Smiekli (pravieša ķirbis) - 1

Liekas, ka prieka, jautrības, smiešanas tēma ir svarīga un jautājumi paceļas arvien no jauna. Galu galā, ir svētku laiks - vai sēdēsim ar nopietniem ģīmjiem, vai arī ne gluži? Kā lai zina īsto mēru? Ceru, ka šis raksts, ko izmantojām kā ieganstu pārdomām prieka tēmai veltītajā jauniešu vakarā, palīdzēs ceļā uz atbildēm.

***

autors – diakons Mihails Peršins (šobrīd - priestermūks Dmitrijs)
Smiekli (pravieša ķirbis)

Smiekli: kā lai tos uztver? Vai tie ir Bībelē? Vai tie ir savietojami ar kristietību? Kādi tie ir šajā tradīcijā? Par ko smejas mūki? Kas nav pieļaujams?

Šie jautājumi nav tik pavirši, kā sākumā liekas. Ja cilvēkam nopietni rūp viņa dvēseles dzīvība (nemirstīgā dvēsele), viņš ir gatavs upurēt jebko un viņam nav sīkumu.
Galu galā paliek viens praktisks jautājums: vai pievēršanās ticībai nozīmē atteikšanos no smiešanās? Vai man jānoželo tas, ka es smejos? ( lasīt tālāk )

2. daļa
raksta oriģināls (krievu valodā)
***

Smiekli (pravieša ķirbis) - 2

1. daļa

***

VECĀ DERĪBA: RŪGTS SARKASMS UN MAIGS HUMORS

Tiktāl, cik antropomorfismi ir attiecināmi uz Dievu, ne tikai dusmas, bet arī citas cilvēciskās jūtas var izteikt Radītāja attieksmi pret Viņa radīto pasauli. Un jau Vecajā Derībā šī Dieva līdzdalība pasaules dzīvē varēja būt izteikta dažādi. Pravieša Jesajas atmaskojumu rūgto sarkasmu nomaina pravieša Jonas grāmatas maigais humors. Grūti noturēt smaidu, lasot Pashas pievakarē lasījumu par to, kā Dievs uzrunāja pravieti Jonu (Lielās Sestdienas vakara dievkalpojuma ceturtā parēmija).



Kā zināms, pravietis Jona vēstīja pagānu pilsētas Ninives iedzīvotājiem, ka tos sagaida bojāeja. Ninivieši nožēloja savus grēkus un Dievs apžēlojās par pilsētu.
( lasīt tālāk )

3. daļa

Smiekli (pravieša ķirbis) - 3

1. daļa
2. daļa
***

PĒC LABĀS VĒSTS PASLUDINĀŠANAS

Bet ja viss tas ir spēkā Vecās Derībās laikā, kad tālais un dusmu pilnais Dievs pēkšņi tika atpazīts kā tuvs un mīļojošs, vēl vairāk viss mainījās tad, kad Dievs atnāca pie cilvēkiem miesā.
Pēc Labās Vēsts pasludināšanas mēs varam runāt par to, ka Kungs uzņēma visu cilvēcisko jūtu spektru. Dieva Dēls kļuva arī par Marijas Dēlu un tas nozīmē, ka Viņš pieņēma visas cilvēka dzīves izpausmes, izņemot grēku. Viņš bija izsalcis un ēda, sajuta slāpes un dzēra, staigāja pa zemi, brauca ar ēzelīti, skuma, raudāja, lūdzās, runāja, lūdza apustuļiem, bija nēsāts Jaunavas rokās, bija pienaglots, cietis, miris, augšāmcēlies. Viņš bija viens no mums, pieņēma visas cilvēka krišanas sekas. Vienīgais, kā nekad nebija Kristū ne mazākā mērā - ir grēks, jo grēks nošķir no Dieva. Kristū nav grēka, tādēļ jautājums ir: vai prieks un smaids attiecās uz cilvēka dabas grēcīgajām izpausmēm? Un ja tas tā ir, tas nozīmē ka Kungs ne būdams zīdainis, ne bērns, ne pusaudzis, ne jaunībā un ne pieaugušā vecumā nekad nesmaidīja. Bet ja tas tā nav, tad kāds bija šis smaids?( lasīt tālāk )

Оригинальная статья

уточнение про тыкву - зайдите, там интересно (изначальная тема - даже не тыква, а огурец): http://kobak.livejournal.com/97496.html