Glanders uzlēja man virsū ledainu ūdeni un apgalvoja, ka uzmodināja mani no miroņiem kad es skaļi iekliedzos un piecēlos sēdus pie sava rakstāmgalda.

Esmu tik noguris!!

Pārnācu mājās un ieraudzīju Annas sejā to īpašo labi-tagad-mums-ir-tūlīt-pat-jātiek-ar-to-visu-skaidrībā sejas izteiksmi. Viņa pajautāja: "Dārgais, vai tu varētu iet gulēt agri un no rīta piecelties agrāk, lai palūgtos?"

“Eh..." Es teicu, "man nepatīk celties..."

"Tiešām!" - Anna atbildēja. "Un man nepatīk katru rītu satikt ar vainas apziņu pārņemtu, nogurušu un vīlušos mistiķi. Turklāt..."

Viņa kautrīgi pasmaidīja.

"Man... vienvārdsakot, man tevis pietrūkst naktī. Varbūt tu vari pamēģināt to otro veidu? Kādu laiku?"

Apsolīju pamēģināt.

22:00

Pirmā manis novadītā Bībeles studiju grupas tikšanās ir galā.

Vakars bija iesācies ne pārāk spīdoši. Ne vien tas, ka biju noguris un joprojām ar saviem muļķīgajiem apsējiem, bet grupas biedri bija kaut kā mistiski izmainījušies nedēļas laikā. Pagaišreiz tie bija patīkami, atvērti cilvēki, kas sadarbojās lai sasniegtu grupas mērķi. Šonedēļ viņi uzvedās jocīgi, kavēja (daži), viņus bija grūti apklusināt kad bija jāsāk tikšanos un kopumā ļoti grūti uzrunāt.

Dikti sagribējās nožņaugt Tinnu, kurš tiešām mēdz atkārtot joku līdz tas vairs nav smieklīgs. Viņš piegāja pie katra, kurš ienāca istabā un teica: "Īkšķi uz augšu!.." Un rādīja uz mani ar stulbu smīnu.

Brīnos, kā es agrāk nebiju pamanījis kas tie visi ir par nevaldāmu baru. Kad beidzot bijām iesākuši, pamanīju ka Norma Tvīla nepietiekami priecīgi dziedāja piedziedājumus, Vernons Roulings nožāvājās Bībeles lasījuma vidū, bet Persijs Breins turēja acis vaļā lūgšanas laikā.

Pusotru stundu valdīja klusums, kamēr es stāstīju par "Augļa lomu Vecajā Derībā." Beigās pajautāju, vai ir kādi jautājumi. Garš, nomācošs klusums līdz, beidzot, jaunā Besija Trenča pacēla roku.

"Jā, Besij," - es teicu, "kāds tev ir jautājums?"

Bija tiešām patīkami, ka vismaz kāds klausījās.

Besija saminstinājās, noklepojās un pajautāja: "Kā jūs savainojāt savus īkšķus?"

22:15

Iešu gulēt. Kaut kā liekas pārāk agri...

Piektdiena, 18.aprīlis

9:00

Piecēlos sešos no rīta! Labi palūdzos. Priecājos, ka esmu pārslēdzies uz rītiem. Brokastīs pajautāju Annai, kāpēc viņasprāt cilvēki tīšām uzvedās tik slikti, kad es vadu tikšanos.

Viņa smējās!

"Viņi nav mainījušies, mīļais. Tu esi mainījies! Tagad esi vadītājs. Vienkārši agrāk viņu jocīgie mazie izgājieni tevi neuztrauca. Tagad tu to visu pamani un domā, ka tas ir kaut kādā veidā saistīs ar tevi. Viņi jau nav atnākuši, lai tev izpatiktu; tas esi tu, kam ir jākalpo viņiem, nevis otrādi."

Jā... nu... varbūt...

Pirms doties uz darbu, paldies Dievam, varēja noņemt apsējus. Vairs nebūs dumju komentāru. Lieliski!

18:00

Tikko, pa ceļam uz mājām, mazs puika pienāca pie manis... "Hej, kāpēc jums īkšķi ir balti un sakrokojušies, bet pārējās rokas nav?"

(Neuzdrošinos piezvanīt Bilam un apvaicāties par Kitiju...)

***

Sestdiena, 19.aprīlis

Anna ar Džeraldu agri no rīta aizbrauca ar mašīnu ciemos pie Mika un Samantas Rind-Smitiem, kas agrāk dzīvoja Frenka Bredoka mājā. Nevarēju braukt līdzi, jo bija daudz darba. Pirms doties prom, Anna piekodināja: "lai cik aizņemts tu būtu, lūdzu atceries pabarot trusi, un varbūt tu varētu uzmest aci tai veļasmašīnai - tā tiešām strādā arvien sliktāk. Bet galvenais – trusis. Tu taču atcerēsies?"

Tiešām, it kā es būtu galīgs idiots! Parasti es nepievēršu daudz uzmanības mūsu trusim, Brendai (parasti to baro Anna), bet diez vai aizmirsīšu to pabarot.

Leonards Tinns pieskatīs kaķi... Anna teica, ka viņš atkal to bija aizņemies. Būs jāatceras pajautāt priekš kam...

Svētdiena, 20.aprīlis

Vakar aizmirsu pabarot trusi. Vecā Sēkliņas kundze, kurai ir dārzs tieši blakus mūsējam, agri no rīta atnāca pie mūsu durvīm nesot Brendu, kas aizmuka no sava būrīša un visu nakti barojās ar kaimiņienes "vērtīgajiem augiem." Sēkliņas kundze bija diezgan nokaitināta, bet tomēr ļoti laipna. Apsolīju ka nostiprināšu būrīti. Nedaudz pielaboju to.

Devos uz baznīcu.

Edvīna uzruna šodien bija ļoti izaicinoša. Īsa (tikai divas konfektes) bet ļoti laba. Viņš teica, ka mums jābūt gataviem saskatīt iespējas liecināt mūsu tuvākajiem kaimiņiem. Tā kā Persijs Breins un Frenks Bredoks jau tā ir kristieši, atliek tikai Sēkliņas kundze, ar kuru mēs reti kad runājam. Padomāju, cik brīnišķīgi, ka pirmīt mums sanāca aprunāties truša dēļ. Nolēmu pēcpusdienā aprunāties ar Sēkliņas kundzi.

Pārnācu mājās no baznīcas. No otrā stāva loga ieraudzīju, ka Brenda sēž kaimiņu dobē un rij nost augus. Slepus pielavījos viņai klāt gar dzīvžogu, kratot iepakojumu ar barību un čukstot: "Brenda, nāc mājās, es pavēlu tev ar valdnieka garu!"

Brenda, laikam, nebija lasījusi Rakstus.

Paslēpos mājās, bet nācās atvērt durvis, kad kāds vairākkārt pieklauvēja. Tā bija Sēkliņas kundze ar saskrāpētu roku un Brendu padusē. Šoreiz viņa runāja diezgan strupi. Murmināju muļķīgas atvainošanās frāzes. "Tas vairāk neatkārtosies... u.t.t., ut.t." Tas nebija evaņģelizēšanai īsti piemērots brīdis...

Ar būri vairāk neko nevaru izdarīt, kamēr veikali ciet. Nāksies turēt Brendu mājā. Ja turēšu durvis ciet, viss būs kārtībā!

Pirmdiena, 21.aprīlis

10:00. Darbā.

No rīta pēc lūgšanas aizgāju paskatīties, ko man vajadzēs nopirkt, lai salabotu truša būri. Šoreiz viss būs kā nākas! Aizejot uz darbu, rūpīgi aiztaisīju ciet durvis. Pa ceļam uz mājām nopirkšu metāla režģi un skavas un viss būs atrisināts.

22:00

Aizejot mājās konstatēju, ka aizmugurējās durvis palika vaļā. Apskrēju māju ar vāju cerību, ka Brenda joprojām ir kaut kur iekšā. Daudz mazu melnu bumbiņu, bet neviena truša. Beidrot ieraudzīju viņu pāri dzīvžogam, apmierināti košļājot, Sēkliņas kundzes lakstiem mutē. Divas garās ausis muļķīgi stāvēja augstu gaisā, kā divas izsaukuma zīmes.

Gandrīz noģību, domājot par to, ka tagad atkal nāksies runāt ar Sēkliņas kundzi. Palūdzos par Otro Atnākšanu. Nekā nebija. Atskanēja telefona zvans. Tā bija Sēkliņas kundze. Teica, ka lai cik tas nebūtu man nepatīkami, viņa neplāno veltīt savu atlikušo mūžu mūsu truša barības audzēšanai. Vai es lūdzu varētu - tūlīt! - savākt to? Pēc garas un neērtas pakaļdzīšanās ar vairākiem neveiksmīgiem lēcieniem gaisā, dabūju Brendu rokā. Iebāzu viņu būrī, piestūmu to pie ķieģeļu sienas un pārējās malas nostiprināju ar biezu režģa slāni. Brenda tupēja iekšā un izskatījās, ka viņa kaļ plānus kā aizbēgt no cietuma. Bet šoreiz viņai tas neizdosies! Beidzot, drošība! Pēdējā laikā manu dzīve sāka grozīties ap lieliem, melniem trušiem.

Otrdiena, 22.aprīlis.

10:00 Darbā.

Šorīt beizdot piecēlos mierīgi. Aizgāju uz darbu bezrūpīgi. Kopš nav vairs jāuztraucas par trusi, varu veltīt vairāk laika domām par Bībeles studiju grupu. Vēl biju piemirsis, ka plānoju liecināt Sēkliņas kundzei, vajadzēs viņai piezvanīt, kad būšu mājās.

19:30

Tikko pārnācu mājās ,piezvanīju Sēkliņas kundzei un teicu: "Sēkliņas kundze, es gribēju ar jums ar kaut ko padalīties..."

"Tātad, ne tikai ar savu trusi?" - viņa ledusaukstā tonī atbildēja.

Man kājas palika mīkstas. "Jūs gribat teikt... Jūs taču negribat teikt..."

"Jā, Plasa kungs, tieši to es gribu pateikt!"

"Es piesitīšu būri ar naglām pie sienas," - es satraukumā paziņoju.

"Jūs labāk būtu piesitis to trusi pie sienas" - sarkastiski atbildēja Sēkliņas kundze.

Ar šausmām sapratu, ka Brenda, uzvelkot kaut-kādu Supertruša tērpu, ko viņa laikam uzvelk, kad neviens neredz, izlīda caur spraugu starp būri un sienu un laimīgi aizļekatoja uz kaimiņu dārzu, lai barotos ar Sēkliņas kundzes sulīgajiem apstādījumiem.rādot tos savus milzīgos priekšējos zobus, kad izmisīgi dzenos viņai pakaļ kārtējo reizi. Atgriezos mājās pārguris un ļoti noskaņots pret trušiem.s

Piesitu būri pie sienas ar naglām.

Trešdiena, 23.aprīlis.

Naktī murgoju, ka man pakaļ dzenas milzīgs trusis, kurš notverot mani pārvērtās par Ričardu Kūku un sāka kliegt: “Pabaro mani! Pabaro mani!”

Piecēlos piecos no rīta. Sākot no 5:15 pārbaudīju Brendu ik pa 15 minūtēm. Uz darbu šodien negāju. Kad atgriezās Anna un Džeralds, man jau sākās nervu sabrukums. Pastāstīju Annai par trusi un iekritu klubkrēslā, kamēŗ viņa aizgāja uzlikt tējkannu. Kad Anna ir mājās, jūtos daudz mierīgāk un drošāk.

Pēc brīža ienāca Džeralds un teica: "Klau, tēt, tu jau to trusi pilnīgi iesprostoji."

Es gurdeni pamāju ar galvu.

"Es izlaidu viņu ārā, bišķītiņ izlocīt kājas, tikai lai..." - viņš turpināja.

Ar mežonīgu kliedzienu lecu viņam virsū, lai satvertu aiz rīkles: "Ko tu izdarīji?!!"

"Tēt, joks! Tikai jokoju... Mamma man visu izstāstīja."

Nenogalināju viņu.

Pēc sarunas ar Annu piezvanīju Sēkliņas kundzei. Anna ieteica sākumā izlīgt mieru un tad liecināt.

"Lūdzu netiesājiet mani pēc manas nespējas noturēt mājās trusi" - es palūdzu.

"Bet jūs netiesājiet mani pēc manas nespējas trušus izturēt" - viņa atbildēja.

Pasmējāmies un sarunājam rīt iedzert kafiju.

Vēlāk Džeralds man teica: "Atceries, kā jūs ar Leonardu gājāt sludināt, kad tu satiki Tedu?"

“Jā,” - es teicu, atceros, "un kas tad?"

"Atceries, es biju teicis, ka vārda ‘liecinieks’ anagramma ir 'cinis liek'?"

"Nu, un?"

"Es biju toreiz vienu lietu aizmirsis."

"Ko tad?"

"Ka uz tā ciņa tika trusis."

Ceturtdiena, 24.aprīlis

Šorīt daļu no lūgšanas laika pavadīju apdomājot Annas piektdien teikto. Viņai ir pilnīga taisnība! Mans uzdevums ir kalpot savai grupai, nevis komandēt un tiesāt viņus. Galu galā, skat, kas notiek ar mani un trusi... “Lai tas, kam nav truša pirmais...” u.t.t.

Nē! Kopš šī brīža es būšu manas grupas biedru rīcībā, gatavs ar prieku dot visu, kas man ir lai kas viņiem būtu nepieciešams. Aleluja! Dīvaini, ka Anna, kad visu viņai izstāstīju, izskatījās bažīga. Varbūt katrs, kas pazemīgi sper kaut maziņu garīgu solīti uz priekšu, liek apkārtējiem sajust nelielu apdraudējumu.

Izlēmu visiem grupā iedot vienādu vēstuli, kurā būs pateikts, ka esmu gatavs kalpot viņiem par kristīgo draugu un padomdevēju jebkurā diennakts laikā. Pavadīju laiku līdz grupas sapulcei sagatavojot vēstuli un plānojot grupas tikšanos. Baidos, ka pāris reizes biju spiests strupi runāt ar Annu. Viņa joprojām uztraucas par veļas mašīnu un par dažām truša mēslu spirām, kuras tikušas izsmērētas pa grīdu. Jūtu, ka Kungs nevēlas, lai man šādā brīdī traucē ar tādiem niekiem.

22:00

Kas par brīnišķīgu vakaru! Mēs visi saņēmām milzīgu svētību! (Tinns apgalvo, ka nesaņēma, bet es teicu viņam, ka ka viņš bija svētīts viņam nezināmā veidā).

Manu vēstuli uztvera ar lielu entuziasmu. Biju izbrīnīts, ka pāris cilvēki pienācā šovakar lai padalītos ar problēmām, kas būs jārisina tuvāko dienu laikā!

Pasaule ir vajadzību pilna! Es dzirdu saucienu! Esmu gatavs!

Piektdiena, 25.aprīlis

Mājās vēlu. Jauna veļas mašīna: Norma Tvīla.

***

Sestdiena, 26. aprīlis

Atkal vēlu mājās. Persijs Breins: šaubas.

Svētdiena, 27.aprīlis

Baznīcā.

Mājās vēlu. Normans Simmonds: mēbeļu pārbīdīšana;

Norma Tvīla: pārbaudīt veļas mašīnu;

Vecā kurlā Tinna kundze: bija jāpaskaidro, ka Vīrdža kungs, kas dzīvo kaimiņis (kuram viņa meta ar vienu no Leonarda smagajiem zābakiem), patiesībā palūdza, lai viņa pagrieztu klusāk radio, nevis pa kluso ietu uz randiņu.

Pirmdiena, 28.aprīlis

Vēlu. Vernons Roulings: netiklība un ar to saistītās problēmas.

Otrdiena, 29.aprīlis

Vēlu. Bībeles grupu vadītāju sanāksme (esmu viens no tiem!)

Trešdiena, 30.aprīlis

Vēlu. Stennets Flašpūls: spēlējām domino, kamēr viņa sieva nebija mājās. Bija ļoti aizraujoši (viņam, tas ir).

Sākums: https://triglochin.livejournal.com/515905.html ;

janvāris: https://triglochin.livejournal.com/516253.html

februāris: https://triglochin.livejournal.com/516470.html

marts: https://triglochin.livejournal.com/516706.html

maijs: https://triglochin.livejournal.com/517240.html